— Diezgan ilgi ticēju, nu vairs ne, — Benedikts nopūtās un iedarbināja motoru.
Māte, stāvēdama pagalmā, ar skumju skatienu pavadīja mašīnu, kamēr tā pazuda aiz kokiem, tad atgriezās istabā, kur Dezija, it kā nekas nebūtu noticis, joprojām lasīja grāmatu. Par uztraukumu liecināja vienīgi trīcošas rokas.
— Izmainīt bērnu pret istabu! Kur tu tāda dzeguze mūsu ģimenē esi radusies? — Mātei no sašutuma drebēja lupas.
— Neķērc! Gan viss būs pa pirmo. Tagad tik jābrauc uz Rīgu un labi jāiekārtojas. Lai mazais paaugas, tad ņemšu pie sevis.
— Tad viņš tevi negribēs.
— Ko tāds saprot.
— Gan tu vēlāk nožēlosi, piemini manus vārdus. — Māte noslaucīja priekšauta stūri asaras un devās gatavot vakariņas. ;
«Kur Benim pēkšņi Rīga istaba?» Dezija, uz upi iedama, prātoja. «Vai tik viņš nemuld, lai izmānītu bērnu? Bertas tante, pensionētā skolotāja? Jā, viņa dzīvo Kirova ielā.» Atmiņā atausa Benedikta mirušā tēva māsa, sakaltusi vecenīte. Reiz viņi — tikko apprecējušies — bija aizgājuši ciemos. Dzīvoklī oda pēc naftalīna un vecām plīša mēbelēm. Istabas lielas kā zāles, augstiem griestiem. Tur varētu izvērsties. Tantiņa jau otru mūžu nedzīvos. Paldies dievam, Rīgā visi sludinājumu dēļi aplīmēti ar darba piedāvājumiem. Viņa ies tikai tur, kur daudz vīriešu, ar vīriešiem labāk sastrādāt, viņi nav tik piekasīgi, un arī iespējas apprecēties ir lielākas. Ingmārs, stulbenis, viņai piedāvāja sanitāres vietu slimnīcā par nieka rubļiem, atradis muļķi. Bet vispār nav ko trakot. Kamēr skaists laiks, viņa padzīvos tepat pie mammas.
*
Pie Svetas ciemodamās, Baiba vienmēr nopriecājās par gleznu pie sienas — senlaicīga māja ar nosūnojušu salmu jumtu kā mūžveca lauku sieva, tai blakus ziedošas ābeles kā jaunas draiskas meitenes, pāri visam dzidri zila pavasara debess.
— Tās ir Mārča senču mājas, — Sveta paskaidroja. — Pašā mūsu kolhoza nomalē dzīvo kāds večuks jau krietni pāri septiņdesmit. Visu mūžu viņš strādājis par namdari un galdnieku, cēlis mājas, gatavojis mēbeles, kolhoza laikā vadījis būvbrigādi. Nu jau pensijā. Lūk, šis vecītis kopš jaunības glezno. Neviens viņu nesaprata — ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi —, izsmēja, teica, ko šis ērmojoties. Mūsu jaunais zīmēšanas skolotājs apgalvo, ka tā esot liela māksla, un tikmēr runāja, kamēr pierunāja Ozoltēvu sarīkot kultūras namā gleznu izstādi. Tev vajadzēja redzēt, kas notika. No Rīgas atbrauca vesels autobuss slavenu mākslinieku, skatās, brīnās, slavē. Uzņēma pat filmā, •rādīja televīzijā. Gleznas viņam lielas kā logi. Vietējie tūlīt sazīmēja — tā ir Kleistu birzs, tas upurozols, šī te — vecā Krastu māja. Mākslinieki strīdējās. Vieni saka, žēl, ka večukam nav skolas, citi atkal, ka tas tieši ir labi, akadēmija iztaisot visus vienādus kā ēvelētus dēļus, bet Ozoltēvs saglabājis savu īpatnējo triepienu, tehniku un krāsu gammu. Tā viņi sprieda, mēs pārējie tikai klausījāmies, ko mēs no tādām lietām saprotam. Bet varbūt Daumantu tas interesētu?
— Tu pati nemaz neapjēdz, kā mani iepriecināji. Izstāsti ceļu, mēs ar Daumantu aiziesim pie Ozoltēva.
— Mārčs var aizraut ar mašīnu.
— Nē, ms labāk ar kājām.
Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants izstaigāja Baužu apkārtni un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.
Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt patiešām apmesties šeit uz dzīvi? Atstrādāšu savas stundas un brīvajā laikā gleznošu, cik patīk. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Strāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Neviens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma.»
Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants izstaigāja Baužu apkārtni, jūsmoja par skaisto dabu un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.
Sestdienas rītā Baiba vedināja vīru garākā pastaigā.
Šaurs, reti braukts, ar lauku puķēm gar malām apaudzis ceļš līkumoja cauri birzīm, apliecās ezera līcim vai stāvākam pakalnam. Tā iedami, viņi nonāca bagātā kolhoza vistālākajā nostūrī. Ļaudis no šejienes pārcēlās uz centru, pametot vecās mājas savam liktenim. Vienigi vecīši, kurus vairs nevilināja ne rosīgā kultūras dzīve, ne universālveikala importi, šeit vadīja savas atlikušās dienas. Rudeņos un ziemās, kad jau tā sliktais ceļš mašīnām kļuva neizbraucams, viņi arī tika pamesti likteņa varā.
Reizi pa reizei Daumants apstājās un ilgi skatījās, itin kā gribēdams redzēto paturēt atmiņā. Kāda ezera smilšainā līcītī abi nopeldējās un atpūtās. Gludi nomīdīta taciņa viņus aizveda pie senlaicīgām ēkām. Salmu jumti, vietām izraibināti zaļām sūnām, ar savu smagumu itin kā spieda ēku guļbūves vainagus zemē. Skaļi riedams, bet asti priecīgi luncinādams, pieskrēja melns sprogains šunelis.
— Sē, Kranci!
Šunelis negribot pagājās klētiņas virzienā. Tās ēnā sēdēja večuks un gleznoja. Pāri vecmodīgu briļļu stikliem uz ienācējiem raudzījās draudzīgas, smieklu krunciņu apņemtas acis.
— Labdien, Ozoltēv! — Baiba sveicināja. — Jums labasdienas no Krastu mātes un te ciemakukulis.
— Pašcepta karašiņa, mīkstajā pūka, tas gan labi, — večuks nopriecājās, saņemdams pa senai parašai baltā drāniņā ievīstīto kukulīti. — Maizīte izbeidzās pirms divām dienām. Tuvumā veikala nav. Kaimiņiene solīja atvest no centra, bet nerādās. Nāciet nu jūs arī pie azaida galda. Vakar izmetu liepu medu. Šogad ziedēja kā nekad.
Plašajā, ar baltu āboliņu apaugušajā pagalmā pletās varena trijžuburu liepa. Tās ēnā atradās no ozola bluķiem darināts galds un sēdekļi. Saimnieks no akas izvilka piena kannu, no klēts atnesa ar dvieli pārsegtu medus bļodu. Baibai līdzpaņemtās ēdnīcas smalkmaizītes blakus dzintarainajam medum šķitās bezgaršīgas un apnikušas, bet vecais vīrs tās mērcēja pienā, medū un ēda slavēdams.