— Apsveicu ar dēlu. Četri kilo divi simti. Sarkanmatains kā māte.
Daumants sagrāba apaļīgo vecmāti klēpī un sagrieza trakā virpulī.
— Paldies!
— Ko nu man. Pateicies sievai. Dēls nāca pasaulē viegli, bez mokām. Lai viņam arī dzīvē tikpat viegli klātos!
— Puiša gadi, vecīt, beigušies. — Mārcis draudzīgi uzsita Daumantam uz pleca. — Divi vien, tas vēl nav nekas, bet bērni — tā jau ir atbildība.
*
— Noliec dēlu uz dīvāna, lai guļ. Cik labi, ka esmu atkal mājās! — Baiba atlaidās atpūtas krēslā. — Nedēļa vien pagājusi, bet man šķita, ka biju prom veselu mūžību.
Daumants skatījās uz sievu un nevarēja vien atskatīties. Rūsganā bize apvīta ap galvu. Sprodziņas pie deniņiem sagriezušās kliņģerīšos. Tieviņa kā agrāk — astotajā klasē, kad viņš to pirmo reizi ieraudzīja un iemīlēja. Viņa sieva un dēla māte.
Mazais ieņerkstējās sīkā balstiņā. Baiba tūliņ pielēca kājās, atraisīja zilo lenti, ar kuru bija sasieta sega.
— Droši vien esam slapji. Nu kā tad!
Daumants pirmo reizi noliecās pār dēlu. Viens vienīgs tāds pasaulē, viņa un Baibas veidojums, radies kādā mīlestības pilnā jūlija naktī. Un viss viņa gēnos jau ierakstīts — izskats, raksturs, talants. Sīksīciņas rociņas un kājiņas. Pie tievā kakla galva šķiet dažus numurus par lielu. Bezzobainā mute vaļā. Jocīgs. Neticami, ka no tāda sīkaliņas izaugs liels cilvēks.
— Bērni aug ātri, — itin kā viņa domas lasīdama, Baiba teica. — Pēc gada jau tecēs kājām, pēc trim gadiem — uz bērnudārzu, pēc sešiem gadiem —- uz skolu. Nebūsim ne attapušies, kad dēls jau būs liels. Es gribētu, lai viņš kļūtu par gleznotāju.
— Drīzāk jau par operdziedoni, — Daumants, klausoties mazuļa klaigāšanā, iesmējās.
— Mums laiks pusdienot. — Baiba atpogāja halāta augšējās pogas. Nelielās, meitenīgās krūtis bija kļuvušas apaļas, pilnas piena. Daumants viņai pasniedza mazuli.
«Kādēļ mākslinieki kopš senseniem laikiem tik daudz attēlojuši sievieti ar mazu bērniņu uz rokām? Tādēļ, ka mātes mīlestība pati skaidrākā, nesavtīgākā, tīrākā šajā pasaulē.» Daumants skatījās uz sievu un dēlēnu, un viņu pirmo reizi pa īstam pārņēma atbildības jūtas par šiem abiem vismīļākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņam, vīram un tēvam, jāuzņemas galvenās rūpes ne tikai par uzturu, apģērbu un pajumti, bet galvenokārt par saticību, draudzību, laimi šajā mazajā pasaulē, kuru sauc par Pētersonu ģimeni.
SATURS
Nosargāt mīlestību
Zenta Ērgle. Daži vārdi ievadam……………………………………………………………………. 309
1. nodaļa. Mīlestība ……………………………………………………………………………………. 310
2. nodaļa. Mājas ………………………………………………………………………………………… 327
3. nodaļa. Pirmā alga………………………………………………………………………………….. 340
4. nodaļa. Ikdiena……………………………………………………………………………………….. 353
5. nodaļa. Apzagtais Jaungads …………………………………………………………………… 374
6. nodaļa. Viola grib šiki dzīvot …………………………………………………………………… 390
7. nodaļa. Mēs tiem večiem parādīsim………………………………………………………….. 403
8. nodaļa. Pārbaude …………………………………………………………………………………… 417
9. nodaļa. Atbildība ……………………………………………………………………………………. 449