Kad abi ar "objektu" iekāpj trolejbusā, jāskatās, kur viņš apsēdīsies. Ja aizmugures sēdeklī... slikti. Tas apgrūtinās vērošanu: ik pa laikam jāgriežas atpakaļ un jāskatās. Ja nu pēkšņi figurants izkāpj citā pieturā...
Kā par sodību Slava tā arī izdarīja. Apsēdies pakaļējā sēdeklī, viņš vēroja publiku. Ko padarīsi? Tāda ir dzīve. Vienīgi jāuzmanās, lai, vērojot Modri, acu skatieni nesastaptos. Tas var izrādīties liktenīgi. Cilvēks sajutīs un kļūs tramīgs. Sapratīs, ka viņam seko. Tas pats sliktākais. Tad operācijai draud krahs. Acu skatienam arī cita īpatnība. Tas iespiežas atmiņā. Var aizmirst daudz ko, taču acu izteiksmi... To atceras gadiem. Tāpēc labāk visu vērot ar tādu tukšu, neko neizsakošu skatienu. Tas nepiesaista uzmanību. Arī apkārtnes "panorāma" pilnīga.
Kad trolejbuss sāka kustēt, viena no aģentu mašīnām brauca tam pa priekšu. Otra jau devusies uz planetāriju. Tur kafejnīcā "objektam" paredzēta tikšanās.
Tuvojoties pieturai, aģents deva signālu, ka figurants grasās izkāpt. Pie planetārija Slavu jau gaidīja cits darbinieks. Viņš sekoja "objektam" un deva zīmi, ka pēdējais dodas uz kafejnīcu. Tur figurantu jau gaidīja... Kāds pārītis. Vīrietis un sieviete. Abi neuzkrītoši dzēra kafiju un tērzēja. Viņu uzdevums precīzs: nofotografēt Modra sarunu biedru. Fiksēt kontaktu. Lai pēc tam varētu pārbaudīt, kas par cilvēku un kādā sakarībā ticies ar "objektu". Pats fotoaparāts iemontēts vīriešu rokassomiņā. Ļoti ērti un diskrēti. Tādas toreiz nēsāja daudzi. Parasts vīriešu galantērijas piederums. Vai kāds brinums — klients to novietojis uz kafejnīcas galdiņa. Atliks vien sataustīt padziļinājumu un nospiest pogu. Tur zem dermatīna iemontēts slēdzis. Tas atver nelielu štoriņu, un objekts nobildēts. Štoriņa noslēpta aiz rāvējslēdzēja. Slēdzējs deformēts un atstāts pusvirus.
Somiņā ievietots neliels šaurfilmu aparāts. Izgatavots speciāli ārējai novērošanai. Tāda laba un precīza mehānika. Nekas vairāk. Taču manta ērta un noderīga. Pašas bildes gan tādas vājas, bet atpazīt varēja. Arī pierādījums nodrošināts.
Un tā dienu no dienas. Sekoja katram Modra Slavas solim. Visu fiksēja un iegrāmatoja.50 Varēja tikai apbrīnot drošībnieku apsēstību. Tie vajāja cilvēku, kura vienīgais grēks bija — kaislīga savas tautas un Dzimtenes mīlestība.
Lai kā Slavu vajāja, viņa pārliecība stingra. Cilvēks patstāvīgs, nedaudz iedomīgs un pārgudrs. Liels savdabis jau no skolas gadiem. Vienmēr staigāja ar sporta somu un kādu gudru grāmatu padusē. Modris dzīvoja ideju pasaulē. Nebija tāda spēka, kas to varētu sagraut. Šādu cilvēku neviens nespēja iebaidīt vai pakļaut. Ne viņam karjera, ne amati rūpēja. Vien ideja, kurai viņš kalpoja un kuras dēļ dzīvoja.
***
Neilgi pēc izmeklēšanas sākuma uz prokuratūru paaicināja Monvīdu Airi. Valkas novadpētniecības muzeja darbinieku. Viņa uzvārds minēts Longina Avdjukeviča vēstulē. Cilvēks ziņojis par Jurģa Skulmes pretvalstisko darbību. Bijis apzinīgs un centīgs. Kā tādu neuzklausīsi?!
Pats ziņotājs jau vīrs gados. Airem pāri septiņdesmit. Atnācis pie izmeklētāja, viņš raiti un loģiski sāka stāstīt: "Septiņdesmit piektā gada jūlijā, ja nemaldos, divdesmit devītajā datumā pie mums ieradās Kultūras ministrijas darbinieku grupa. Pavisam sešas personas. Kāda sieviete Valda, uzvārdu esmu piemirsis. Tad kāds jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit un citi. Muzeja direktors man uzdeva atbraucējus pavadīt un vēl pastāstīt par Valkas vēsturiskajām vietām. Paņēmu līdz arī savu atmiņu pierakstu un fotogrāfiju mapi. Sākotnēji braucām uz Jāņa Cimzes kapu. Pa ceļam pieturējām Valkas brāļu kapos. Tur apglabāti Lielajā Tēvijas karā kritušie padomju karavīri. Cik atceros, atbraucēji to uztvēra vienaldzīgi. Jurģis Skulme pat atļāvās teikt, ka krievu kapi viņus šoreiz neinteresē. Tāds kapu apzīmējums mani pārsteidza. Skulmi agrāk nepazinu un uzskatīju viņu par atbildīgu ministrijas darbinieku. Aizrādīju, ka pie mums tos sauc par brāļu kapiem. Taču Skulme vēlreiz to nodēvēja par krievu kapsētu... Pēc tam viņš man jautāja, kur Valkā atrodas bijušo "Latvijas brīvības cīnītāju brāļu kapi". Es pa Suvorova ielu aizvedu viņus līdz vietai, kur kādreiz tika apglabāti baltgvardi... Uz manu jautājumu, kāpēc viņu interesē šī vieta, Skulme attrauca, ka šo kapu pieminekļa autors esot tēlnieks Melderis, kas tagad reabilitēts un godā celts. Izstāstīju, ka pēc kara kāda dzelzceļnieku brigāde ar veseriem šo pieminekli noskaldīja un vietu nolīdzināja. Skulme to uztvēra ar sašutumu: kā tā varot? Tāds vandālisms! Šādas rīcības rezultātā zudībā aizgājis ne viens vien vērtīgs piemineklis. Šķita, šo vietu atbraucēji fotografēja. Taču apgalvot nevaru, jo neatceros.
Aplūkojām vēl dažus citus pieminekļus un devāmies uz muzeju. Pirms šķīrāmies, parādīju visiem dažas vēsturiskas fotogrāfijas. Pēc tam noturējām muzejā apspriedi. Piedalījās direktors, vecākā zinātniskā līdzstrādniece Māra Ķīlē, fondu glabātāja Aija Priedīte, jaunākā zinātniskā līdzstrādniece Meldra Cimdiņa un pieminekļu aizsardzības inspektore Janīna Jonīna."51
Uz prokuratūru paaicināja vēl divas darbinieces — Janīnu Jonīnu un Māru Ķīli. Pēdējā tāpat kā Monvīds Aire bija ziņojusi par Skulmes nacionālistiskajiem izteicieniem. Prokuratūrā viņa runāja visai skarbi: Skulme Kultūras ministrijas vārdā kritizējis muzeja noformējumu, arī Uzvaras dienai veltīto izstādi. Vēl izteicies: "Ko jūs te ar tām idejiskām bildītēm... Uzvaras diena jau sen pagājusi..." Arī par padomju brāļu kapiem bijis nicīgs: "Vai tie krievu kapi? Tad tur nav ko iet..." Tā teicis Skulme. Prasījis, lai parāda vietu, kur atradies nogāztais Meldera piemineklis. Lūdzis sameklēt arī fotogrāfiju... To pašu, kurā redzams Mātes Latvijas tēls un divas baltu krustu rindas. Arī Smiltenē tas pats. Fotografējuši pieminekli buržuāziskās Latvijas karavīriem. Kad atgriezāmies muzejā, pat Aire sūdzējās par Jurģa Skulmes dīvaino izturēšanos. Tā savu liecību nobeidza Māra Ķīle.52
Vai šie cilvēki bija Valsts drošības komitejas aģenti? Diezin vai... Vien padomju ideoloģijas apmāti ļaudis. Māra Ķīle jau studenta gados izcēlās ar stingru pārliecību... Slavēja un apbrīnoja latviešu revolucionārus. Gan Aire, gan Ķīle... cilvēki provinciāli. Tādu Skulmes ķecerību pārdzīvot nespēja. Piedevām vēl bailes... Ja nu kāds "nostučī" un paziņo par Rīgas kundziņa izdarībām... Ko tad? Iznāks, ka viņi ar Airi klusējuši... Nav ziņojuši!
Gan Monvīda Airēs, gan Māras Ķīles bažas nebija bez pamata. Jau nākamajā dienā kāda aģente "Kristīne" ziņoja drošības komitejai, ka Jurģis Skulme un Valda Vilīte kopā apmeklējuši vietu, kurā atradies piemineklis buržuāziskās Latvijas karavīriem. Cilvēkiem, kuri deviņpadsmitajā gadā cīnījušies pret padomju varu. Abi interesējušies par iespējām iegūt nojauktā pieminekļa fotogrāfijas.'3
Aģenta ziņojums datēts ar septiņdesmit piektā gada trīsdesmito jūliju. Arī ziņotājs bijis vietējais. Cilvēks kalpojis drošības komitejas Valkas nodaļai.
Nu var tikai zīlēt, kurš no tiem, kas piedalījās muzeja ražošanas apspriedē, ir noziņojis... Varbūt Janīna Jonīna, kas prokuratūrā liecināja visai neitrāli. Bet varbūt Aija Priedīte vai Meldra Cimdiņa... Šīs personas uz prokuratūru vispār nesauca. Atstāsim šo jautājumu bez atbildes. Tāpat jau zināms — katrā kolektīvā bija pa ziņotājam. Visa valsts nosegta ar ziņu pienesēju tīklu. Tie sastopami katrā rūpnīcas cehā, katrā studentu grupā un fakultātē. Pat katrā pašdarbības kolektīvā. Slepenie drošības komitejas palīgi redz un dzird visu. Ar šo kārtību varēja sacensties vien fašistiskā Vācija. Salīdzinājums skarbs, taču analoģija vietā. Pat darbības principi neatšķīrās.