Pats dīvainākais, ka arī atbraucēju vidū bija sava melnā avs. Čeka savervēja kādu arhitektu. Vēl jaunu un dedzīgu puisi. Arī viņš bija kopā ar Skulmi Valkā. Visu redzēja un dzirdēja. Pēteris Mazais viņu izsauca un nobaidīja. Lika stāstīt par visiem Skulmes kontaktiem un sarunām. Eižens arī stāstīja...34 Vēlāk jaunekli uz prokuratūru paaicināja, lai izstāsta, kādus pieminekļus Valkā apmeklējuši un ko fotografējuši. Liecība Skulmem labvēlīga: neko tādu nav redzējis un dzirdējis...55 Dīvaini! Taču šādas liecības cēloņi visai prozaiski. Vēl pirms iešanas uz prokuratūru liecinieks piezvanīja uz drošības komiteju Mazajam. Lūdza padomu — ko stāstīt prokuroram un ko nē? Varbūt teikt patiesību?!
"Vai tu traks?!" satraucās Mazais, "liecini neitrāli... Tāpat tava liecība neko neietekmēs. Taču savu statusu tu nedrīksti atklāt! Viena lieta prokuratūra, pavisam cita — drošības komiteja. Saprati?!"56
Tā arī notika. Jo vairāk cilvēks stāstīja drošības komitejai, jo mazāk prokuroram. Loģika vienkārša. Arī izmeklēšana savdabīga. Viena patiesība drošībniekiem, cita prokuroram. Nekā neparasta vai dīvaina. Tādu kārtību iedibinājuši. Izmeklētāja gan žēl... Viņa papīros tikai puse no patiesības...
***
Bija vēl kāds cilvēks, kas izmeklētāju intriģēja... Arvīds Pumpurs... Bijušais pagrīdnieks un frontinieks. Gvardes majors un poļitiuks. Pēc Rīgas ieņemšanas nozīmēts par tautas komisāru. Komisārs! Vārdam piemita īpaša maģija... Šķita, šim amatam ir sevišķa vara. Kāds pārdabisks spēks un pilnvarojums. Vēlāk gan amati zemāki. Taču arī tad bijis ministra vietnieks. Cilvēks zinīgs un kompetents. Viņa acu priekšā ritējusi vēsture. Pumpurs laikabiedrs tiem, kuri Rīgā sagaidīja krievu tankus... Ne velti personālo pensiju nopelnījis. Un tagad izkratīts un pazemots. Jānāk uz prokuratūru un jātaisnojas. Jāskaidro savi nacionālistiskie uzskati... Jau tas vien šķita interesanti un aizraujoši. Cilvēks no pārliecināta komunista pārtapis nacionālistā. Kā tā? Komunists — un te pēkšņi nacionālists. Tas nekādi nerīmējās kopā. Un vēl sapinies ar Skulmi... Šo dīvaino Zemgales patriciešu dzimtas atvasi un inteliģentu.
Arī pats Skulme labais... Katrā vārda galā piemin Pumpuru. Pumpurs stāstījis un Pumpurs teicis... un tā bez gala. Stāstījis gan par vēsturi, gan okupāciju un kompartijas vadoņiem. Šķita, Skulme izmanto šo vīru. Izmanto kā glābšanas riņķi... Vecais boļševiks te šur, te tur... It kā no tā Skulmes atbildība mazinātos. Vēstuli rakstījis taču viņš, ne Pumpurs.
Nu, redzēs, redzēs, ko tas Pumpurs pratināšanā teiks? Kā attaisnos savu rīcību? Bet varbūt visu noliegs un taisnosies, ka neko nav zinājis?
Divdesmit septītajā aprīlī izmeklētāja kabineta slieksni pārkāpa kāds pavecs vīrs. Pumpuram tieši septiņdesmit. Taču acīs mundrums un spīts. Liecinieks īsos vārdos pastāstīja, kā iepazinis Skulmju ģimeni. Jau piecdesmit astotajā sācis ārstēties pie Jurģa mātes, profesores Ksenijas Skulmes. Vēlāk Skulmēm kaimiņos būvējis māju. Tā arī aizsākusies draudzība.
Vēl daži jautājumi par Jurģa draudzenēm, sievām, paziņām, un tad jau vērsim pie ragiem...
Sataisījis nopietnu ģīmi, izmeklētājs cietā, metāliskā balsī ieprasījās:
"Izmeklēšanas rīcībā ir materiāli, ka jūs Skulmem esat palīdzējis vākt informāciju. Izstāstiet par to, lūdzu, sīkāk!"
"Nekādu informāciju neesmu vācis!" tikpat stingri atcirta Pumpurs. "Nekad ar Skulmi nav bijusi runa par kaut kādu ziņu vākšanu. Cita lieta, ja esam kaut ko pārrunājuši. Pārsprieduši kādus politiskus jautājumus. Varbūt Jurģis izmantojis manis teikto. Ja tā, tas jau pavisam cits jautājums. Tad viņš to darījis, man nezinot. Nevaru apgalvot, ka neesam pārrunājuši ar Skulmi četrdesmitā gada notikumus Latvijā. Taču vienmēr esmu tos atspoguļojis pareizā partejiskā gaismā..."
Noklausījies Pumpura teikto, prokurors uzdeva kādu dīvainu jautājumu:
"Vai pazīstat tādu Klāvu Lorenču? (*K. Lorcncs (1885—1975). Sociāldemokrāts. 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Saeimas deputāts. Pēc Ulmaņa apvērsuma pusgadu pavadījis arestā. 1940.—1941. un 1944.—1951. gados ieņēmis dažādus amatus tā laika pārvaldē) Esat ar viņu ticies un saņēmis kādus materiālus?"
"Nē..." cieti noteica liecinieks. Šķita, šis jautājums viņu nepārsteidza.
"Bet emigranti?" neatlaidās izmeklētājs, "vai tie Skulmi apciemoja? Varbūt kādu literatūru no ārzemēm veda?"
"To es nezinu," strupi noteica Pumpurs. "Arī emigrantu literatūru neesmu redzējis."57
"Jā, sākums diezgan skarbs," nodomāja Grutups. Šis vecais pagrīdnieks nebūs ar pliku roku ņemams. Klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis. Dažās dienās paspējis izstrādāt aizstāvības pozīciju — nekādu informāciju nav vācis. Neko nav zinājis. Ja nu vienīgi Skulme izmantojis viņa vārdus... Bet tā nav viņa vaina un atbildība. Kā cilvēks var atbildēt par to, ko runā un stāsta kāds cits?
Otrreiz Pumpuru izsauca tikai pēc pāris mēnešiem. Tad jautājumu birums lielāks. Komitejas vīri izstudējuši vecā boļševika arhīvu. Apsūkājuši katru vārdu un teikumu. Sastādījuši prokuroram pamatīgu jautājumu listi. Tādu savdabīgu "voprosņiku". Tur citēti Pumpura izteikumi, dzejoļi un piezīmes. Pat vēstules nav aizmirsuši. Nu... turies, vecais! Nespēsi vien atbildēt un skaidrot... Pats Gothards izpētījis tavus garadarbus. Atklājis tavas slēptākās domas un jūtas. Nu tev būs... partejiska pozīcija...
Arī izmeklētājs tāds agresīvs. Izvilcis no galda apakšas apdrukātas lapiņas, viņš sāka jautāt:
"Kratīšanas laikā izņemta jūsu piezīmju grāmatiņa, kurā ierakstīts šāds dzejolis: "Ne laiks, bet naidnieks tevī sēž un grauž. Tas tevi sagrauzīs." Izskaidrojiet, lūdzu, šā dzejoļa jēgu!"
"Es domāju, ka šeit ir runa par pagājušo gadsimtu, muižniecības iznīcināšanu," bezkaislīgi noteica Pumpurs. "Tas vērsts pret vācu muižniekiem."
"Bet šis pantiņš...?" aizkaitināts turpināja prokurors: ""Jaltas konferencē Baptists padevās Sātana sirpim... Padevās un nolieca galvu. Nē, viss vēl nav galā... Reiz kritīs šis cilvēks." Ko šis dzejolis nozīmē?" ar uzvarošu smaidu iejautājās izmeklētājs.
"Jā..." dziļdomīgi noteica liecinieks. "Tas ir mans dzejolis. Tikai nevaru atcerēties, kad tas uzrakstīts. Arī par Baptistu un Sātanu esmu aizmirsis. Šodien to nevaru izskaidrot..."
"Labi, aizmirsāt, bet šo tekstu atceraties?" neatlaidās pratinātājs: ""Bet, ja man būtu lemts pēc pāris simts gadiem atcerēties šo laikmetu, kurā dzīvoju, — es teiktu: tas bija cilvēces kultūras komēdijas laikmets." Ko varat teikt par šo sentenci?"
"Nu, tur nekā tāda nav..." pasmaidīja liecinieks. "Tas ir pārfrāzējums no Anatola Fransa grāmatas Dieviem slāpst. Te ir domāti Āfrikas politiskie notikumi."
Šķita, Pumpurs ņirgājās par izmeklētāju. Ne Grutups zina Anatolu Fransu, ne viņa grāmatu. Stāsti, ko gribi. Arī par Āfriku var muldēt...
Taču prokurors kā no dzelzsbetona. Pāršķīris kārtējo lapiņu, viņš smīnēdams ieprasījās: