"Vai arī šis dzejolis par Āfriku? Ieklausieties, Pumpur:
"Te nu atzīties nav lieki — Padomes — tas viss ir nieki...
Visa vara milicim! Gumijas steks un svina pika...""
"Tas nav mans dzejolis," it kā atmodies protestēja liecinieks. "Esmu šo tekstu vienkārši norakstījis. Runa varētu būt par septiņpadsmito gadu Rīgā. Cara varu nomainīja pagaidu valdība, taču strādniecībai brīvestības nebija. Neko citu paskaidrot nevaru."
"Izskaidrojums pašķidrs, taču pantiņš labs," nosmējās pie sevis pratinātājs. Vēl ilgi viņam ausis skanēja: "Padomes — tas viss ir nieki. Visa vara milicim!" Bija vai nebija Pumpurs to uzrakstījis, tomēr dzejolis trāpīgs. Vēl ar atskaņām. Tāds paliek atmiņā. Labi vien, ka Gothards to izrakstījis... Laikam arī pašam iepaticies.
"Bet šis garadarbs?" turpināja prokurors, "arī nav jūsu?":
"Ardievu, Krievzeme — tu netīrā,
Tu vergu zeme, kungu kalpībā.
Un arī jūs — zili mundierotie vīri,
Un tu — paklausīgā tauta!"
To dzirdot, Pumpurs sāka smieties:
"Tas, protams, nav mans... Tas ir Ļermontovs... krievu dzejnieks. Es to vienīgi iztulkoju."38
Izmeklētājs saviebās. Pat Ļermontovu viņš nebija atpazinis. Ko tie drošībnieki tur sarakstījuši? "Neatšķir Pumpuru no Ļermontova!" noskurinājās Grutups.
Tālāk sekoja jautājumi par kratīšanā izņemtajām grāmatām. Taču atbildes trafaretas:
"Jā, šī vācu laiku grāmata ir mana. Taču paredzēju to izmantot savam topošajam romānam. Arī šī Ulmaņlaika brošūra manējā. Arī tā domāta romāna rakstīšanai."
Nekādas politikas... Viss tikai literārajām vajadzībām! Pumpurs bija atradis ērtu formulu: aizliegtā literatūra vākta vien akadēmiskiem un vēsturiskiem mērķiem. Nekādas pretpadomju aģitācijas vai propagandas.
Vecais pagrīdnieks bija uzdevuma augstumos. Sagatavojies ne pa jokam. Laikam atcerējies Ulmaņa politpārvaldi. Arī tur tincināja un izprašņāja. Nu žandarmērija kas žandarmērija. Tagad žandarma vietā prokurors. "Kad vara sāk represēt savus pamatlicējus, tai nav vairs nākotnes..." nodomāja pie sevis Pumpurs.
Drošības komitejas redzeslokā Pumpurs nonāca jau septiņdesmito gadu sākumā. Septiņdesmit trešā gada divdesmit trešajā janvārī komiteja ierosināja operatīvās izstrādes lietu ar devīzi "Renegāti"...59 Atkritēji... Cilvēki, kas nolieguši savus agrākos uzskatus. Nodevuši partiju un pārgājuši ienaidnieka pusē. Tāda, lūk, apsūdzība. Starp renegātiem Eduards Berklavs, Klāvs Lorencs, Mārtiņš Rācenis, Tālivaldis Skreija, Viktors Lorencs (*V. Lorencs (1927—19921. Kļava Lorenča dels. Kinodramaturgs) un arī... Arvīds Pumpurs. Nedaudz vēlāk — tā paša gada divpadsmitajā novembrī — renegātiem pieskaitīja arī Jurģi Skulmi.60 Dīvaini! Viņš tā kā būtu bezpartejisks... Kuru gan partiju Skulme būtu nodevis un kādus agrākos uzskatus noliedzis? Taču fakts paliek fakts, operatīvie dienesti nesnauda. Jau septiņdesmit otrā gada jūnijā drošībnieki ierakstīja kādu sarunu. Tā risinājās starp Klāvu Lorenču un Arvidu Pumpuru. Runājuši par šo un to. Arī par Izu Genmarkeri: Izabellai drīz no Zviedrijas jāierodas Latvijā. Viņa solījusi atvest emigrantu literatūru, kādu Bastjāņa grāmatu un Cielēna memuārus. Grāmatas viņa vedot Jurģim Skulmem. Šim vīram gan abi sarunu biedri pārāk neticot — esot pārāk pļāpīgs, lielīgs un no politikas maz ko saprotot. Taču cilvēks zinīgs. Arī Genmarkere viņam uzticas. Ar tādu gribi negribi jārēķinās.61
Drīz pēc šādas "rekomendācijas" arī Jurģi drošībnieki iekļāva renegātos. Pats slavenākais no viņiem, protams, Eduards Berklavs. Cilvēks leģendārs. Uzrakstījis septiņpadsmit Latvijas komunistu vēstuli. Tas vien jau kaut ko nozīmēja.
Septiņdesmit ceturtā gada divdesmit ceturtajā decembrī Berklavu pie sevis uz Stūra māju izsauca apakšpulkvedis Fridrihs Straube-Strauss. Ievedis Berklavu kabinetā, Straube bez aplinkiem paziņoja:
"Mūsu rīcībā ir neapstrīdami pierādījumi. Esat darbojies pret pastāvošo varu. Apmelojis Latvijā notiekošo. Jums taču zināms, ka Rietumvalstīs ir publicēta septiņpadsmit Latvijas komunistu vēstule. Tajā apmelota padomju dzīve... Vēstules autors esat jūs. Nevēlu jums ļaunu, taču jūsu paša interesēs būtu visu atzīt un atklāti mums par to izstāstīt, kas jūs pamudināja to darīt? Kas ir pārējie vēstules parakstītāji? Kā to izvedāt no valsts? No jūsu atzīšanās, Berklav, būs atkarīga komitejas rīcība."
Mirkli padomājis, Berklavs šķietami vienaldzīgā balsī noteica:
"Par šādu vēstuli esmu dzirdējis. Par to jau ziņo ārzemju raidstacijas. Taču, kas to rakstījis, nezinu..." Viņš bija nolēmis neatzīties. Lai tur lūst vai plīst, bet neatzīties.
"Tātad sevi par autoru neatzīstat?" skarbi pārjautāja Straube.
"Nē... neatzīstu," Berklavs palika pie sava.
"Bet ko teiksit, ja parādīšu jums pierādījumus?" rezignēti smaidot, turpināja apakšpulkvedis.
"Tādu pierādījumu jums nevar būt," iebilda pratināmais. "Maldāties..." plati smaidot, noteica Straube. "Nu tad parādiet..." "Parādīšu, parādīšu..."
Straube piecēlās un izņēma no seifa vairākas lapas. Uzmetis acis Berklavam, apakšpulkvedis tās nolika uz galda.
Šķietami mierīgi tās pārlapojis, pratināmais izgrūda:
"Tie nav nekādi pierādījumi... Jūs, protams, varat panākt notiesāšanu, taču iebiedēt mani neizdosies."
Paraustījis plecus, Straube īsi noteica:
"Ja tā, tad tā..." Brīdi padomājis, viņš vēl piebilda: "Šodien mēs jums izteiksim oficiālu brīdinājumu. Izlasiet un parakstieties!"
Izlasījis pasniegto papīru, Berklavs to parakstīja. Vien piebilda, ka brīdinājumā teiktais neatbilst patiesībai.
Pavadījis līdz Stūra mājas ārdurvīm, Straube pagriezās pret veco vīru un, tēvišķīgi smaidot, noteica:
"Priecīgus Ziemassvētkus, biedri Berklav... Ceru, ka mēs vairs nesatiksimies..."
"Nu, tas būs atkarīgs no jums," šķiroties nomurmināja Berklavs.62
Jā, dīvains cilvēks bija šis Straube-Strauss. Viens otrs kolēģis viņu dēvēja par disidentu un nacionālistu... It sevišķi jau krievu biedri... Tie vispār bija šokā. Pārāk asa mēle un prāts bija apakšpulkvedim. Brīžiem viņš izteicās tā, ka pat vaigi sārtojās... Tādu sarkasmu varēja tikai pameklēt. Taču nekāds disidents vai nacionālists Straube nebija. Vienīgi izteiksmes forma asa. Tāds stils... Arī raksturs skarbs. Plus vēl pieredze... Darbojies ārējās izlūkošanas lauciņā... Ticies ar ārzemju kolēģiem. Vedis gudras un viltīgas sarunas... Ne velti 1. daļas priekšnieks Kučāns viņu turēja aizdomās... Vecajam šķita, ka Straube pārdevies ārzemniekiem, piekritis spiegot... Pārtapis "kurmī", kas savējos rok...63 Taču diezin vai tā bija taisnība? Kučānam daudz kas šķita... Tāds darbs. Visur ienaidnieki rādās.
Septiņpadsmit komunistu vēstule sataisīja pamatīgu troksni. No amata bija jāšķiras 5. daļas priekšniekam Jānim Vaivodam. Tas par to, ka nav zinājis un novērsis... Pats Augusts Voss par to klapatoja. Un kā neuztrauksies: tūlīt pēc vēstules iznākšanas zvanījis uz čeku. Kas notiekot? Ārzemju radio ziņo, ka Latvijā apspiežot pamatnāciju. Visur pie šprices tikai krievi! Latviešiem atvēlēta pabērna loma. Par to sūdzoties Latvijas komunisti. Kā par nelaimi, pie tālruņa gadījies Vaivods. Šis jestri atbild, ka par vecajiem boļševikiem un partijniekiem nekādas izstrādes nevedot... "Ak tā!" noskaities Voss un licis noņemt Vaivodu.64 Viņa vietā iecēla Staņislavu Zukuli. (*Staņislavs Zukulis (1929—1993). Sākoties karam, kopā ar māti Jadvigu evakuējies uz Krieviju. Pēc kara beidzis Rīgas 22. (krievu) vidusskolu. Anketās rakstījis, ka ir latvietis. 1949. gadā nosūtīts uz Valsts drošības komitejas skolu. Mācijies neklātienē Vissavienības juridiskajā institūtā un vēlāk LVU. Viduvējs students. 1972. gada 23. martā iecelts par VDK 5. daļas priekšnieku, atbrīvojot no šā amata Jāni Vaivodu. 1984. gadā iecelts par LPSR VDK priekšsēdētāju. Pēdējā dienesta pakāpe — ģenerālleitnants. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zukulis iecelts par LKP CK Informācijas centra Operatīvās analīzes un realizācijas grupas vadītāju. Aktīvs pučists (sk. LUA, S. Zukuļa personas lieta, 1.-28. lpp., LVA fonds Nr. PA-102, 11. apr., 10. lieta, 188., 192., 144., 148^ lpp.; fonds Nr. PA-102, 8. apr., 7. lieta, 258., 260. lpp.; fonds Nr. PA-101, 65. apr., 29. lieta, 166., 169. lpp; fonds Nr. PA-101, 53. apr., 23. lieta, 46., 57. lpp.; fonds Nr. PA-101, 36. apr., 15. lieta, 46., 59. lpp.)) Arī viņš no vecajiem. Kadrs pārbaudīts. Tūlīt pēc kara par tulku strādājis... Pats savām acīm redzējis un arī dzirdējis, kā moka un spīdzina Latvijas patriotus. Rūdīts cilvēks. Ļoti elastīgs un paklausīgs. Neko bez priekšniecības ziņas nedarīs/" Arī internacionālists patiess. Latviski saprot, bet nerunā. Ja nu vienīgi kunga prātā... Tad pie glāzītes izmet kādu vārdu latviski... Tas tā "odziņai" un "šikam"... Redz, šis pat latviski prot... Kas to būtu domājis?!