Lai kā vērtētu Zukuli, viņa nākšanai pie varas bija sava nozīme. Arī Skulmes likteni pulkvedis izšķirs. Dos savu svētību un vēl parakstu uzliks.
***
Tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā Ņujorkā iznāca kāda grāmata. Nosaukums intriģējošs — Zili stikli, zaļi ledi. Tas patapināts, aizgūts no Raiņa. Paņemta pirmā rinda no dzejnieka slavenās divrindes:
"Zili stikli, zaļi ledi,
Vidū stinga dvēselīte."
Tās autors Uldis Ģermānis. Vēsturnieks, publicists un rakstnieks. Autors apciemojis padomju Latviju. Staigājis pa Rīgas ielām. Ieklausījies valodās. Ticies ar cilvēkiem. Apmeklējis muzejus, teātrus un bibliotēkas. Pēc tam visu kopā salicis. Dalījies savos iespaidos un izjūtās.
Grāmatas būtība jau pašā nosaukumā. Ar stingo dvēselīti autors domājis... padomju Latviju.
Lasāmviela saistoša un interesanta. Pagātne mijas ar tagadni. Konkrētu cilvēku dzīve ar visas tautas likteni. Autora galvenā rūpe... nācijas dzīvotspēja. Vai latvieši spēs noturēties?! Izturēt svešu tautu spiedienu?! Saglabāt savu valodu un kultūru?!
Uzrakstīts gaumīgi. Ar pietāti... Nekādu pārspīlējumu vai kariķējumu. Arī naidu nejūt. Drīzāk smeldzi un sāpi.
Grāmatas spēks slēpās patiesumā. Tur bija gan latviešu strēlnieki, gan Jukums Vācietis, gan trīsdesmit septītā gada represijas, tad okupācija, karš, Kurzemes cietoksnis un trimda. Uzrakstīts ļoti tēlaini un dzīvi. Atklājums pēc atklājuma. Ja Rietumu latvietim nekā īpaša, tad padomju pilsonim vesela bagātība. Tāds faktu, biogrāfiju un notikumu klāsts... Tas daudz ko liek izvērtēt un pārvērtēt. Nu kaut vai tie paši vācieši... Autors atstāsta kādu sarunu ar baronu fon Mēdemu. Tepat Rīgā, četrdesmit otrā gada pavasarī. Tikušies ar baronu kādā grāmatnīcā. Fon Mēdems Ģermāni uzrunājis: "Jūs taču laikam esat latviešu vēsturnieks? Iepazīsimies! Esmu fon Mēdems. Uzaugu Vācijā. Taču uzskatu sevi par zemgalieti. Ļoti cienu latviešus. Jūs esat apdāvināta tauta. Vācieši netiek jums līdzi. Bet kāpēc latvieši iznīcina cits citu? Jums bija lieli cilvēku zaudējumi krievu okupācijas gadā. Bet tagad jūs apšaujat savus komunistus. Apsūdzat arī nevainīgus cilvēkus. Kāpēc apšaut latviešu sarkanos? Viņi taču arī ir latvieši. Ja viņi paši jums neder, derēs viņu bērni. Maza tauta tā nedrīkst šķiesties. Tā ir pašiznīcināšanās. Vācieši cenšas pievākt ikvienu savējo. Tik taupīgi rīkojas liela tauta. Bet jūs?! Brīvprātīgi skrienat ugunīs! Ļaujat sevi iznīcināt! Vai tad jūs neredzat, kas notiek? Esat pārāk dedzīgi uz kaušanos..."66
Arī par kara sekām interesanti: "No Otrā pasaules kara ugunīm latvieši iznāca drausmīgi novājināti, dezorganizēti, demoralizēti un propagandas apdullināti."67 Tā raksta Ģermānis, un viņam lielā mērā ir taisnība. Un kur tad vēl pēckara laiks: "Latvieši nokavēja arī iespēju nostiprināt savu varu kompartijā. Par vēlu izskanēja Berklava izmisīgais aicinājums: godīgie latviešu cilvēki, stājieties partijā!"68 — "Un tomēr mums jāsaglabā jautrs un možs gars, jādara labākais, ko pašreizējos apstākļos varam izdarīt."69
Ģermāņa grāmata sniedza atklājumu pēc atklājuma: gan par Arvīdu Pelsi, gan režisori Veru Baļunu un citiem ieklīdeņiem no Krievijas. Satriecoši un pārsteidzoši.
Un tad vēl par pašu padomju ikdienu: "Mundieri, uzpleči, kokardes, medaļas, pogas, siksnas, uzšuves un piešuves. Steidzas šurp un turp. Pa Rietumiem ceļojot, pat vairāku nedēļu laikā neesmu tik daudz uniformētu vīru redzējis kā šeit. Spēcīgas ir vecās Krievijas tradīcijas!"70
Tādu skatu Rīgas ielās redzējis rakstnieks. Un viņam, protams, taisnība. Tikai mēs, šeit dzīvojot, bijām pie tā pieraduši un ar to apraduši.
Arī par krieviem skarbi, bet patiesi. Patiesi gan par viņu rupjību, nevīžību un augstprātību. Taisnība arī par krievu atvērtību un dvēseles plašumu.
Kad Ģermānis izdeva savu grāmatu, diezin vai viņš domāja, ka drošības komiteja to medīs kā visaugstāko ķecerību. Bet tieši tā arī notika.
Grāmata jau no septiņdesmito gadu sākuma tika kopēta, pavairota un paklusām tautā laista. Tā ceļoja no mājas mājā. Avīžu papīrā ievākotu, to deva cits citam kā nezin kādu valsts noslēpumu. Skaidri atceros, ka man šo grāmatu iedeva uz vienu nakti. No rīta jādod atpakaļ. Pat miegs nenāca, to lasot. Tik interesanta un aizraujoša tā šķita. Nezinu otru grāmatu, kura septiņdesmitajos tā būtu lasīta kā Zili stikli, zaļi ledi.
Arī Skulmes lietā gandrīz katram lieciniekam prasīja par Ģermāņa grāmatu. Tas mundiera goda jautājums. Gothards Līnim bija noteicis: "Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi atrast un izņemt!" Lai tur lūst vai plīst! Bet uzdevums jāizpilda!
Tad nu arī centās... Pratināja desmitiem cilvēku. Visiem uzdeva dažus standarta jautājumus: ko jūs pašreiz lasāt? Kā ar grāmatu Zili stikli, zaļi ledi7. Vai neesat lasījis? Varbūt kādam redzējis?
Daudzi teicās neko nezinām. Ne tādu grāmatu redzējuši, ne lasījuši. Taču melnā avs atradās... Divdesmitajā jūnijā nopratināja kādu Noru Muižnieci.71 Teātra mākslas speciālisti. Pēc profesijas režisori. Sievietei krietni pāri piecdesmit. Uzkrāta dzīves un darba pieredze. Arī izglītība augstākā. Vienīgi raksturs nešpetns. Izsaukta pie izmeklētāja Grutupa, Muižniece nodeva visus. Atklāja nianses un detaļas. "Skulmi es pazīstu jau no sešdesmitā gada," stāstīja lieciniece. "Kopā ar savu bijušo vīru Oskaru Muižnieku Berģos sākām celt māju. Kaimiņos dzīvoja Jurģis Skulme. Pazīstu arī Arvīdu Pumpuru. Cik zinu, Pumpurs ar Skulmi draudzējās. Abi uzturēja ciešus kontaktus.
Septiņdesmit trešā gada ziemā pie mums atnāca Rūta Osiņa. Viņa tobrīd dzīvoja kopā ar Skulmi. Rūta atnesa manam vīram kādu avīžu papīrā ievākotu grāmatu. Kad ieprasījos, kas tā par grāmatu, vīrs to man parādīja... Izrādījās, ka Rūta atnesusi Ulda Ģermāņa Zili stikli, zaļi ledi. Sapratu, ka sūtījums nāk no Jurģa Skulmes...