Vēl vasarā grāmata bija pie mums, bet tad kaut kur nozuda. Kur tā palika, nezinu. Par citām emigrantu grāmatām nevaru pastāstīt. Arī par Jurģa pretvalstisko darbību neko tuvāk nezinu. Vien to, ka abi ar Pumpuru tie kritizēja mūsu dzīvi..."
Beidzot bija uztaustīts reāls pavediens. Viens no lieciniekiem atzinis, ka Jurģis izplatījis pretvalstisku grāmatu. Ne vien pats lasījis, bet arī citiem devis. Tas jau prasījās pēc krimināla. Atlika vien nopratināt Oskaru ar Rūtu, un lieta darīta.
Pēc pāris dienām pie prokurora izsauca Rūtu Osiņu... tobrīd jau Muižnieci.72 Sieviete tikusi pie jauna uzvārda. Nocēlusi Noras vīru Oskaru. Dzīve kā teātris. Vien ikdienas proza skarba. Arī jaunās laulības cena augsta. Par to būs jāmaksā gan Rūtai, gan Oskaram. Jāmaksā un jātaisnojas...
Rūta gan turējās. Arī Jurģi nenodeva. Vienīgi prokurors neapmierināts...
Jau nākamajā dienā liecinieci izsauca majors Līnis. Jāiet uz Stūra māju. Jāiet un jāskaidrojas... Tā tev nav prokuratūra... Jau dzirdot par čekas māju, sirds ietrīsējās. Šim namam piemita īpaša aura. Daudz baisāka un skarbāka. Vai mazums nostāstu dzirdēts?! Kas prokuratūra, salīdzinot ar čeku! Tāds nieks vien ir... Ja prokuratūras caurlaižu birojā dežurēja vien sievas ar uzplečiem, tad čekā tevi sagaidīja skarbi vīriešu skatieni. Tie nopētīja katru, kas šajā namā ienāca. Arī forma cita. Ne vairs miliču sarkanās uzšuves, bet kaut kas militārs, kaut kas zils ar zaļu. Gluži kā Ģermāņa grāmatas nosaukums. Zili zaļš un ledains...
Lai nokļūtu līdz majora Līņa kabinetam, bija jābrauc uz sesto stāvu, jāšķērso paliela priekštelpa un tālāk jau Līņa "apartamenti"... Visi to sauca par pīpmaņu celli. Tur sēdēja pats majors un vēl kāds kolēģis. Telpa neliela. Kādi sešpadsmit kvadrātmetri. Iekārtojums askētisks. Gaišs tā laika rakstāmgalds, gatavots no skaidu plātnes. Pati galda virsma — lakota. Lakojums gan stipri nosacīts. Vien tumšas švīkas un pleķi. Tie no neapdzēstiem cigarešu galiem. Uz galda lampa ar matēta stikla kupolu un melnu plastmasas pamatni. Arī pelnu trauks no tumšas plastmasas. Pie griestiem dienasgaismas spuldzes. Tādas iedzelteni matētas kārbas. Toreiz šādi gaismekļi bija visur. Skaitījās it kā moderni. Taču gaisma auksta un nemīlīga. Kabineta sienas klāja krāsojums. Diezgan neizteiksmīgs un trafarets. Norullēts ar rullīti un miers...
Līnim vieta pie loga. Tāda maza privilēģija. Tā paredzēta vecākam biedram. Vien skats neizteiksmīgs. Redzams tikai čekas iekšējais pagalms un pretējā korpusa jumts. Uz tā izvietots dzeloņdrāšu pinums. Tāda skarba un nopietna realitāte.
Ienākusi kabinetā, Rūta notrīsēja. Pie galda sēdēja drukna paskata vīrs. Deguns smails. Seja piesārtusi. Acu skatiens blāvs, bet stingrs. Galvvidus pliks. Matu tikpat kā nav. Un tie paši, kas saglabājušies, tādā gaiši rūsganā salmu krāsā. Runāja cilvēks neskaidri, saraustīti un nervozi. Pirmais jautājums kā no ložmetēja. Čerkstošā balsī majors ieprasījās:
"Ko jums izsaka vārdu kopa "Zili stikli, zaļi ledi"?"73
Uzdevis jautājumu, Līnis tā īpatni paskatījās. Brīdi apdomājusi, jaunā sieviete klusā, nedrošā balsī nomurmināja:
"Nu, Raiņa lugu... Ko gan citu? Vēl skolas gados māte lika to lasīt. Rainis obligāti bija jālasa..."
Izskatījās, ka čekistu šī atbilde apstulbināja. Viņš bija gaidījis Ģermāni, bet saņēma preti Raini... Majors pat iedomāties nevarēja, ka tā var atbildēt. Redz, cik svarīgi ir skolas gados lasīt obligāto literatūru. Viņš savus vecākus nebija klausījis. Un nu tas atspēlējās... Ko tur varēja iebilst?! Neko! Tiešām, tas bija Raiņa teksts. Arī luga Raiņa.
Uzdevis vēl dažus jautājumus, Līnis izgāja no kabineta. Vienkārši piecēlās, un, nekā neteicis, aizgāja. Viņam vajadzēja atjēgties. Lai šī "dāmiņa" sēž un padomā... Tāds vecs taktisks gājiens: atstāj pratināmo vienu, un pats staigā pa kabinetiem.
Tikmēr Rūtai sirds vai pamira... Mati stāvus cēlās. Sēdi viena čekas kabinetā un gaidi. Varbūt kāds tevi vēro? Ej tu zini, kurā šķirbā kas uzstādīts... Ņems vēl un arestēs!
Taču šoreiz nearestēja... Līnis bija steidzīgs un drīz vien upuri atlaida. Rauj viņu velns to Ģermāni ar visu viņa grāmatu! Lai Grutups ņemas pa prokuratūru un pratina. Lai tiek galā ar tiem grāmatu lasītājiem. Viņam svarīgākas lietas darāmas. Tikai žēl par to Raini... Kā viņš to nebija zinājis! Skaitījās taču kultūras un mākslas pazinējs... Ar to pazīšanu gan tā bija kā bija. Izglītība pašvaka. Faktiski izglītības nekādas. Vien čekas skola un kvalifikācijas celšanas kursi. Jā, viņš zināja daudz par mākslinieku un literātu vidi: kurš ar ko guļ, kas kuram skauž, kurš ir pļāpa un pielīdējs, kurš atklāts nodevējs. Bet lai studētu lugas! Nē! Tam neatlika laika. Ar to lai nodarbojas slaisti un dienderi.
Tikmēr Grutups ņēmās pa prokuratūru. Izsauca Oskaru Muižnieku.74 Taču arī viņš nekādu emigrantu literatūru nav lasījis. Pat Uldi Ģermāni nezina... Kur nu vēl viņa grāmatu! Bijusī sieva viņu tikai aprunājot...
Vajadzēja vien rīkot konfrontācijas. Gan Norai ar Rūtu. Gan Oskaram ar bijušo sievu.75 Procedūra netīkama. Sēdi aci pret aci un liecini. Tas prasa nervus un izturību.
Taču bijusī laulene stingra: redzējusi, kā vīram nodod grāmatu un punkts. "īstākā ragana," nodomāja pie sevis Oskars. Greizsirdības dzīta, grib viņu pazudināt. Arī Rūtai atmaksāt... Jā, atriebe ir salda... Kas dzīvē ar to var sacensties? Maz lietu, kas cilvēku tā iedvesmo un aptumšo. Skrien kā zirgs ar klapēm uz acīm... Tērē enerģiju, un tikai vecumā atskārsti, cik apmāts un tuvredzīgs esi bijis.
Šoreiz no konfrontācijas nekas nesanāca. Katrs no spītniekiem palika pie sava. Nora pie sava. Arī Oskars ar Rūtu savu pozīciju nemainīja.
Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi tā arī neatrada. Šī apsūdzības epizode Skulmem izpalika. Vienīgais ieguvējs Uldis Ģermānis. Viņš varēja justies apmierināts. Labu grāmatu uzrakstījis. To medī gan čeka, gan prokuratūra. Kur vēl labāku atzinību? Tas rakstnieka nopelns un gods.
***
Lai Skulmi apsūdzētu, meklēja visu, ko varēja. Izskatīja daudzu aģentu ziņojumus. Šķirstīja un lasīja, līdz beidzot atrada. Jau septiņdesmitajā gadā par Jurģi ziņojuši divi aģenti. Kāds "Auza" rakstīja, ka Skulme dibinājis sakarus ar ārzemēm. Noorganizējis slepenu ziņu pārsūtīšanas kanālu. Informējis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteju. Sūtījis tai dažādus materiālus. Nesen komitejas uzdevumā mēģinājis izvest bijušā Latvijas armijas un leģiona kapteiņa Zemīša memuārus. Par memuāru esamību zinājušas emigrantu aprindas Zviedrijā, Austrālijā un Amerikā. Taču pasākums izgāzies. Par to stāstījis aģents "Pēteris". Viņa klātbūtnē Zemītis savu nodomu grozījis un memuārus sadedzinājis.76
Lai to pārbaudītu, uz prokuratūru uzaicināja bijušo VDK aģentu Frici Roni. Viņš bija tas, kurš drošībnieku uzdevumā pieskatīja Zemīti. Ziņoja par bijušā virsnieka gaitām, domām un iecerēm.
Aģents "Pēteris" jeb Fricis Ronis baudīja īpašu komitejas uzticību. Cilvēks pieredzējis. Par "dzimtenes nodevību" četrdesmit sestajā notiesāts uz desmit gadiem. Sākotnēji sēdējis Rīgas lēģerī. Cietumā iepazinies ar Jāni Zemīti. Arī viņš ieslodzītais. Vēlāk kopā rakuši Noriļskā ogles. Arī mājās atgriezušies vienlaikus. Tā aizsākusies viņu draudzība... Ja Zemītim tā nāca no sirds, tad Ronis pildīja pienākumu. Drošībnieku uzdevumā ziņoja par savu kādreizējo biedru un draugu.
Uz prokuratūru Ronis atnāca pūzdams un elsdams. Cilvēkam tuvu pie astoņdesmit. Spēki jau galā, taču prāts skaidrs. Arī doma secīga. Pāris uzvedinošu jautājumu, un liecinieks sāka stāstīt: