"Septiņdesmitajā gadā es apciemoju Zemīti. Biju pie viņa Koknesē. Sēdējām un dzērām tēju. Zemītis man stāstīja, ka uzrakstījis atmiņas. Kādas piecdesmit burtnīcas. Rakstījis aiz gara laika. Aprakstījis visu savu dzīvi. Gan par Ulmani, gan Staļinu un ieslodzījuma laiku. Darījis to pēc kāda cilvēka pasūtījuma. Tā, lai paliktu kaut kas pēc nāves.
Pasūtītājs bijis Jurģis Skulme. Kopā šņabi dzēruši un izdomājuši. Vēlāk Jurģis piedāvāja memuārus nosūtīt uz Zviedriju. Minēja arī Izu Genmarkeri. Meitas vārdā Cielēnu. Ar viņas palīdzību tās burtnīcas aizgādātu. Taču Zemītis atteicās. Te liels nopelns viņa meitai, kura dzīvo Amerikā. Viņa tēvu atrunāja: sanākšot vien nepatikšanas un kreņķi. Arī es teicu, lai nedara muļķības. Zemītis paklausīja un burtnīcas sadedzināja. Turpat Pērses upes krastā iekūrām ugunskuru un sadedzinājām."77
Liecība īsa, bet precīza. Nosaukts gan pasūtītājs, gan pats rakstnieks.
Jānim Zemītim bija jau astoņdesmit trīs gadi. Vecums pieklājīgs. Uz prokuratūru vecais vīrs vairs atbraukt nevarēja. Vajadzēja viņu pratināt mājās. Divdesmit piektajā maijā prokurors ieradās Kokneses ciema Pērsejās. Tās vēl Zemīšu dzimtas mājas. Pats saimnieks cēlies no muižas kalpiem. Maskavā beidzis kara skolu. Mācījies kopā ar vēlāko maršalu Zukovu. Cīnījies Pirmā pasaules kara frontēs. Uzdienējies līdz štabskapteinim. Par drošsirdību apbalvots ar Svētās Annas ordeni. Vēlāk dienējis ģenerāļa Deņikina armijā. Tad Latvijas atbrīvošanās cīņas un Trīszvaigžņu ordenis. Jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijas armija. Trešais Jelgavas kājnieku pulks. Kapteinis. Noteikts, saticīgs un izpalīdzīgs virsnieks. Spējīgs panest visas kara laika grūtības. Valsts intereses stāda augstāk par savējām. Pēc Ulmaņa apvērsuma atvaļināts. Nicīgi izteicies par vadoni. Zemītim nav patikusi Ulmaņa pašslavināšanās.
Kad sākās Otrais pasaules karš, par Zemīti atcerējās ģenerālis Dankers. Bijušais Kurzemes divīzijas komandieris. Kapteini iesauca Vērmahtā. Viņš gan mēģinājis izvairīties, taču saņēma brīdinājumu: nepaklausības gadījumā uz Vāciju izsūtīs viņa ģimeni. Bija vien jāsamierinās un jākaro: dienējis būvbataljonā un cēlis frontes nocietinājumus. Vēlāk vācieši viņu notiesāja un atvaļināja. Sodīja par nepaklausību — virsnieks klausījies Maskavas radio. Atšķirībā no vāciešiem pratis krieviski un klausījies. Tas arī viņa grēks.
Kad ienāca krievi, Zemītis slēpās. Turpat Pērsejās. Kartupeļu bedrē ierīkotā bunkurā. Virsnieks tur nosēdēja gandrīz gadu. Viņu izdeva kāda krievu laukstrādniece. Zemīti arestēja četrdesmit sestā gada astotajā maijā. Pratināja dienām un naktīm. Nezin kādu noziedznieku atraduši! Tirpināja drošības komitejas vīri, leitnanti Agejenko un Proničevs. Ņēmās dzīvi silti, taču apsūdzība šķidra — dienot vācu armijā, Zemītis būvējis kara ceļus... Tā arī visa nelaime un vaina. Karagūstekni pataisījuši par "noziedznieku".
Arī radus mocīja. Sauca uz čeku gan tēvu, gan brāli un māsu. Visiem prasīja, vai līdzējuši Zemītim slēpties. Visu vainu uzņēmās tēvs. Viņš vienīgais palīdzējis dēlam. Lai ņem viņa galvu, bet neaiztiek bērnus. Arī pats Zemītis turējās kā virsnieks. Ne viņš kādu aprunāja, ne nodeva. Četrdesmit sestā gada divdesmit sestajā septembrī Iekšlietu karaspēka tribunāls pasludināja spriedumu. Sods — desmit gadu. Spriedumu parakstījis leitnants Ņekrasovs un ierindnieki: Bujevs un Korickis.7s Vēl viens dzīves posms kapteiņa Zemīša dzīvē bija noslēdzies.
Kad Zemītis bija izstāstījis savu biogrāfiju, Grutups negaidīti ievaicājās:
"Lieciniek, ko jūs rakstījāt savos memuāros?"
Jautājums būtisks. Jā, ko tad īsti vecais vīrs tur rakstījis? Varbūt neko pretvalstisku? Rakstījis vien par māju, dabu un mīlestību... Ja tā, par ko gan vainot Skulmi? Arī pašu memuāru vairs nav. Tie sen, kā gājuši zudībā. Atlicis vien nopratināt Zemīti.
Vecais virsnieks sarāvās. Tādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Nu vajadzēja atcerēties un stāstīt. Stāstīt visu, ko piedzīvojis un pārdzīvojis.
"Tas bija neilgi pēc Jurģa tēva, mākslinieka Ugas Skulmes nāves," mierīgā balsī iesāka Zemītis. "No gara laika sāku rakstīt atmiņas. Vispirms par četrdesmitā gada notikumiem Latvijā..."
Liecinieks uz brīdi apklusa un, zīmīgi paskatījies izmeklētājā, turpināja:
"Lai jūs labāk saprastu... un novērtētu. Mans tēvs bija aktīvs piektā gada revolūcijas dalībnieks. Arī krusttēvu Zariņu par buntošanos nošāva. To visu stāstu, lai jūs izprastu... Lai būtu skaidra mana nostāja... Kā jau agrāk liecināju, mani trīsdesmit ceturtajā no armijas atvaļināja... Atbrīvoja par brīvdomību. Jāatzīst, ka nebiju sajūsmā par Ulmaņa nākšanu pie varas.
Četrdesmito gadu sagaidīju savās mājās... Pērsejās. Biju atvaļināts karavīrs. Uz tā laika notikumiem raudzījos no malas. Par krievu ienākšanu uzzināju no meitas. Viņa piedalījās Dziesmu svētkos Daugavpilī un savām acīm redzēja, kā ienāk svešzemnieki. Pēc pāris dienām viņi jau bija Koknesē.
Aprakstīju, kā valsts drošības orgāni apcietināja melnsimtniekus... un izveda budžus... Jāatzīst, ka no mūsu apkaimes neaizveda tikpat kā nevienu."
Tiktāl Zemīša paskaidrojumi izklausījās pieņemami... Gandrīz kā no padomju vēstures grāmatas. Bet tad liecinieks izmeta ko tādu, kas izmeklētājam lika saspringt...
"Krievu ienākšanu aprakstīju kā brīvās Latvijas likvidēšanu. Kā Latvijas okupāciju. Tādās domās bija arī citi latvieši. Memuāros rakstīju par Berlīnes viltību, kura pārdeva Latviju krieviem... Toreiz tā domāja daudzi. Ne es vienīgais... Par to arī rakstīju. Arī par vāciešu ienākšanu. Mēs to uzskatījām par atbrīvošanu no krievu jūga."
"Nu jau iet par traku..." nodomāja prokurors. "Tāda ķecerība! Bet ko padarīsi?!" Apstādināt veco vīru vairs nevarēja. "Jāraksta vien viss, ko viņš stāsta."
Šķita, liecinieks aizvien vairāk iekaist. Acis sāka mirdzēt. Arī balss tembrs mainījās. Valoda kļuva aizrautīgāka un kaismīgāka:
"Tālāk par Staļina laiku," turpināja Zemītis. "Desmit gadu pavadīju Noriļskas lēģerī... Rakstīju visu, ko biju redzējis un pārdzīvojis. Cik zvērīgi ar mums apgājās! Kā mirām badā! Kā šahtās aizgāja bojā mani biedri! Strādājām bez jebkādas drošības tehnikas. Cilvēka dzīvībai nekādas vērtības. Pat mirušos apgānīja. Čekisti ņirgājās par līķiem, spārdīja tos kājām un smējās..."79
Liecinieka acīs parādījās asaras. Arī izmeklētājs tāds dīvains. Zemīša stāstītais viņu bija satriecis. It kā atģidies, prokurors ieprasījās:
"Vai Jurģim Skulmem devāt lasīt savas atmiņas?"
"Nē... Es vienīgi viņam stāstīju," mierīgā balsī atbildēja liecinieks.
"Kā ar to Skulmes priekšlikumu? Nu par to, ka memuārus varētu izdot ārzemēs?"
"Jā, tādu priekšlikumu Jurģis izteica. Solīja, ka varēšu nopelnīt kādu kapeiku. Viņš tikai gribēja man materiāli palīdzēt. Pie mums jau neko tādu nedrukātu. Sanāktu vien nepatikšanas... Taču es viņam atteicu..."80
Ar šiem liecinieka Zemīša vārdiem pratināšanu uz brīdi pārtrauca. Kokneses ciema padomē jau gaidīja Jurģis Skulme. Šodien paredzēta vēl kāda izmeklēšanas darbība. Skulmi konfrontēs ar Zemīti. Nostādīs aci pret aci un tad lai runā! Iemesls pavisam prozaisks. Apsūdzētais noliedz Zemīša teikto. Stāsta, ka vecajam vīram nav neko lūdzis. Arī par ārzemēm un memuāriem neko nezinot. Lai to noskaidrotu, bija izlemts abus salaist kopā. Tad lai mēģina viens otru apstrīdēt. Lai šie plūcas un pierāda savu taisnību.