Sākumā viss ritēja mierīgi. Zemītis savu patiesību apstiprināja. Vēl piebilda, ka no publicēšanas atteicies, jo tas bijis riskanti.
Arī Skulme palika pie sava. Allaž tik pakļāvīgais Jurģis šoreiz bija stingrs: neesot neko tādu Zemītim piedāvājis. Taču par memuāriem zinājis. Pats piedāvājis Zemitim uzrakstīt atmiņas par savu tēvu — mākslinieku Ugu Skulmi. Abi bijuši veci paziņas. Kāpēc neuzrakstīt kaut ko tēva piemiņai?
Kad konfrontācija jau gāja uz beigām, Skulme, pagriezies pret izmeklētāju, ieprasījās:
"Atļaujiet man uzdot vienu jautājumu Zemītim."
"Lūdzu... Jautājiet," vēlīgi atteica Grutups.
Cieši ieskatījies Zemītim acīs, Skulme iejautājās:
"Lieciniek, varbūt jūs kaut ko jaucat? Varbūt runājāt ar manu tēvu? Varbūt viņš piedāvāja rakstīt par vēsturi?"
Mirklis izšķirīgs. No Zemīša atbildes daudz kas atkarīgs.
Brīdi apdomājies, vecais vīrs sāka stomīties:
"Jā... Nav izslēgts, ka es kaut ko jaucu... Varbūt tiešām runāju ar Jurģa tēvu? Šādu iespēju izslēgt nevaru..."81
Tūdaļ pēc Zemīša atbildes Skulmem palūdza no kabineta iziet.
"Lieciniek!" izbrīnā iejautājās izmeklētājs. "Esat aizmirsis savas iepriekšējās liecības?! Jūs taču stāstījāt, ka Jurģis piedāvājis nosūtīt memuārus uz ārzemēm. Tagad sākat šaubīties! Ko tas viss nozīmē?!"
Vecais vīrs nodrebēja. Pārāk dzīvā atmiņā vēl Noriļskas lēģeris... Un visi tie pazemojumi un pārdzīvojumi!
"Jā..." smagi izdvesa Zemītis. "Man Jurģa Skulmes palika žēl... Tik daudz gadu pazinu viņa tēvu. Iedomājos, ka Jurģim tagad būs nepatikšanas... Taču jāatzīst, ka tieši Jurģis Skulme man piedāvāja izvest memuārus uz ārzemēm...""2
Šo "kauju" izmeklētājs izcīnījis. Tikai kāda tam jēga? Zemīša memuāru vairs nav. Tie sen kā sadedzināti. Pie lietas vairs nepiešūsi. Un ko pārmetīsi Skulmem?! Neko! Viņam pietiks ar paša rakstīto! Gan pašam pietiks! Gan citiem atliks!
***
Vissmagāk Skulmes dēļ cieta Valda Vilīte. Dedzīga un pašaizliedzīga sieviete. Jurģa dēļ gatava uz visu. Gan aizstāvēs, gan palīdzēs. Izdarīs visu, ko lūgs. Izdarīs draudzības un mīlestības vārdā.
Čekā Valdu vērtēja kā tuvāko Jurģa sabiedroto. Stingru un nelokāmu. Arī nacionālā apziņa spēcīga. No viņas maz ko izspiedīsi. Valda Skulmi nenodos. Cīnīsies līdz galam. Šo dāmu tik viegli nesalauzt. Vien apkaunot un pazemot.
Viens no viņas "grēkiem" — dienasgrāmata. Tur fiksētas slēptākās domas un jūtas. Tur cilvēks atklājies. Parādījis savus centienus un pārliecību. Dienasgrāmatas dēļ jāiet uz prokuratūru un jātaisnojas.
Tūlīt pēc Jāņiem Vilīti izsauca izmeklētājs Grutups. Prokuroram uz galda parasta rūtiņu burtnīca. Tajā izraksti no Valdas dienasgrāmatas. Tāds savdabīgs konspekts. Strādāts rūpīgi un apzinīgi. Viss iepriekš izstudēts, izrakstīts un pasvītrots. Katra ķecerība kā uz delnas. Tas apakšpulkveža Gotharda darbs. Viņš izmeklētājam sagatavojis špikeri. Pat jautājumus sarakstījis. Atliek vien pratināt un strostēt.
"Lieciniec..." skarbi ieprasījās Grutups, "dienasgrāmatā rakstīts, ka bijāt Pirmā maija demonstrācijā. Es jums nocitēšu: "Kādi drausmīgi purni šajā dienā izlien uz ielām! Vairākums iet kolonnās, rokās tiem tīkliņi. Tur pudeles un demokrātiski uzkožamie — zivis, desu gabali un maizes rikas. Tāda lētas dzertuves smaka. Tikko kolonnas pagāja, tauta metās tuvējos apstādījumos. Trakā steigā uz soliņiem un ēku palieveņiem izsaiņoja ēdamo un dzeramo. Pudeles sarindotas strīpām. Tauta priecājas, kā māk." Pastāstiet, lūdzu, kur jūs šādus skatus esat redzējusi un par kādiem drausmīgiem purniem ir runa?"
Valda samulsa... Tik dīvaini bija dzirdēt savus vārdus un domas. Rakstīts taču sev... bet tagad viens ņem un lasa... Vēl jautājumus uzdod!
"Nu..." saminstinājās lieciniece, "esmu piedalījusies gandrīz visās Rīgas parādēs. Arī Ļeņingradā biju. Dienasgrāmatā aprakstīta septiņdesmit
ceturtā gada Pirmā maija demonstrācija. Parāde mani netīkami pārsteidza. Daudzi tās dalībnieki lietoja alkoholu... Un vēl bērnu klātbūtnē. Visu to redzēju 13. janvāra ielā. Ar tiem drausmīgajiem purniem jāsaprot... dzērāji..."
"Labi..." apmierināts noteica prokurors. "Iesim tālāk... Nākamais ieraksts: "Ainažos nav krievu, taču vide nolaista. Paši vien nolaiduši kādreiz tik spodro pilsētiņu..." Izskaidrojiet, lūdzu, savu domu..."
"Šis pieraksts radās pēc tam, kad ar māti apmeklējām dzimtās vietas. Ainažos esmu dzimusi un skolā gājusi. Māte stāstīja, ka Ainaži bijusi skaista un spodra pilsētiņa. It kā dzīvo tie paši cilvēki, bet pilsētu nolaiduši... Ar krieviem jāsaprot ļaudis, kuriem tā nav dzimtā vieta..."
"Nu, bet šis ieraksts...?" smīnēdams noprasīja izmeklētājs:
"Прошла зима,
Настало лето,
Спасибо партии за это!"
(*Pagāja ziema, iestājās vasara, paldies partijai par to!)
"Vai tā nav ņirgāšanās par komunistisko partiju?"
"Nē..." protestēja lieciniece. Man tikai patika šo rindu skanējums... Fonētika... To pierakstīju bez jebkāda zemteksta. Dzirdēju, iepatikās un pierakstīju..."
"Par to partiju vēl esat rakstījusi..." turpināja Grutups. "Kaut vai šādas rindas: "...Un naivie letiņi brēkā... Vajag visiem stāties partijā, tad varēs darīt, ko gribēs." Ko domājāt ar šīm rindām?"
"Laikam domāju kādu savu darba kolēģi... Taču precīzi vairs neatceros. Ko rakstīju, to rakstīju... Vai visu var atcerēties?!"
"Bet šo pierakstu... atceraties? Es jums nolasīšu: "Džūkstē pie Zemdegas pieminekļa kāds puisis izņēma pirmskara grāmatiņu un lasīja... Lasīja par brīvības cīņās kritušajiem..." Par kādām brīvības cīņām ir runa? Izskaidrojiet, ko jūs ar to domājāt?"
"Neko vairāk nevaru paskaidrot. Vienkārši bija tāds gadījums. Piebraucām pie pieminekļa... Toreiz kārtojām dokumentus, lai ņemtu to mākslas pieminekļu uzskaitē. Atbrauca jau minētais puisis un, izvilcis grāmatu, lasīja..."
"Tā vienkārši... atbrauca cilvēks un lasīja?!" neticīgi grozīja galvu prokurors.
"Jā... tieši tā..." apstiprināja lieciniece.
"Jums te ir ieraksts par braucienu uz Ādažiem. Ieklausieties: "Cilvēki kaut kādi pusidioti, gandrīz visi krievi!" Ko tas nozīmē...?" draudigi iejautājās izmeklētājs.
Valda piesarka, taču pēc brīža saņēmās un turpināja:
"Toreiz braucām apskatīt Rīgas rajona pieminekļus. Pusdienojām Ādažos. Viss solīdi un kārtīgi. Pēc tam devāmies uz bijušo Ādažu ciematu. Kontrasts graujošs. Muižiņā apmetušies iebraucēji no Krievijas. Tādas nevīžīgi ģērbtas krievu strādnieces. Viena pat atļāvās mūsu priekšā nokārtot dabiskās vajadzības. Tas man likās nenormāli. Tā arī radās šis ieraksts."
"Arī šeit rakstīts par krieviem..." turpināja Grutups. "Runa ir par Eleju. Tur, pēc jūsu vārdiem, nokomplektēta visšausmīgākā brigāde no krievu emigrantiem. Vēl tur rakstīts, ka baltajiem vergiem gar ceļa malu saceltas glītas mājiņas. Kas ir šie baltie vergi un krievu emigranti?"
"Jā, to es atceros..." spītīgi noteica Valda. "Braucām apskatīt Zimzas muižas mākslas pieminekļus. Pa ceļam iegriezāmies padomju saimniecībā Eleja. Gar ceļu uzbūvētas tādas glītas kotedžas. Taču nav ne puķu, ne koku. Tikai milzīgas atkritumu kaudzes. Manī tas raisīja ārkārtīgu sašutumu. Tā arī tapa ieraksts par baltajiem vergiem un krievu emigrantiem. "83