Varēja tikai apbrīnot Gotharda apsēstību. Izrakstījis visu par krieviem... Izstudējis Vilītes dienasgrāmatu sīki un smalki. Neko teikt! Patiess internacionālists... Krievus vien aizstāv! Tāds laikam čekas uzdevums: nīst visu latvisko un stiprināt impēriju. Publiski gan teicās, ka aizstāvot padomju varu. Visi padomju cilvēki vien esot. Nacionalitātēm nekādas nozīmes. Taču dzīvē citādi. Viena tautība pacelta pāri visiem. To vien aizstāv un sargā.
Arī pārliecība apakšpulkvedim dzelžaina. Ne velti, stājoties universitātē, viņš rakstīja: "Cīnītāji ir tie, kas ar nesalaužamu spēku un dzelzs izturību vada masas cīņā pret fašismu... Varoņi būs tie, kas ar drošu roku un stingru gribu vedīs Latviju pretī jauncelsmei.""4
Vārdi spēcīgi. Teksts līdzinās reliģiskam traktātam. Laikam jau taisnība. Droša roka vajadzīga, gan apkarojot nacionālos partizānus, gan cīnoties pret savu tautu. Kā bez drošas rokas un gribas?! Bez tās ienaidnieku neatklāsi.
No krieviem izmeklētājs pārgāja pie špikiem. Šķelmīgi uzlūkojis Vilīti, viņš iejautājās:
"Izskaidrojiet, lūdzu, tādu dīvainu tekstu: "Gaidīju pie Akadēmijas Jurģi... Saskatīju divus "špikus"... Tādi jauni knēveļi. Nemaz nebija grūti tos sazīmēt. Arī uz Tallinu braucot, Jurģim sekoja...""
Uzdevis jautājumu, Grutups vērīgi uzlūkoja pratināmo.
"Nu... zināt..." it kā taisnojās Valda. "Bija ļoti netīkami... Mūsu tuvumā visu laiku grozījās divi jauni cilvēki. Tādēļ arī šis ieraksts. Arī braucot uz Tallinu, tas pats... To Jurģis man pats stāstīja. Neko piebilst vairāk nevaru."
Noklausījies Vilītes atbildi, Grutups uzdeva nākamo jautājumu:
"Savā dienasgrāmatā jūs rakstāt: "Laba katra legālās cīņas forma..." Par kādu cīņu jūs te runājat? Ar ko esat nodomājusi cīnīties?"
Jautājums vietā. Padomju laikā visiem lika mācīties "sociālistiskās revolūcijas" teoriju. Arī tur stāstīja par cīņas formām. Kā nelegālo saistīt ar legālo, un kad pāriet uz bruņotu pretestību. Šādi teksti raisīja pārdomas. Jau toreiz viens otrs smikņāja, ka valsts pati sev gatavo kapračus... Taču Vilītes atbilde izmeklētāju pārsteidza. Ne velti viņa beigusi divas augstskolas — Universitāti un Mākslas akadēmiju. Gandrīz zibenīgi sekoja pratināmās komentārs:
"Ar legālām cīņas formām domāju lekcijas... Jā, tieši lekcijas! Runa ir par pieminekļu aizsardzību. Mums nav likuma, kas tos aizsargātu. Daudzi vērtīgi objekti jau zudībā gājuši. Izdemolēti vai nojaukti. Tāpēc jācīnās, kā var. Es to darīju, lasot lekcijas. Tā ir mana legālā cīņas forma..."
Prokuroram palika mute vaļā. Tādu domu veiklību viņš nebija gaidījis... "Labi jau, labi..." noteica Grutups. "Tagad pāriesim pie cita jautājuma. Varbūt jūs paskaidrotu šādu ierakstu: "...tādi ūdeņaini referāti. Runāja tikai baltkrievi. Stāstīja par komjauniešu talkām un karavīru kapiem..." Un tālāk seko teksts: "Visu pasākumu saturs tikai karš un revolūcija... Veselu gadu meklē kaut kāda kritušā sarkanarmieša Ņegodņika radiniekus... It kā nebūtu, ko darīt. Ir nu gan vēsture!" Par ko jūs te rakstāt? Ar ko neesat apmierināta...?"
"Nu..." sastomījās Vilīte, "biju neapmierināta, ka tik maz laika velta vēstures objektiem. Es tomēr esmu mākslas pieminekļu speciāliste...Arī par Ņegodņiku atceros. Mani uzaicināja nolasīt lekcijas Valkas vidusskolā. Lekcijas laikā vietējā novadpētniecības pulciņa vadītāja stāstīja par tā sarkanarmieša radu meklēšanu... Tajā pašā laikā viņa nezina, ka turpat līdzās, bijušajā Mēra muižā, dzimis mūsu izcilais gleznotājs Rūdolfs Pērle. Skolotāja liek meklēt kaut kādu Ņegodņiku, bet nepazīst ievērojamu latviešu simbolistu... Vai tā nav vienpusība? Tik daudz enerģijas veltīt karam un citu neko neredzēt! "85
Jo tālāk pratināšana gāja, jo absurdāki jautājumi. Šķita, izmeklētājs pats sevi novedīs līdz trakumam. Visur viņam rādījās zemteksti, "kontras" un provokācijas. Tā, sekojot Gotharda loģikai, pats paliec par mazu "gothardu". Visur saskati vien naidniekus un pretvalstiskus elementus.
Arī pratināšanas nobeigums graujošs. Vilīte sarakstīja veselu kaudzi piezīmju: te šur, te tur viņas teiktais nav pareizi saprasts un pierakstīts.86
Neko labu viņas nepiekāpība nesolīja... Tā arī bija. Nākamajā dienā Valdu izsauca uz čeku. Jau tā nevari mieru rast. Dzīvo kā tādā nemaņā un trauksmē. Un te vēl jāiet uz drošības komiteju.
Stūra mājas caurlaižu birojā Valda uzrādīja pasi, bet tur lika uzgaidīt... Bija jāgaida gandrīz stunda. Stāvi un nervozē. Sākotnēji domāja, ka būs grūti no šīs mājas ārā tikt... Bet tagad izrādījās, ka arī iekšā tikt nav viegli... Beidzot izdzirdēja kāda vīrieša skarbu komandu: "Varat iet!" Trīcošiem ceļgaliem sieviete iekāpa liftā un uz augšu... Tur viņu jau gaidīja majors Līnis. Tas pats, kuru viņa šad un tad bija redzējusi Kultūras ministrijā. Visi zināja, ka viņš ir no čekas. Nākot pie pārvaldes priekšnieces Olgas Klints. Tāda miniatūrīga, bet spica dāma. Arī frizūra uz goda. Vienmēr elegantā kostīmā. Racionāla un izdarīga sieva. Līnis pie viņas nereti sēdēja un dzēra kafiju. īsināja laiku un šo to pārrunāja.
Kad Vilīte ienāca Līņa kabinetā, spēki bija galā. Viss pārējais kā tādā nemaņā. Līnis kaut ko laipni prasīja un tincināja. Stāstīja, ka viņa savā dienasgrāmatā ķengājusi kultūras ministra vietnieku Helmāru Verneru: (*Helmārs Verners. Dzimis 1925. gadā. Partijas darbinieks. No 1964. līdz 1979. gadam kultūras ministra vietnieks. No 1979. gada LPSR Brīvprātīgās Grāmatu draugu biedrības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks (sk. LVA, 678. fonds, 8. apr., 982. lieta, 1.-2., 58. lpp.)) kā viņš piedzēries četrrāpus pa trepēm klumburējis un vēl neķītri lamājies. "Tā nav solīdi..." tēvišķi mācīja Līnis. "Savus kolēģus tā nedrīkst zākāt."87
Dīvaini bija to dzirdēt. It kā Valda par Verneru publiski būtu ko teikusi. Vien savā dienasgrāmatā ierakstījusi. Ne viņas vaina, ka prokuratūra un čeka to lasa.
Pēc brīža, neko nepanācis, Līnis no kabineta izgāja. Durvīs parādījās maza auguma plikgalvis. Kā ienāca, tā sāka bļaut: tu tāda un šitāda. Padomju skolu beigusi, bet tā rīkojies?! Pārdevušies ārzemniekiem esi?! Nēsā viņu dāvātos kažokus?! Un vēl smaržas pieņem?! Par lupatām esi pārdevušies!88
Valda sēdēja ierāvusies un galvu nodūrusi. Tik vien kā pratinātāja pliko galvvidu un kurpes ievēroja. Dīvaini! Čekista kājās taču importa apavi. Viņai pārmet par kažoku un smaržām, bet pats importu nēsā?!
Vēl ilgi pēc tam ausīs skanēja: "kažoki", "smaržas", "padomju skola" un "nodevība"... Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka bļāvējs bijis Pēteris Mazais. Līņa cīņu biedrs un kolēģis. Abi sadomājuši nelielu "kara viltību"... Pratinājuši Vilīti tandēmā. Viens ar "sviestmaizi", otrs ar "pletni". Tā cilvēku ātrāk mīkstu padarīsi... Uzkarsē... atdzesē... Lamā un pažēlo... Skat, un pēc brīža jau pratināmais gatavs!
Kad Valda beidzot tika ārā no čekas mājas, gar ielas malu sievietei sekoja melna Volga. Mašīnas sānu stikls nedaudz nolaists. Pa logu izliecies kāds vīrs. Rokās svešajam kamera. Tā seko katram upura solim.89 Jūties kā tāds zvērs, kuram pēdas dzen. Operatora seja šķita pazīstama. Tā kā televīzijā redzēta... Bet varbūt tie tikai māņi.
Diena pagājusi vētraini. Tā ilgi vēl paliks atmiņā. Ir brīži, kurus laiks nespēj pievārēt. It kā nejauši tie pavīd apziņā un vajā visu dzīvi.
***