Vajāja ne tikai Valdu Vilīti. Arī viņas brāli. Vienkāršu Popova radiorūpnīcas strādnieku Andri Vilīti. Jau tajā pašā dienā, kad kratīja Skulmi, pie viņa uz rūpnīcu atbrauca Dzintars Līnis.90 Rūpnīcas vadība pārsteigta: atbildīgs čekas darbinieks, bet meklē vienkāršu transporta strādnieku. It kā vēlas nopratināt...
Arī pats Vilītis mēms no brīnumiem. Līdz šim viņš čekistus vien filmās redzējis. Visi tādi skarbi, ādas jakās tērpti vīri. Galvā formas cepure. Pie jostas nagans. Bet šis... nekā tamlīdzīga. Atbraucis civilā uzvalkā. Arī neizskatās pēc varoņa. Tāda ikdienišķa, parasta seja. Nekā īpaša... Pie dzērienu veikala vēl noturētu par savējo...
Taču tonis pavisam cits... Ne labdien, ne sveiki, bet uzreiz vērsim pie ragiem: lai stāsta par Jurģi Skulmi. Par to, kā savās mājās organizējis slepenu tikšanos. Un galvenais — par radiolām! Kas tie par aparātiem? Kur tos redzējis un kāpēc Jurģim stāstījis?
Andris Vilītis no pārbīļa izstāstīja visu: gan kā organizējis tikšanos ar ārzemnieku, gan par radiolām. Visu kā pie bikts. Kur ko redzējis un kam stāstījis.
Līnis uzmanīgi noklausījās un vēl piekodināja: drīz tevi sauks prokurors. Tu viņam par to ārzemnieku izstāsti visu... Par radiolām tev jārunā citādi... Jā, izgatavojāt tādus aparātus... Taču Jurģim tu neko neesi stāstījis... Saprati?! Un lai nebūtu nekādu fokusu... Ja nē, mēs tevi pašu apsūdzēsim par spiegošanu, dzimtenes nodevību. Tā kā skaties. Un par Skulmi nebēdā. Neesi viņam stāstījis un punkts.
Andris Vilītis vēl nopriecājās: redz, kāds labs čekists. Ļaunu man nevēl. Pasaka vēl priekšā... Pamāca. Ko stāstīt, ko ne! Bet par ko labāk klusēt!
Sešpadsmitajā maijā Andri Vilīti izsauca prokurors Grutups. Andrim tobrīd trīsdesmit trīs gadi. Jauns un spēcīgs puisis. Bet, ieraugot prokuroru, dūša papēžos. Taču prokurors ļoti laipns un vēlīgs. Tāds sirsnīgs cilvēks... Lūdza visu pastāstīt. Vilītis arī stāstīja:
"Jurģi zinu tikai kā savas māsas Valdas draugu. Pirms pāris gadiem Valda lūdza izdarīt kādu pakalpojumu. Atļaut savās mājās noturēt tikšanos. Skulme gribot satikt vienu cilvēku. Es, protams, piekritu.
Tikšanās notika rudenī. Mēnesi un datumu vairs neatceros. Bija jau vakars. Ārā tumšs. Pirmie atnāca Jurģis ar māsu. Vēlāk ieradās svešais. Neviens man viņu priekšā nestādīja. Vien teica, ka saruna būs uz pāris stundām.
Ciemiņus ielaidu viesistabā. Paši ar sievu pa guļamistabu. Nogaidījām līdz pusnaktij. Bet šie kā runā tā runā. Abi ar sievu aizgājām gulēt. Taču miegs nenāk. Sirdī satraukums. Sapratām, ka labi nav. Mājās taču ārzemnieks! Aiz gara laika sāku klausīties, ko šie runā. Tāpat... pieliku ausi pie durvīm un mēģināju saklausīt. Dzirdēju vien runas par mākslu, kultūras pieminekļiem un emigrantiem. Nekā īpaša. Vēlāk aizmigām. Pat nedzirdēju, cikos ciemiņi aizbrauca."91
"Labi, par šo gadījumu pietiks," apmierināts noteica izmeklētājs. "Tagad pastāstiet par radiolām Simfonija..."
"Kas attiecas uz Simfoniju..." raiti iesāka Vilītis, "tad šādas radiolas izgatavojām. Kopskaitā pavisam piecdesmit sešas. Visas armijas vajadzībām... Pasūtījumu beidzām septiņdesmit sestā gada decembrī. Es toreiz strādāju montāžas cehā un visu labi zināju."
"Vai Skulmem esat par to stāstījis?" negaidīti ieprasījās prokurors.
"Nē... Jurģim neko nestāstīju. To es varu apgalvot kategoriski. Ar viņu neesmu pat ticies. Jau pusotra gada neesam redzējušies."
"Tātad jūs apgalvojat, ka Skulme par to nekā nezināja?"
"Tieši tā... Es pilnīgi izslēdzu šādu iespēju. Arī māsai neesmu teicis."92
"Ļoti labi..." apmierināts nokrekšķināja izmeklētājs. "Tagad parakstiet protokolu un varat iet."
Liecinieks Līņa uzdevumu izpildījis. Stāstījis tikai to, ko drošībnieks lūdzis.
Pēc pusotra mēneša sarīkoja kādu īpatnu konfrontāciju. Visa procedūra vien nieka desmit minūtes. Pie prokurora izsauca Jurģi Skulmi un Andri Vilīti. Pagriezies pret Skulmi, Grutups uzsvērtā nopietnībā lūdza kādu apstiprinājumu:
"Pastāstiet, Skulme, kādu konkrētu informāciju jūs ieguvāt no Andra Vilīša? Vai viņš jums stāstīja par tām īpašajām radiolām?"
Prokurora balss tāda tēvišķi vēlīga un laipna.
"Zināt..." nedaudz iepauzējis, sāka Skulme, "šodien man radušās šaubas... Es vairs nevaru apgalvot, ka Vilītis man būtu to stāstījis... Šajā ziņā esmu kļūdījies. Un... vispār, par radiolām neko konkrēti nezinu..."93
Ar to procedūru beidza. Vilītim pat jautājumus neuzdeva. Neko teikt. Konfrontācija varena. Arī darbs ieguldīts... Visi nopelni Līnim... Viņš pierunāja Jurģi... skubināja šo faktu noliegt. Teikt, ka kļūdījies.
"Pašam tev būs labāk," mācīja majors. "Viena epizode mazāk," apgalvoja čekists. Un Jurģis piekrita. Atzina, ka kļūdījies. Bet vai no tā apsūdzība kļuva vieglāka?! Diezin vai! Drīzāk otrādi! Ziņa par radiolām bija patiesa. To noliegt būtu grūti. Skulme vienmēr varētu teikt, ka nekā melīga nav izplatījis. Taisnību vien teicis. Un nu par to viņu tiesā?! Šis fakts apsūdzībai bija kā dadzis acī. Un nu to veiksmīgi atrisināja Skulme savas vieglprātības dēļ bija zaudējis pēdējo reālo aizstāvības argumentu.
***
Bija vēl kāda tēma, kas izmeklēšanu interesēja. Iļja Ripss! Puisis, kas pie Brīvības pieminekļa mēģināja sadedzināties. Gadījums baiss. Jurģis par to rakstījis savās piezīmēs...
"Sakiet, kas jums to stāstīja?" skarbi iejautājās izmeklētājs. "Kas jums sniedza šādas ziņas?"
"Par Ripsa pašnāvības mēģinājumu man savulaik izstāstīja mākslas vēsturniece Ļusja Ulasēviča. Šķiet, viņa vēlāk aizbrauca uz Izraēlu."
"Es jums nolasīšu kādu fragmentu no piezīmju grāmatas," izvilcis no galda apakšas kladi zaļganpelēkos vākos, turpināja Grutups. "Paklausieties: "Pie Brīvības pieminekļa Rīgā kāds students Iļja Ripss mēģināja izdarīt pašnāvību. Jauneklis gribēja sadedzināties. Arī plakātu izvilka. Protestēja pret krievu okupāciju Čehoslovākijā. Taču mēģinājums neizdevās. Ripsu ar salauztām ribām nogādāja čekā..." Tas ir jūsu teksts, Skulme?" pārjautāja izmeklētājs.
"Jā..." apstiprināja pratināmais. "Es to pierakstīju. Bet tikai personiskām vajadzībām. Tas nebija domāts izplatīšanai..."94
"Ak tā..." pašūpojis galvu, Grutups dziļi ieskatījās pratināmā acīs. No šā skatiena vien kļuva neomulīgi. Nolaidis acis, Skulme uz brīdi aizdomājās. Vēl tagad atmiņā šis gadījums ar Ripsu. Par to sačukstējās visa Rīga. Neviens jau īsti nezināja... Tikai stāstīja, ka viens ebrejs mēģinājis sadedzināties. Patiesība zināma ļoti nedaudziem. Vien čekai un psihiatriskās slimnīcas ārstiem. Taču gadījums šokējošs. Par to rakstīja Latviešu centrālajā komitejā Vācijā. Viņu laikraksts Latvija iznāca ar kliedzošu ievadrakstu: "Liesmu protests pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Kāds universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes students aizdedzinājis sevi pie Brīvības pieminekļa. Liesmu pārņemts, skrējis pa galveno ielu un kliedzis: "Laidiet mūs uz Izraēlu!" Ripsu aizturējuši jūrnieki. Noslāpējuši liesmas un piekāvuši. Vēlāk milicija apdegušo jaunekli uz čeku aizvedusi.
Arī Rīgas ebreju studenti satraukušies. Izplatījuši paziņojumu... Meklējuši atbalstu. Izmisīgi saukuši: "Palīdziet mums! Klusēšana ir noziegums! Protestējiet!"95
Jā, gadījums intriģējošs...
Sešdesmit devītā gada trīspadsmitajā aprīlī kāds jauneklis rūtainā pavasara mētelī iegāja Ļeņina ielas deviņpadsmitā nama pagalmā. Tāds sešstāvu centra nams. Ļoti respektabls un grezns. Turpat līdzās Brīvības piemineklim. Mājas pirmajā stāvā televīzijas veikals. Vienmēr kupli apmeklēts un ļaužu pilns. Ieeja pagalmā no Raiņa bulvāra. Gandrīz līdzās prokuratūrai.