Uz pagalmu veda pelēki metāla vārti. Gan dienu, gan nakti tie stāvēja pusvirus. Toreiz nebija ne sargu, ne slēdzeņu. Viss kopīgs un atklāts. Pieejams ikvienam.
Vīrietis vienā rokā nesa portfeli, otrā tādu prastu padomju laiku koferi brūnā krāsā.
Uz ielas jau pavasaris. Saule spilgta. Gaiss dzidrs. Arī sirdī tāds pavasarīgs noskaņojums. Taču jauneklis, šķiet, to nemaz neievēroja. Stingriem soļiem viņš šķērsoja pagalmu, atvēra kādas durvis un nokāpa pagrabā. Pulkstenis bija ap četriem pēcpusdienā. Visi vēl darbā. Sēta tukša. Arī pagrabā neviena. Jauneklis lietišķi nolika uz grīdas koferi. Turpat līdzās pieslēja portfeli. Tad lēnā garā novilka mēteli.
Izvilcis no kabatas mazu zāļu pudelīti, svešinieks saujā iebēra vienu eleniuma tableti un, ielicis mutē, sakošļāja. Paņēma nelielu papīra gabaliņu, apsēdās un nesteidzīgi rakstīja: Rīga, Akas iela 8, dzīvoklis 10.1. Ripss. Pabeidzis rakstīšanu, jauneklis nelielo rūtiņu lapu divreiz salocīja un ielika mēteļa kabatā. Tikpat lietišķi svešinieks attaisīja koferi un izņēma no tā "pufaiku", finiera gabalu un palielu rasējamā papīra loksni.
Izņēmis no portfeļa tušas pudelīti un nelielu otiņu, viņš uz vatmaņa sāka kaut ko rakstīt. Vispirms ar lodīšu pildspalvu atzīmēja melnus kvadrātiņus. It kā sadalīja loksni un tad vilka ar tušu. Teksts sanāca tāds ķeburains. Ķermeni pārņēmis satraukums. Eleniums vēl nebija iedarbojies. Roka nedaudz trīcēja. Arī tuša tā savādi klājās. Tomēr saprast varēja: ОККУПАЦИЯ ГИТЛЕРОВЦАМИ ЧЕХОСЛОВАКИИ — ПОЗОР. Я ПРОТЕСТУЮ ПРОТИВ ФАШИСТСКОЙ ОККУПАЦИИ (*Hitlerieši okupē Čehoslovakiju — kauns. Es protestēju pret fašistisko okupāciju)
Lai kā iepriekš bija mērījis... taču vārds оккупации sanāca tāds mazāks. Tomēr izlasīt varēja.
Nobeidzis plakātu, Iļja uzvilka vateni. Vēl atlika no portfeļa izņemt pudeles ar benzīnu. To viņš jau iepriekš bija nopircis. Turpat Ļeņina un Miera ielas stūrī. Sākumā gan operatore tā dīvaini bija skatījusies. Taču beigās atmeta ar roku — ja pudelēs, tad pudelēs... Iepildīja benzīnu četrās puslitra pudelēs.
Attaisījis vienu no pudelēm, Iļja to pacēla plecu augstumā un aplēja vateni. Pēc tam izlēja otru. Benzīns ātri sasūcās audumā. Degvielas smarža jau pildīja visu pagraba telpu. Arī pirksti kļuva auksti.
Nedaudz pastāvējis, viņš izņēma vēl vienu pudeli un, aizbāzis aiz jakas, apmierināts nodomāja: "Tas tā... rezervei..." Vēl atlika piespraust plakātu finierim, un darbs paveikts.
Piespiedis finiera gabalu krūtīm, viņš lēniem soļiem gāja pa trepēm uz augšu. Plakāts pagriezts otrādi... Tā, lai tekstu neredzētu.
Iznācis uz ielas, viņš devās taisni uz pieminekli. Pat cilvēkus neievēroja. It kā apkārt neviena nebūtu. Galvā tikai viena doma — aiziet līdz piemineklim, izvilkt plakātu un pielaist sev uguni... Tikai viena, it kā sev dota pavēle — izdarīt... Demonstrēt ļaudīm protestu un uzšķilt sērkociņu. Paspēt un izdarīt! īstenot mērķi, kuru sev noteicis! Jau pirms četrām dienām viņš bija izlēmis... Tieši devītajā aprīlī no rīta Iļja juta tādu kā grūdienu... Iekšēju mudinājumu... Jāprotestē!
Vēl spilgtā atmiņā pagājušā gada pavasaris... Tāds pacēlums un vieglums. Čehoslovākijā sākusies revolūcija... Pat cilvēki uz ielas smaida. Ne jau visi... Iebraucēji neizpratnes un naida pilni. Taču vietējie... It sevišķi jau latvieši... Tie nespēja noslēpt prieku. Viņos jūtams vien atbalsts un solidaritāte.
Universitātes pēdējā kursā viņu iesauca "sboros". Turpat netālu — Kaļiņingradā. Tur izjūtas daudz citādākas. Virsnieki tikai berzē rokas... Tie rautin raujas uz Prāgu... Nu viņi tiem čehiem parādīs! Bet Rīgā pilnīgi pretēji. Tauta cita... Nekāda naida vai kareivīguma. Drīzāk līdzjūtība.
Tad nāca sešdesmit astotā gada augusts. Naktī no divdesmitā uz divdesmit pirmo Čehijā ienāca krievu tanki. Prāgas pavasaris bija beidzies. Arī sirdī tukšums. Prāts mēģināja rast atbildes. Taču izeju neredz. Vien protestēt un... kliegt.
Kad Iļja pienāca pie Brīvības pieminekļa, pats grūtākais bija izvilkt plakātu... Nekad nebija domājis, ka tas ir tik smagi. Kas tur — nieka finiera gabaliņš?! Taču rokas kā svina pielietas. Arī "pufaika" neaizdegās... Jau otru sērkociņu šķiļ, taču no uguns ne vēsts. Izvilcis līdzpaņemto pudeli, viņš izlēja tās saturu uz vateņa. Uzšķīla sērkociņu, un tālākais kā nemaņā. Asas sāpes. Cilvēku kliedzieni. Pūlis. Niknas lamas un... vārdi: "Ах ты, жид проклятый!" (*Ak tu, žīds nolādētais!) Tie bija vienīgie, kurus viņš dzirdēja.
Skats no malas līdzinājās kādai dīvainai fantasmagorijai. Jauns cilvēks stāv pie Brīvības pieminekļa un kaut ko kliedz. Jau tas šķita dīvaini. Piemineklim pat tuvoties nedrīkstēja. Kur nu vēl bļaut! Pēkšņi virs stāvošā uzvirpuļo uguns un dūmu stabs. Kā tāda dzīva lāpa. Jauneklis sāka skriet un steigā rāva degošo apģērbu. Pie Padomju bulvāra (**Tagadējais Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris) pašnāvnieku satvēra jūrnieki. Ielenca bēgošo un kopīgiem spēkiem apdzēsa. Pienāca arī kāds milicis. Cieši satvēris upuri, viņš lūkojās pieminekļa virzienā. Bet jauneklis stāvēja kā sālsstabs. Gluži vai miera stājā. Pilnīgi sastindzis.96 Stāvs vājš. Uz acīm brilles. Bet apkārt cilvēku bars.
Ar katru brīdi pūlis kļuva lielāks. Kādi cilvēki piecdesmit jau sanākuši. Tie apstāja nelaimīgo un ziņkārē blenza. Sist gan nesita. Tikai dīvaina murdoņa un lamas. Latviešu valodu gan nedzird. Vien krievu mēle. Vai tas kāds brīnums? Latviešiem jau balsstiesību nebija... Toni noteica iebraucēji. Tie īstenie Rīgas saimnieki. Viņiem pieder ielas, bulvāri, centra krogi, visi jaunie kvartāli un lielo priekšnieku krēsli. Un kur tad vēl armija! Latvieši vien pa stūriem... Sačukstas un smīkņā. Ja gribi dzīvot — runā krievu mēlē. Arī lamājies krieviski. Skaties viņu filmas un atdarini... Tā pielāgosies un izdzīvosi.
Kad sāka pārbaudīt, kas ir pašnāvnieks, atklājās pārsteidzošas lietas. Izrādījās, ka tas ir Iļja Ripss. Latvijas Valsts universitātes piektā kursa students. Ļeņina stipendiāts. Savulaik uzņemts universitātē bez iestājpārbaudījumiem. Tāds bijis paša PSRS izglītības ministra rīkojums.
Puisis patiešām talantīgs. Cilvēks ar izcilām matemātiķa dotībām. Jau piecpadsmit gadu vecumā uzņemts augstskolā. Skolas gados bijis PSRS izlases komandas dalībnieks starptautiskajā matemātiķu olimpiādē.
Arī vecāki ļoti solīdi. Māte Latvijas laikā bijusi pagrīdniece un revolucionare. Tēvs — Lielā Tēvijas kara dalībnieks.
Iļja audzis kā tipisks mājas bērns, mātes aprūpēts un lolots. Jau no bērnības studējis Feierbahu, partijas kongresu stenogrammas un matemātiku. Galvenais tomēr matemātika. It sevišķi grupu teorija. Jau studējot varēja vienlaikus klausīties lekciju un risināt kādu matemātikas uzdevumu. Šķiet, viņš neko ne redz, ne dzird. Taču, kad lekcija beidzās, jautājumi paši būtiskākie... Dod, Dievs, pasniedzējam rast uz tiem atbildes.
Pēc dabas Iļja ļoti noslēgts un kautrīgs. Arī izlutināts un kaprīzs. Ne par šo, ne to varēja "uzsprāgt gaisā" un apvainoties.
Runāja viņš klusā, ļoti maigā, gandrīz dziedošā balsī. Pēc sava rakstura liels dīvainis. Kādā studentu kompānijā pēkšņi izkāpa pa otrā stāva logu un sāka laisties pa notekcauruli uz leju. Taču caurule neizturēja, un Ripss nogāzās. Untums beidzās ar Rīgas pilsētas 1. slimnīcu. Kad slimniekam prasīja, kāpēc tā darījis — atbilde pārsteidzoša: vienkārši sagribējās un viss... Nekā racionāla... Vien mirkļa iegriba.