Līdzīgi bija universitātē. Kādā gaitenī vairāku metru augstumā sakrauti vecie soli. Visi, kā pienākas, iet pa gaiteņa brīvo pusi. Taču Ripss nē... Līdīs augšā un kāps pāri sakrautajiem soliem... Iegriba? Jā... Spontāna un neparedzama.
Taču darba spējas kolosālas. Arī uzcītība pārsteidzoša. Studēja ļoti intensīvi. Daudz lasīja speciālo literatūru. Gandrīz vienmēr risināja kādu matemātikas uzdevumu. Arī kā sarunu biedrs interesants. Daudz lasījis, studējis klasiķus. Uz jebkuru jautājumu atbildēs. Vēl izskaidros un pamācīs. Brīžiem studiju biedriem uzdos jautājumus. Tādus dīvainus un filozofiskus. Tieši pat neatbildēsi... Nu, piemēram, vai tas ir iespējams, ka visi iet kopsolī, bet viens ne... Taču beigās izrādās, ka šim "vienam" bijusi taisnība...
Ripss pat negaidīja atbildi. Uzdevis jautājumu, viņš pēkšņi pagriezās un aizgāja.
Interesanti, ka savā atvadu vēstulē pirms pašnāvības mēģinājuma Iļja rakstīja: "Gribu kliegt tiem sejā. Teikt, ka cilvēks ir stiprāks... Nevar visiem aizbāzt muti!" Arī savu izmisīgo soli students vērtēja kā vēsturisku. Cilvēki to atcerēsies. Atzīs, ka kļūdījušies. Teiks, ka Ripsam bijusi taisnība... Viņš vienīgais redzējis pareizo ceļu. Visu sapratis un novērtējis.
Ripss bija liels vientuļnieks. Mīlēja Baha un Haidna mūziku. Klausījās to stundām. Vienmēr uzsvēra, ka šo dižgaru skaņdarbi ir ģeniāli. Arī melodijas pacilājošas. Tās noved domu līdz loģiskam risinājumam.
Praktiskajā dzīvē Iļja ļoti kautrīgs. Savās izdarībās tizls. Kad armijas kursos visiem mācīja ierindas soli, students nespēja to apgūt. Taču vakaros citīgi trenējās. Pats sevi komandēja: "Soļos... marš! Uz labo! Uz kreiso!" Tā spocīgi bija vērot, kā viņš viens pats pa placi maršē... Arī praktiskās dzīves iemaņu nekādu... Vienreiz ar kailām rokām paķēra karstu tējkannu un nesa... Pārējie kliedz: "Met zemē! Liec nost!" Taču Iļja nereaģē un nes... Vēlāk plaukstas pagalam. Apdegušas kā vēzim... Taču jaunkareivis vien nosaka: "Jo sliktāk, jo labāk..." Loģika savdabīga... Vienīgi ar secinājumiem jābūt uzmanīgam. Nedrīkst pārsteigties. Kas vienam neloģisks, citam loģiskāks par loģisku. Bez zināšanām un izpratnes cilvēka rīcība var šķist dīvaina... Varbūt šķietamo neloģismu diktē citi mērķi un nodomi. Ar formālām prātulām vien nepietiek... Tikai laiks parāda, kuram bijusi taisnība.
Iļjas Ripsa lieta virzījās pēc noteikta scenārija. Jau četrpadsmitajā aprīlī ierosināja krimināllietu. Pašu vaininieku ievietoja Centrālcietuma slimnīcā. Nozīmēja psihiatrisko ekspertīzi. Izpētīja visu upura dzīvi. Apklaušināja radus, kaimiņus, studiju biedrus un draugus. Skrupulozi aprakstīja katru niansi un dīvainību.
Arī universitāte pacentās. Jau nākamajā dienā pēc pašnāvības mēģinājuma atzina, ka Ripss ir slims un nepieskaitāms. To ierakstīja oficiālā raksturojumā. Parakstītāju vesela strīpa: rektors, partijas sekretārs, dekāns, komjauniešu līderis un pirmās daļas priekšnieks... Atzinums visaugstākajā līmenī. Spriedums faktiski jau pieņemts. Ko gan dakteri vēl pētīs?! Taču nē! Visu aprakstīja un atklāja šizofrēniju. Tādu lēni progresējošu psihisku kaiti...
Tikmēr Ripss dzīvoja pa cietuma slimnīcu. Atbildēja uz izmeklētāju Dembovska un Rēvalda jautājumiem un lasīja. Beidzot iemācījās latviski. Izlasīja vai visu Upīti un Lāci. Atklāja, ka Rīgā dzīvo arī latvieši... Tiem sava valoda un kultūra. Māte gan bērnībā stāstīja. Taču kas zēna gados to respektēja? Vēlāk viņš atcerējās, ka mamma savulaik vīlusies... Latvijas laikā bijusi aktīva pagrīdniece. Taču, kad ieraudzījusi Padomju Krieviju, šoks bijis milzīgs. Tādu nabadzību un tumsonību viņa nebija gaidījusi. Bet ko nu vairs?! Nu jau par vēlu! Latvijas vairs nav. Tā izlaupīta un pazemota...
Ar ebrejību Iļju saistīja vien idišs. Valoda, kurā runāja ģimenē. Par ebreju problēmām un emigrāciju tur nesprieda. Māte revolucionare, tēvs ordeņu kavalieris. Vai viņam par tādām lietām spriest un domāt?!
Tomēr attieksme pret ebrejiem mainījusies. To varēja just uz katra soļa. Krievija parādījusi vēl vienu sava rakstura šķautni.
Ripsa notiesāšana faktiski bija novērsta. Atlika vien piespiedu ārstēšana. Taču arī šeit problēmas. Aizsūtīs tevi uz Krieviju un beigas. Par katru cenu jāpaliek Rīgā. Šeit dzimtās sienas un dakteri. Tie gan ārstēs, gan palīdzēs.
Pie ieslodzītā no Maskavas ieradās advokāts. Semjons Ārija. (*Līdzās S. Ārijam tika nozīmēts arī vietējais advokāts — Imants Briģis.) Cilvēks ļoti cienījams. Aizstāvēja disidentus un ebrejus. Viens no retajiem, kuram varēja uzticēties. Pamatā jau visi aizstāvji kalpoja vienam kungam — varai. Taču Semjons Ārija — nē. Viņš palicis uzticīgs amatam. Ar viņu saruna ļoti vērtīga. Aizstāvības pozīcija skaidra. Vienīgā cerība un glābiņš... nepieskaitāmība. Šāda nostāja izdevīga visiem. Tā apmierina gan drošības komiteju, gan universitāti... Kurš gan veselā prātā iebilst varai?! Tāds cilvēks ir vai nu slims, vai nelabojams noziedznieks. Citu alternatīvu nav!
Ripsa aizstāvība izvēlējās pirmo ceļu un uzvarēja. Sešdesmit devītā gada rudenī tiesa nozīmēja vaininiekam piespiedu ārstēšanu. Tepat Rīgā. Psihiatriskajā slimnīcā.
Tieši pēc diviem gadiem Iļju no slimnīcas atbrīvoja. Par to parūpējās tiesa. Arī prokurors neiebilda. Iebraucējs no Krievijas — Čibisovs. Tāds neliels, drukns vīrs ar izvalbītām acīm. Viņš cietumā bija bļāvis un kliedzis. Pārmetis slimniekam pretpadomju uzskatus. Taču tagad piekrita. Ripss skaitās apārstēts un var tikt atbrīvots.97
Septiņdesmit otrā gada otrajā janvārī Iļja Ripss (**Iļja Ripss. Dzimis 1948. gadā Rīgā. Patlaban Jeruzalemes universitātes matemātikas profesors. Ar matemātiskām metodēm apstrādājis Toras tekstu. Viens no pasaulē zināmākajiem Bībeles kodu atšifrētajiem. Cilvēks ar ļoti maigu un klusu balsi) ieradās Izraēlā. Lodās lidostā viņu sagaidīja radi un draugi.
"Esmu laimīgs, ka sagaidīju šo dienu," neskaitāmas reizes atkārtoja jauneklis.98 Saviļņojums milzīgs. Bijušais rīdzinieks ieradies savā senču zemē. Skatoties viņā, pārņēma dīvaina sajūta: kā tik trauslā un kautrīgā jauneklī varēja mājot tāds spēks?! Viņš vienīgais no lielās Rīgas bija iedrošinājies protestēt...
***
Jau pašā izmeklēšanas sākumā Jurģi Skulmi tincināja par ebrejiem... Tāda savdabīga interese un tēma. Ja visus pēckara gadus drošībnieki ņēmās ar latviešiem, tad pēdējos gados parādījās ebreji...
"Sakiet, Skulme..." azartiski iejautājās izmeklētājs, "kādas ir jūsu attiecības ar ebrejiem? Vai esat pārdevis viņiem arī gleznas?"
"Nu..." saminstinājās Jurģis, "kā lai saka?"
"Stāstiet, stāstiet..." iedrošināja prokurors. "Stāstiet visu, kas jums zināms."
"Jau vairāku gadu laikā," lēni iesāka apsūdzētais, "pie manis daudzkārt ir vērsušies ebreju tautības izceļotāji. Viņi gribēja iegādāties manas gleznas. Interesējās arī par tēva darbiem. Vēlējās nopirkt klasiķus... Es šeit domāju māksliniekus, kurus pazīst pasaule. Taču šādu gleznu man nebija. Arī tēva darbus es nepārdevu. Ja nu vienīgi muzejam kādas četras gleznas.
Kad pavaicāju, kā viņi šos darbus izvedīs, atbilde viena... Tā neesot īpaša problēma. Viņi pazīstot Jāzepu Pasternaku. Šis vīrs to nokārtošot.
Man radās iespaids, ka ebreji mani labi zina... Šis fakts šķita pārsteidzošs. Varbūt pateicoties maniem vecākiem. Gan māte, gan tēvs pazina daudzus ebrejus. Kopā mācījušies, strādājuši. Tikai tā es varu izskaidrot izceļotāju interesi par mani."99