Izmeklētāja jautājumi nebija nejauši. Ne velti drošības komitejā izveidota īpaša ebreju nodaļa. Nevienai citai tautai, izņemot latviešus, šāds "gods" nebija parādīts. Taču ebreji pat čekas mājā nokļuvuši izredzēto kārtā. Tas laiks, kad viņi paši pa Stūra māju uzplečos staigāja, aizgājis. Tikumi mainījušies. Visam pie vainas Sešu dienu karš. Tas nesa Izraēlai uzvaru. Nelīdzēja ne krievu tanki, ne lidmašīnas. Arābu karotāji tos vienkārši pameta. Pameta un muka. Tajās dienās ne viens vien padomju pilsonis sāka apjaust dzimtās saknes... Tādu kā lepnumu. Un kā lai nelepojas?! Ebreju valsts guvusi militārus panākumus. Senču zeme tikusi uzvarētājas godā. Tas iedvesmoja un iedrošināja. Sākās process, kuru vēlāk sauks par Aliju... Atgriešanos Dzimtenē!
Rīga — viens no ebreju kustības mezglu punktiem. Rīga atmodās agrāk par Maskavu. Ne velti šeit pēc kara saplūduši visi vajātie un brīvdomīgie. Un kur vēl vecais ieraugs?! Latvijas ebreji... Tiem nacionālās jūtas gana stipras. Laikam ritot, tas nesa augļus...
Arī pēc smaržas un garšas Rīga līdzinājās Eiropai. It kā tā pati padomju valsts, tomēr garša cita. Citi arī tikumi. Sovjetizē, kā gribi, bet vecās iedabas neizmainīsi.
Taču laika garšu un smaržu stipri mainīja kāds traģisks notikums. Septiņdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā Ļeņingradā aizturēja divpadsmit ebrejus. Starp aizturētajiem deviņi rīdzinieki. Sākās tā saucamā "lidmašīnu lieta". Stāsta fabula gauži vienkārša. Grupa padomju ebreju nolēma bēgt no šīs valsts. Lai to izdarītu, izlēma nolaupīt lidmašīnu. Iecere ģeniāla! Izpirks biļetes uz iekšzemes reisu Ļeņingradā—Priozerska. Jau lidojuma laikā uzbruks apkalpei, sasies upurus, iebāzīs guļammaisos un pa ceļam atstās Priozerskā. Tur uzbrucējiem pievienosies vēl četri ebreji. Tālāk uz Stokholmu, un visa pasaule vaļā. Taču iecere izgāzās. Deviņus uzbrucējus aizturēja, jau kāpjot lidmašīnā. Pārējos savāca mežā pie Priozerskas.
Par galvenajiem "nozieguma" organizētājiem vara nosauca Eduardu Kuzņecovu un Marku Dimšicu. Kuzņecovs — bijušais politieslodzītais. Pirms aresta strādājis Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Dimšics — atvaļināts lidotājs. Viņam būtu jāstūrē nolaupītais lidaparāts.
Par grupas idejisko līderi "nominēja" Josifu Mendeļejeviču. Reliģiozu ebreju no Rīgas. Cilvēks krietns un kārtīgs. Arī čekā turējās. Ne kādu aprunāja, ne nodeva.
Par nodevēju un provokatoru Izraēlas prese vēlāk nosauca Marku Dimšicu. Bet pašu aizturēšanu par smagu triecienu ebreju nacionālajai kustībai.
Bija vai nebija provokācija — grūti spriest. Taču iecere vieglprātīga. Zinīgi cilvēki smīkņāja, ka pretendenti uz liktenīgo "reisu" vervēti pat Rīgas ielās un bulvāros... Arī bērni skolā atvadījušies no klases biedriem: esot jālido uz Izraēlu... Vai kāds brīnums, ka čeka visu jau iepriekš zināja?!
Tā paša gada piecpadsmitajā decembri Ļeņingradā sakas tiesa. Process nervozs. Ļoti emocionāls un izaicinošs. Josifu Mendeļejeviču aizstāvēja advokāts Semjons Ārija. Darīja to prasmīgi un gudri. Vien argumenti savādi. Runājot par antisemītismu, aizstāvis minēja buržuāzisko Latviju. Stāstīja, ka tur apspieduši ebrejus. Visi pagrīdē vien dzīvojuši. Cilvēki jau saprata, ka Latvijas vietā domāta Padomju Savienība. Taču vārdi pateikti. Tos no dziesmas neizmetīsi. Latvijā, lūk, nīduši ebrejus, bet lielā dzimtene bezmaz vai paraugvalsts.
Arī prokurors izcēlās. Šķita, viņš priecājās pats par sevi. Jautājumi kā no čekas tribīnes. Kad Mendeļejevičs paziņoja, ka viņš ir ebrejs un padomju valsts to neinteresē, prokuroram visas spuras gaisā: "Jums taču lielā krievu tauta atvēlējusi Birobidžanu!!! Brauciet un dzīvojiet! Ko jūs te par to Izraēlu!"
Taču apsūdzētais savaldījās. Vien noteica: "Ļaujiet man pašam noteikt, kura valsts ir mana. Es vēlos dzīvot savā senču zemē..."
Jā... padomju valsts bija sastapusies ar nopietnu un labi organizētu pretinieku. Daudz draudīgāku par latviešu nacionālismu. Latviešiem trūka starptautiska atbalsta. Trūka arī neatlaidības un pārņemtības. Arī masveidība tobrīd izpalika.
Spriedums visiem "samoļotčikiem" bija bargs. Dimšicam un Kuzņecovam nāves sods, bet pārējiem gadi. Vēlāk gan nāves sodu atcēla.100 Taču trieciens ebrejībai graujošs. Tāds šoks, no kura grūti atžirgt. Tas vien mudināja pamest šo valsti. Taču "otkazņiku" liktenis grūts. Šķērslis pēc šķēršļa. Veseli desmit elles loki. Vispirms jāsaņem "vizovs"... Uzaicinājums no Izraēlas. Pašam aicinātājam jābūt tuvam radam... Jau tas radīja problēmas. Kur ņemt tik daudz tuvu radinieku? (*Kā uzskatīja VDK darbinieki, tad fiktīvi radniecības dokumenti pamatā tika gatavoti Polijā |sk. GAPA, VDK bijušo darbinieku atmiņu pieraksti, 50. lpp.))
Tālāk darba vietas raksturojums. Dokuments ļoti svarīgs. Ikviens, kurš to prasīja, kļuva par "tautas ienaidnieku". Papīrs jāapspriež darba kolektīvā — jāķidā un jānomelno...
Vēl prasīja piekrišanu no palicējiem... Arī no bijušās sievas... Varbūt aizbraucējam ir kāds alimentu parāds? Varbūt citi radi nemaz negrib, ka viņš brauc? Problēmu vesela jūra. Arī pārbaudījums spēcīgs. Ne katrs to spēja izturēt.
Tad vēl speciāla atļauja režīmniekiem — cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar valsts noslēpumu. Tā pavisam cita epopeja. Atteikumu saņēma pat kāda apkopēja, kura strādāja karaspēka daļā.101
Septiņdesmit otrajā gadā ieviesa tā saucamo diploma nodokli. Jāmaksā par augstāko izglītību. Jāmaksā tūkstoši. Ņem naudu, kur gribi. Ja vēlies aizbraukt, tad maksā. Šīs mocības pēc laika gan atcēla. Tas, pateicoties ārvalstu spiedienam. Taču tautas noskaņojums draudīgs. Ebrejus atklāti dēvē par atkritējiem un dzimtenes nodevējiem. Vēl šodien atceros kādu sarunu. Mani kā jaunu prokuratūras darbinieku nozīmēja par dežurantu. Jāsēž pieņemamajā istabā un jāuzklausa apmeklētāji. Darbs nav grūts, bet atbildīgs...
Septiņdesmit devītā gada vasarā uz pieņemšanu ieradās kāds ebreju pāris. Atbraukuši uz Rīgu, taču pieraksts viņiem liegts. Arī atteikuma iemesli neskaidri. Mans uzdevums vienkāršs. Piezvanīt Vispārējās uzraudzības daļas priekšniecei Koļesovai un nosūtīt lūdzējus pie viņas.
Kad piezvanīju Innai Petrovnai, priekšniece tāda pikta. Uzklausīja vien pāris minūtes un pēkšņi iejautājās: "Что, евреи? Да, Андрис? Да гони ты их к чёрту! Никаких евреев! И слушать не хочу.." (*Ko, ebreji? Jā, Andri? Sūti viņus pie velna! Nekādu ebreju! Klausīties negribu...)
Balss pavēloša... Neiecietīga un skarba. Tās zemteksts nepārprotams: ebreji nav cienīgi, lai tos uzklausītu. Kur nu vēl palīdzētu un prokuratūrā laistu. Tā, lūk! īsi un skaidri: гони ты их к чёрту!
Saruna ritēja tik skaļi, ka arī lūdzēji dzirdēja. Abi tādi kā nokaunējušies. Mulsi smaida un klusi piebilst: "Jūs vismaz mūs pieņēmāt... Uzklausījāt... Citi pat redzēt nevēlas. Pie mums Krievijā vienas rupjības un lamas. Viens vienīgs prastums un neiecietība. Tāda šodienas attieksme pret ebrejiem. Atvainojiet par traucējumu. Paldies, ka pieņēmāt. Paldies jums..."
Ar šiem vārdiem ebreju pāris atvadījās un aizgāja. Vai es tobrīd šo starpgadījumu novērtēju? Diezin vai... Pārāk jauns un nepieredzējis vēl jutos. Taču sarunu atcerējos. Pat pēc daudziem gadiem tā palikusi atmiņā. Laikam jau toreiz kaut kas aizķēra!