To laiku raksturoja naids. Neiecietību sludināja atklāti un ciniski. It sevišķi jau vecākie biedri... Iebraucēji no Krievijas... Viņu prokuratūrā netrūka. Gan bijušie militāristi un smeršisti. Gan pēckara ieklīdeņi un laimes meklētāji. Tādu toreiz papilnam.
Tajos gados visi skatījās filmu Vairogs un zobens. (*** Filmas krievu nosaukums Щит и меч) Tādu elegantu un populāru mitoloģiju par čekistiem. Filmā arī kāda dziesma — С чего начинается Родина..(* Ar ko sākas Dzimtene... ) Meldiņu iedziedājis Marks Berness. Krievu ebrejs... Tas mūsu biedriem nepatika — tāda dziesma, bet iedziedājis Berness! Kā tā?! Tik svarīgu melodiju uzticējuši ebrejam! Vai viņam tā kāda... dzimtene?! Jāsmejas!
Strādāja prokuratūrā arī tāds republikas prokurora palīgs Ļoņa Vestermans. Viņam ar Dzimteni viss kārtībā. Tēvs cēlies no Latvijas ebrejiem.
Puisis ne visai gudrs, bet ļoti manīgs. Atbildēja par jaunāko likumdošanu. Arī šis fakts daudzos raisīja dusmas. Skraida te tāds Vestermans... Kaut ko meklē un okšķerē! Varbūt pat spiego?! Kārtības nekādas... Būtu mums teikšana, tāds sen vairs te nestrādātu!
Ebreji, kā allaž, maskējās. Uzdevās par krieviem un ukraiņiem. Taču tas viņus neglāba. Visi tāpat jau zināja, kurš īstens krievs vai ukrainis, bet kurš tikai izliekas. Vienu šādu "ukraini" pieķēra blēdībās. Ilgus gadus uzdevies par kara dalībnieku. Krievu-somu karā viņu sašāvusi "kukuška". Tāds somu snaiperis. Sēdējis eglē un gaidījis nākamo prokuroru... Jestrais karotājs vēl dažādus pabalstus saņēma. Taču Maskava viņu "atkoda". Kadru daļas dāmas atrada, ka prokurors pats sev rokā iešāvis. Tīrījis ieroci, un tas "nejauši" izšāvis...
Cilvēku pēc tam notiesāja. Par krāpšanu un valsts īpašuma izlaupīšanu.
Arī drošības vīriem darba pilnas rokas. Viņiem jācīnās ar cionismu... Ebreju buržuāziju! Reakcionāru nacionālistisku kustību! Ebreji radījuši sev fantomus: esot Dieva izredzēta tauta. Gribot apvienot visas pasaules ciltsbrāļus. Darīt to, neņemot vērā valodu, kultūru un valstisko piederību.
Izraēla pasludināta par padomju valsts ienaidnieci! Turpat līdzās Amerikai, Anglijai, Francijai, Vācijai un Japānai.102 Tāda, lūk, pasaules kārtība. Ieceļ ienaidnieku kārtā un punkts. Cilvēks mierīgi dzīvo un strādā. Viņš pat nezina, ka pieskaitīts ienaidniekiem...
Visus izbraucējus sadalīja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: "vaļutčiki", pagrīdes miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucē kārtību. Tos izmeta pašus... Visus "optom" un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucē dzīvot.
Otrā grupa — inteliģence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un citi garīgā darba strādnieki. Tos laida negribīgi. Taču ko darīsi? Nav labi ar citām zemēm attiecības bojāt! Lai brauc, ja jau izlēmuši!
Trešie — paši svarīgākie. Tos sūtīja uz Maskavu. Vervēja, apmācīja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegālu kodolu. Pirks ārzemēs īpašumus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidīs, līdz dzimtene tos sauks... Tad vēl kāda īpaša grupa — disidenti. "Otkazņikus" centās izmantot. Piedāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pēc zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. Svarīgi disidentu kustībai "nocirst galvu"... Izlaist no valsts kūdītājus un gaisa jaucējus.
No Rīgas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tūkstošiem ebreju.10'1 Gandrīz puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudēja daudz talantīgu un spējīgu cilvēku. Vismaz tā to deklarēja paši aizbraucēji.
Tajos gados no Rīgas izbrauca arī Levitu ģimene: tēvs Ionas Moisejevičs, māte — Ingeborga Janovna un vēlāk pats Egils Levits.104 Toreiz domāja — uz neatgriešanos. Taču dzīve izrīkojās citādi.
Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. Šķiet, Krievijas latvietis... Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarīgs vīrs. Ačeles vien šaudījās un zibēja. Ne velti viņu nokristīja par komitejas "galveno rabīnu". Majors strādāja ar daudziem izbraucējiem. Vervēja uz nebēdu.I0S Tikai rezultāti... Tie toreiz nebija paredzami.
Izbraucēju liktenis grūts. Arī ārzemes neslinkoja. Izlūkdienestiem rūpe viena — aģenti nav jāgaida... Tā nav Dieva dāvana. Tie enerģiski jāmeklē un jāvervē. Tāda, lūk, dzīves filozofija.
Arī izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucējiem skaitījās pat vairāku slepeno dienestu aģents... Visu dzīvi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrīnot.
Bija arī tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida... Cilvēkus mocīja un spīdzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja — augstākā Rīgā... No tās pagrabiem Sibīrija redzama!
Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valodas. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.
Visu viņa ģimeni palaida... Bet šo, nē! Dzīvo viens pa Rīgu un raksta sūdzības. Apmeklē visus disidentu saietus. Cilvēks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslēpumus!106
Pēc īpaša Longina Avdjukeviča norādījuma Edelmana dzīvoklī uzstādīja noklausīšanās aparatūru. No augšas kaimiņa dzīvokļa ieurbās griestos un klausījās. Ko viņi tur gribēja dzirdēt, grūti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas... Visa noklausīšanās viena vienīga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopūtas.107
Tad vēl kāda īpaša grupa ebreju! Tie paši negribēja braukt. Visā valstī veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. Arī Rīgā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trīspadsmitajā martā Latvijas televīzijā uzstājās virkne ebreju. Visi "pareizie"... Tie skaļi un skaidri paziņoja: mēs pilnībā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!
Starp "īstenajiem" Mākslas akadēmijas docents Vulfsons, medicīnas doktors un profesors Bļugers, akadēmiķis Hillers, Universitātes mācībspēks Krupņikovs, kultūras darbinieks Pasternaks un citi.10"
Rakstot šīs rindas, pārņem dīvaina sajūta... Šodien viens otrs ebrejs raujas vai pušu, lai aizstāvētu lielās kaimiņzemes intereses... Vai tiešām krievi viņus tā iebaidījuši? Varbūt dzīvi vēl seno grautiņu simboli? Tie ceļo apziņā no paaudzes paaudzē? Bet varbūt pie vainas vēl nesen krievu radikāļu izmestais lozungs: čemodāns, stacija, Izraēla! Grūti teikt. Vai viņi, aizstāvot bijušo impēriju, nezaimo pret saviem ciltsbrāļiem?! Pret tiem, kuri tik daudz pārdzīvoja un cieta... Nu kaut vai Josifs Mendeļejevičs... Atsēdēja Mordovijā no zvana līdz zvanam. Tad vēl Vladimiras cietums un piecdesmit sešu dienu bada streiks... Cilvēks cieta par savu tautu un pārliecību. Pret šādiem ebrejiem var just tikai cieņu. Bet kur ierindot "pareizos"? Varbūt atstāt to viņu pašu ziņā. Laiks visu novērtēs un izsvērs.
***
Jau trešajā dienā pēc krimināllietas ierosināšanas izmeklētājs Grutups pieteica vizīti Kaupužam. (* Vladimirs Kaupužs. Dzimis 1925. gadā. No 1962. līdz 1986. gadam LPSR kultūras ministrs. Beidzis Konservatoriju. 1940. gadā Kaupužam bija tikai 15 gadu, un kaut kā neērti viņu pieskaitīt kolaboracionistiem. Taču savās anketās un autobiogrāfijās viņš pats sevi pieskaitījis pie neatkarīgās Latvijas valsts nodevējiem |sk. LVA, 678. fonds, 8.' apr 1063 lieta, 87.-87. op., 88.-89. op., 90.-91., 106.-107. op., 108.-108. op., 191. Ipp.)) Toreizējam kultūras ministram...