Pats ministrs — cilvēks respektabls. Latvijas laikā darbojies nelegālā jauniešu organizācijā. Ticis pat aizturēts. Pēc vācu ienākšanas evakuējies uz Krieviju. Bijis iesaukts armijā. Dienējis Tālajos Austrumos. Piedalījies cīņās Mandžūrijā un Korejā. Karojis ar japāņiem. Par to arī medaļu nopelnījis.
Arī visa tālākā biogrāfija perfekta: strādnieks, komsorgs un Konservatorijas students. Četrdesmit devītajā iestājies partijā... Pēc deviņiem gadiem jau Operas direktors. Vēlāk kultūras ministrs, centrālkomitejas loceklis un Augstākās padomes deputāts. Viss kā pēc notīm.10"
Ministrs solīja izmeklētāju pieņemt personīgi. Lieta ārkārtīgi nopietna... Tāda šmuce, ka lielāku nevar iedomāties. Un pie visa vainojams tas Skulme! Izlēcējs un balamute. Jau ar Eliasa mantojumu ziepes savārījis... Skulme uzmeties par mantinieku aizstāvi. Zvanās uz Zviedriju un maisās pa kājām. Grib valstij atņemt vērtīgas gleznas. Jau toreiz šķita, ka Skulme labu galu neņems. Un še tev! Paredzētais piepildījies! Prokuratūra ierosinājusi lietu. Tad vēl tā Lestenes baznīca... Jurģis par katru cenu grib nosargāt šo kulta celtni. It kā nesaprastu... Dīvains tips!
Jau vakar ministru informēja, ka izkratīta Valda Vilīte. Kultūras ministrijas ierēdne. Pie viņas kratīšanā izņemta dienasgrāmata. Tajā sarakstītas Dieva zīmes... Vilīte noķengājusi ministra vietnieku. Helmārs Verners nodēvēts par dzērāju un plenci. Šis fakts vairoja dusmas. Nu pagaidiet tikai! "Rakstnieki atradušies?!" pukojās pie sevis Kaupužs.
Iegājis ministra kabinetā, Grutups ieraudzīja ļoti solīdu vīrieti. Kaupužam nedaudz pāri piecdesmit. Vīrs vēl spēka gados. Pie žaketes atloka sarkanais deputāta karodziņš. Jau tas vien norādīja, kas par cilvēku... Ministrs smaida. Seja tāda apgarota. Mati gan nedaudz atkāpušies. Piere plata. Arī skatiens draudzīgs un silts. Ko patiesībā viņš domāja, grūti pat teikt.
Apsēdās turpat kabinetā pie lielā galda. Apsēdās un pārmija dažus vārdus. Izmeklētājs iesniedza ministram nelielu vēstuli. Republikas prokurora vietnieks Daukšis lūdz pārbaudīt Mākslas akadēmijas zinātnisko sektoru. Nepieciešama ideoloģiska satura pārbaude. Jāapskatās, ko tas Skulme tur savācis...
"Protams, protams..." vēlīgi attrauca Kaupužs. "Nozīmēsim komisiju un pārbaudīsim. Ja jau prokurors lūdz, tad izdarīsim..."
"Sakiet, biedri ministr," nedaudz samulsis iejautājās Grutups, "es drīkstētu jums uzdot kādu jautājumu?"
"Lūdzu, lūdzu... Jautājiet!" iedrošināja Kaupužs.
"Sakiet, kā jūs vērtējat Skulmi? Nu, es domāju kā mākslinieku?"
Ministrs tā skābi pasmaidīja:
"Zināt, mums republikā ir četri simti mākslinieku..." Nedaudz iepauzējis, Kaupužs piebilda: "Skulme ir četri simti pirmais! Jūs mani sapratāt?!""0
Izmeklētājs piekrītoši pamāja. Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Abi lietišķi atvadījās, un Grutups izgāja no kabineta.
"Skulme četri simti pirmais!" nodomāja izmeklētājs. Redz kā?! Arī ministrs viņam nelabvēlīgs. Ja tā, lietai nebūs nekādu šķēršļu. Ies kā pa sviestu. Kā drošībnieki gribēs, tā arī darīs.
Septiņdesmit septītā gada trīsdesmit pirmajā maijā Skulmes darba ideoloģiskā pārbaude tika nobeigta. Vaininieka darbu izvērtēja īpaša komisija. Pārbaudītāju vidū LPSR Tautas mākslinieks Artūrs Lapiņš. Tas pats, kuru Skulme savā vēstulē kritizējis. Tad vēl Dzintars Kļaviņš, Konservatorijas prorektors. Voldemārs Šusts — Mākslas akadēmijas katedras vadītājs un kāda Bogdanoviča. Kultūras ministrijas mācību iestāžu daļas priekšniece.
Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Artūru Lapiņu. Nu varēja gaidīt, ka Skulmi izplūkās kā tādu vistu... Spalvas vien pa gaisu lidos... Taču pārbaudes akts sastādīts mērenos toņos. Ievadā vien hronoloģiskas un tematiskas ziņas: kad zinātniskais sektors dibināts, ar ko nodarbojas, kas tur sakrāts un apkopots.
Tad nāca kritizējošā daļa: starp papīriem daudz buržuāziskās Latvijas un vācu laika materiālu. Tādu dokumentu lasīšana būtu stingri kontrolējama. Taču Skulme to nav darījis. Bijis liberāls un vieglprātīgs. Pieļāvis brīvu pieeju. Ļāvis studentiem lasīt visu, ko vien sirds vēlas. Šajā ziņā kārtības nekādas. Pat cilvēki no malas varēja šos dokumentus pētīt un studēt.
Skulme ignorējis materiālu atlases principus. Pārkāpis padomju vēstures zinātnes nerakstītos likumus. Bijis haotisks un neorganizēts. Paškritikas nekādas. Vācis papīrus no malu malām.
Arī uzskaite izpalika. Katrs varēja ņemt, ko vien gribēja. Pat fotografēt un izplatīt. Jau tas vien atzīstams par nāves grēku... Ideoloģiskais kaitējums milzīgs un neaptverams... Tāpēc secinājums viens: viss kaitīgais jāpārvieto specfondā. Jānoglabā un jānoslēpj. Jānobāž tā, lai neviena sveša acs to neredzētu."111
Dokumenta beigās paraksti: Lapiņš, Kļaviņš, Susts un Bogdanoviča. Viss akurāti sarakstīts un piešūts lietai. Lai prokurors un tiesneši vērtē. Komisija savu viedokli izteikusi. Vērtējums principiāls un partejisks.
Taču tā bija vien priekšspēle. īstais novērtējums vēl priekšā. Vladimirs Kaupužs labi saprata, ka ar to būs par maz. Viņš, vecs partijnieks, zina, ko darīt.
Tūlīt pēc Jāņiem, divdesmit septītajā jūnijā, sasauca ministrijas kolēģijas sēdi. Dienas kārtība graujoša. Pats formulējums krievu mēlē — О крупных идейно политических ошибках в работе научной лаборатории Академии художеств. (* Par lielām idejiski politiskām kļūdām Mākslas akadēmijas zinātniskās laboratorijas darbā )112 Latviski grūti pārtulkot. Nosaukumam pietrūks garšas un smaržas. Bet viens bija skaidrs. Tāda dienaskārtība prasa zināmu konsekvenci. Jurģis Skulme taču nedzīvoja uz neapdzīvotas salas. Kur skatījās Mākslas akadēmijas vadība? Arī Skulmes tiešā priekšniecība un ministrijas uzraugi? Kāpēc nav laikus reaģējuši? Ļāvuši šim cilvēkam vākt un izplatīt naidīgu informāciju?! Visupirms jau katedras vadītājs Pēteris Zeile... Vēl pirms gada slavinājis Skulmi Karogā. Rakstījis kā bez jēgas un saprašanas. Sastāvējis vaininieku uz nebēdu. Prasti sakot, dezinformējis sabiedrību... Par šādu politisku tuvredzību pienācās sods.
Arī akadēmijas prorektors Indulis Zariņš, šis nekaitīgais karjerists un dzīves baudītājs, nav bijis uzdevuma augstumos. Pieļāvis kaitīgu materiālu izplatīšanu.
Tikpat līdzvainīga arī Rasma Lāce — bijusī Mākslas vēstures un teorijas katedras vadītāja.
Jāsoda arī kāds no ministrijas... Bez paškritikas nevar... Teiks, ka nav bijuši principiāli. Šoreiz par to būs jāatbild Jānim Reiniekam. Viņš vada mācību iestādes un kadrus. Lai jūt, ka neviens šeit nav bez vainas.
Kolēģijas lēmums bargs: Skulmes vadītā sektora darbu apturēt... Laboratorijas veikumu izvērtēt. Šoreiz to uzticēt pašam Helmāram Verneram. Citādi staigā pa ministriju dzerdams... Lai pasvīst un pastrādā.
Apsūdzēto Skulmi no darba atlaist! Lēmums galīgs un nav pārsūdzams. Pārējie jāaudzina un jāsoda. Zeilem par muļķīgajiem rakstiem — stingrais rājiens. Tāds pats arī Indulim Zariņam. Viņš to pelnījis par politisku vieglprātību... Formulējums maigāks. To novērtēs vien zinoša acs. Politisku tuvredzību prorektoram nepiešūsi, taču vieglprātību jebkurā brīdī.
Jānim Reiniekam pietiks ar rājienu. Lai turpmāk zina, ka tā nedrīkst vadīt! It kā marksismu nebūtu studējis! Nesaprot, kas ir kontrole un paškontrole.
Nobeigumā vēl dažas rekomendācijas: lūgt Zinātņu Akadēmiju izvērtēt savas darbinieces Rasmas Lāces rīcību. Arī viņa pieļāvusi politisku tuvredzību. Tāpat jālūdz Mākslas akadēmijas partijas organizācija visu kārtīgi apspriest un izsvērt."3 Lai cilvēki saprot, ka tā nedrīkst uzvesties. Demokrātija nav visatļautība. Tas jāiegaumē ikvienam.