Šo bargo lēmumu parakstījis Vladimirs Kaupužs. Smags un mērķtiecīgs karjeras cilvēks. Ikdienā vienkāršs un sirsnīgs. Taču savu vietu un lomu zina. īsts nomenklatūras zelta fonds.
Viens izmeklēšanas posms beidzies. Secinājumi izdarīti. Rājieni un sodi sadalīti. Ierēdņi nostrostēti un iebaidīti. Sistēma darbojusies perfekti. Ministrs bijis uzdevuma augstumos. Arī drošības komiteja apmierināta.
Viss ritēja, kā plānots. Stingri, noteikti un precīzi.
***
Lai pārbaudītu Skulmes sūtītās vēstules rokrakstu, nozīmēja ekspertīzi. Par sūtījuma autorību šaubu nekādu. Pats Skulme to atzinis. Visu izstāstījis un nožēlojis. Izskaidrojis katru vārdu un teikumu. Tomēr kārtībai jābūt! Ekspertīze jānozīmē! Tās slēdzienam būs zināma nozīme. Lai zinātnieki pasaka savu vārdu. Lai pierāda rokraksta autentiskumu. Tas piedos solīdumu un stabilitāti. Arī Skulmem nebūs, kur sprukt. Citādi vēl tiesā ņems un atteiksies. Teiks, ka nav to rakstījis.
Lai salīdzinātu Skulmes rokrakstu, "izraka" pat kādu piecdesmit devītajā gadā rakstītu paskaidrojumu. To Jurģis savulaik sniedzis drošības komitejai. Skaidrojis, kāpēc braucienā pa Krieviju fotografējis dabas skatus. Varbūt kaut ko spiegojis?
Jā, šim cilvēkam neveicās. Drošībnieku redzeslokā jau no agras jaunības. Ej tu zini?! Varbūt raksturs tāds? Bet varbūt liktenī ierakstīts? Ir cilvēki kā peles. Ne viņus kāds redz, ne dzird. Visas dzīves laikā tikai pāris svarīgu notikumu. Pati dzimšana un nāve. Taču ir arī tādi, kuri vienmēr piesaistīs uzmanību. Skulme piederīgs nemiera cēlājiem. Pārāk azartisks, iedomīgs un augstprātīgs. Taču reizē naivs. Tāds ienaidniekus un nelabvēļus sakrās kaudzēm. Gan pašam pietiks, gan citiem atliks.
Pats ekspertu slēdziens varens. Arī Skulmes rokraksts izķidāts. Autors rakstījis vienkāršā, labi izstrādātā un vidējas stieptības rokrakstā.
Ekspertīzei pievienotas fotogrāfijas. Attēlots katrs burts, tā uzspiedums, vērsums un izliekums. Aprakstīta katra īpatnība. Izskaidrots katrs ķeburs un patvaļīga līnija. Visam atrasta sava vieta un nozīme. Zinātnlskums un precizitāte. Ieguldīts milzu darbs. Arī secinājumi kategoriski: vēstuli rakstījis pats Jurģis Skulme. Tāds rokraksts ir vienīgi viņam. Atrastas gan individuālas, gan sevišķas pazīmes. Šaubu nekādu. Abu ekspertu viedokļi sakrīt. Skulme to rakstījis un punkts.114 Viņš ķengājis savu valsti. Nu jāsaņem sods.
Dzīve gājusi milzu soļiem uz priekšu. Vēl pirms trīsdesmit gadiem šādu ekspertīzi neviens neprasīja. Pietika ar atzīšanos. Tūlīt pēc kara visu darīja vienkāršāk. Ja pierādījumu nebija, tos izdomāja... Radīja turpat... izmeklētāja kabinetā. Cilvēks pat nenojauta, ka viņš pats sev kapu rok...
Četrdesmit septītā gada astoņpadsmitajā jūlijā drošības orgāni arestēja dzejnieci Ilzi Kalnāri. Trauslu un slimīgu sievieti. Apsūdzība varena. Kara laikā bijusi Tēvijas korespondente. Rakstījusi pretpadomju dzejoļus. "Kurzemes katlā" savu naidīgo darbību turpinājusi. Sadarbojusies ar 19. divīziju. Pēc kara slēpušies. Dzīvojusi pa mežiem. Izdevusi kādu nacionālistisku avīzi. Kalpojusi "latviešu partizāniem".115
Izmeklētāja kabinetā ieveda vidēja auguma sievieti. Nekā īpaša. Pleci nošļukuši. Mati rūsgani. Piere plata. Seja samocīta un bāla. Vienīgi acīs neprāts.
Pratināmā sūdzējās par sāpēm sirdī. Taču kas to ņems vērā? Ja nu vienīgi izmantos... Teiks, ka palīdzēs un saudzēs... Tikai pašai jāprotas. Jānosauc visi latviešu "bandīti" un nacionālisti...
Vērojot Kalnāri, acīs dūrās vēl kāda pazīme. Sievietei mutē trīs zelta zobi.116 Šo īpatnību rūpīgi piefiksēja. Maz kas var gadīties. Varēs vismaz identificēt.
Pirmā pratināšana jau divdesmitajā jūlijā. Jautājumu daudz. Atbildes tādas izvairīgas un nenoteiktas. Nopratināšanas beigās pats svarīgākais jautājums.
"Ieslodzītā..." skarbi ierunājās izmeklētājs, "nosauciet visas personas, kas sniedza materiālu atbalstu bandītiem! Nosauciet tos, kuri atbalstīja Feldbergu! (*Latviešu partizānu komandieris, kuru 1947. gadā nošāva) Neaizmirstiet arī citus! Uzrādiet cilvēkus, kuri jums personīgi palīdzēja. Sapratāt mani?!" pārjautāja čekists.
"Jā..." smagi nopūtās pratināmā. "Uz šo jautājumu es neatbildēšu... Atsakos dot jebkādas liecības."117
Atbilde cieta un nelokāma.
Tā Kalnāri pratināja un mocīja ilgi. Pratināja, līdz atģidās, ka lietā trūkst pierādījumu. Nav ne viņas dzejoļu, ne rakstu. Visus arhīvus pārmeklējuši, taču no dzejoļiem ne vēsts. Kādu nacionālismu viņai piešūsi? Trūkst būtisku pierādījumu... Tie jārada pašiem...
Sešpadsmitajā decembrī kāds drošībnieku leitnants Muravjovs pieņēma savdabīgu lēmumu118 un, viltīgi smaidot, lika apsūdzētajai uzrakstīt kādu no saviem dzejoļiem. Nu tā, prieka pēc. Gribot izlasīt un novērtēt. Neko vairāk!
Kalnārei par lēmumu neko neteica. Apsūdzētā arī neprasīja... Kas viņai? Dzejniecei visas vārsmas galvā. Cik tur tā darba?! Paņēmusi papīru un zīmuli, Ilze apsēdās un rakstīja:
"Jūs saucat viņus par varoņiem,
Par īstajiem tēvzemes dēliem,
Kas cīnās zem Kurzemes ozoliem
Ar ticības zobeniem kvēliem.
Vārds "varoņi" viņiem vairs nepiedien,
Kā vēsma tiem slava pāri skrien —
Tik lieli tie kļuvuši cīņā.
Vārds "varoņi" pārāk sīks un mazs,
Kad tēvzemei ziedots dārgākais —
Tik lieli tie kļuvuši nāvē.
Pat kājas tiem gurušiem noauju —
Tik lieli tie kļuvuši cīņā.” 119
Rindas ļoti skaistas. Arī doma skaidra. Dzejniece vārsmo par latviešu partizāniem. Ko labāku var vēlēties? Šī dzeja kļūs par apsūdzības stūrakmeni.
Izmeklētājs lūdza vēl kādu pantiņu uzrakstīt. Dzejniece piekrita un turpināja. Uzrakstīja veltījumu latviešu karavīriem:
"Vienu vārdu rakstu asinīm,
Skan tas manī tūkstoš atbalsīm —
Latvija...
Tavu vārdu rakstu asinīm,
Ļauj man mirt zem tavām debesīm —
Latvija..."120
Jau vairākas lapas pierakstītas, bet izmeklētājs tikai skubina, lai rakstot vien... Viņam patīkot... Tāda skaista un patriotiska dzeja.
Dzejniece pasmaidīja... un uzrakstīja veltījumu... latviešu partizāniem:
"Putnam ir ligzda un zvēram ir ala —
Vienīgi tev nav, kur tverties no sala,
Pazemots, vajāts mežā tu klīsti.
Koks, tevi sargādams, noliecas pāri,
Meža zvērs neaiztiek cilvēku bāri.
Tikai brālis latvietis nodod un nīst,
Debesīm asaras līst..."121
Kad pēdējo dzejoli pārtulkoja krieviski, izmeklētājs tā dīvaini paskatījās. Ausīs skanēja dzejoļa rindas:
"Дерево, спасая тебя, нагибается,
Зверь не затронет...
Только брат латыш предаёт и ненавидит..." 123