"Nu... nu..." nodomāja viņš. Redzēsim, kā tu pati vēl uzvedīsies...!"
Jau divas nedēļas pēc apcietinājuma Kalnāre sāka saukt uzvārdus... Viņu pratināja visu dienu. Kā ap pusdienlaiku sāka, tā pusnaktī beidza.123
Vēl pēc trim nedēļām protokolu lapa pilna. Tikai uzvārdi un adreses. Dzejniece nosaukusi visus, kuriem mājās ieroči...124 Lasot mati ceļas stāvus. Kalnāre minējusi pat kādu studentu...
Arī viņu pieskaitīja bandītiem un noziedzniekiem.
Pašās beigās pratināmā nodeva arī cilvēkus, kuri to slēpuši un ēdinājuši. Pratināšanā vēl uzstāja, lai, sodot viņu, ņemtu vērā veselības stāvokli. "Tāpat vēlos," piebilda dzejniece, "lai mani uzņem Rakstnieku savienībā... Vēlos kļūt par īstenu padomju rakstnieci..."125
Vēl tikai nesen viņa bija vārsmojusi:
"Tikai brālis latvietis nodod un nīst,
Debesīm asaras līst..."
Jā, debesīm asaras lija... Dzejniece nebija izturējusi. Nodevusi visus. Visus bez izņēmuma. Pat savus glābējus. Liktenis briesmīgs. Pat ienaidniekam nenovēlēsi!
Arī pierādījumus savai apsūdzībai sagādājusi. Pati savām rokām izmeklētāja klātbūtnē rakstījusi...
Vēlāk priekšniecība čekistu Muravjovu slavēja. Cilvēks parādījis iniciatīvu. Savācis pierādījumus uz līdzenas vietas. Pat ekspertīze nav jātaisa. Apsūdzētā pati savus dzejoļus uzrakstījusi. Kāda tur vairs ekspertīze? Viss tāpat skaidrs. Melns uz balta. Viss pretvalstisks un nacionālistisks. Darbs izdarīts godam. īsta izmeklēšanas klasika.
Arī Kalnārei savs labums. Kara tribunāls toreiz sodīja trīsdesmit divus cilvēkus. Lielākajai daļai sods maksimālais — divdesmit pieci gadi. Taču dzejniecei vien desmit...126 Vēlāk gan spriedumu atcēla. Cilvēki sūdzējās, ka izmeklētājs tos sitis un spīdzinājis.
Kad lietu no jauna izskatīja, dzejnieces vecie "nopelni" jau aizmirsti. Viņa līdz ar pārējiem saņēma tos pašus divdesmit piecus... Nelielai daļai apsūdzēto pa desmit, bet Kalnāres slēpējai un glābējai Emīlijai Tupesei cietumā būs jāpavada pieci gadi.127 Tā samaksa par kādreizējo palīdzēšanu... Nudien, jāsāk domāt, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts.
Taču nesteigsim nosodīt Ilzi. Varas uzvara niecīga. Pieveikuši vien trauslu un slimu meiteni. Mocījuši, līdz piespieduši... Vai tas kāds varoņdarbs?!
Dzejnieces nopelni daudz lielāki. Viņas rakstītie vārdi stiprāki par viņu pašu. Tie kalpos vēl ilgi. Vārdi dos spēku un cerību. Jau atceroties, ķermeni pārņem trīsas. Jauna meitene leģionāru formā no Vācijas atgriezās Kurzemē. Citi muka, bet viņa atgriezās... Atgriezās, lai cīnītos! Karavīru frencis sievietei par lielu. Uz labā pleca uzšuve: sarkanbaltsarkans vairodziņš un vārds Latvija. Balti burti uz melna fona. Šie burti dzejnieces sirdī.
Tā pati meitene Kurzemes cietoksnī vēlāk rakstīs: "Mēs nemirsim nekad!"128 Un viņai būs taisnība. Domas spēks milzīgs. Ar šiem vārdiem dzejniece ieies mūžībā.
***
Lietas izmeklēšana jau tuvojās beigām, kad majors Līnis palūdza izsaukt kādu Zani Kulinski. Liecinieks pazīstot gan Pumpuru, gan Skulmi.
Kad Grutups ievaicājās, ko šis cilvēks varēs liecināt, majors vien paraustīja plecus: "Nu, varbūt par Skulmes nacionālistisko darbību? Es īsti nezinu... Taču nopratināt vajag! Lai mums vēlāk nepārmestu... Teiks, ka neesam visus izsaukuši... Uzaicini tāpat vien... Skata pēc..."
Divdesmit otrajā jūnijā izmeklētāja kabinetā ienāca liela auguma vīrs. Gandrīz pie metra deviņdesmit... Cilvēks ap gadiem sešdesmit. Taču stāvs spēcīgs. Mati gan iesirmi, bet vēl kupli. Acis tumšas. Ļoti vērīgas un izteiksmīgas. Arī deguns iespaidīgs. Kā tāds masīvs putna knābis. Nošķiebts uz vienu pusi, bet degungals ieliekts. Šķita, ka deguns ir viens no galvenajiem šā cilvēka maņu orgāniem. Gandrīz kā sūknis, kas sūc un filtrē gaisu. Jūt katru smaržu un vibrāciju. Arī skatiens pētīgs. Gluži kā rentgena stars. Tas redzēs visu. Ko neredzēs, to saodīs. Uzminēs katru tavu slēptāko domu un niansi. Iespaidīgs vīrs. Taču liecība ne šāda, ne tāda.
"Sakiet, Kulinski..." iejautājās izmeklētājs, "vai jūs pazīstat Arvīdu Pumpuru? Ko varat par viņu pastāstīt?"
"Jā..." nesteidzīgi atteica liecinieks, "Pumpuru es pazīstu. Zinu šo cilvēku no piecdesmit astotā gada. Kopā strādājām Komunālās saimniecības ministrijas sistēmā. Es tolaik biju galvenais inženieris. Satikos ar Pumpuru darba jautājumos. Pēdējos septiņus gadus esmu viņu redzējis labi ja trīs reizes."
"Bet Jurģi Skulmi?" pārtraucis liecinieku, iejautājās izmeklētājs. "Vai viņu arī zināt?"
"Arī Skulmi pazīstu..." tikpat mierīgi noteica Kulinskis.
"Ko varat liecināt par Skulmi? Varbūt par viņa kontaktiem ar emigrantiem?"
"Nē..." cieti noteica liecinieks. "Par tādām lietām es neko nezinu."
"Varbūt par Skulmes uzskatiem? Viņa nacionālistiskajām runām?" neatlaidās Grutups.
"Runām?" izbrīnīts pārjautāja Kulinskis.
"Jā... jā... tieši runas vai izteicieni mani interesē."
"To gan neesmu dzirdējis," nosvērtā balsī atteica liecinieks. "Man ar viņu nekad nav bijušas tādas sarunas... Nekad neesam diskutējuši par politiku vai ekonomiku. Arī par viņa paziņām neko nezinu."
"Sakiet..." zaudējis pacietību, iejautājās izmeklētājs, "vai par Pumpura memuāriem arī neko nezināt?!"
"Par tādiem pirmo reizi dzirdu," paraustījis plecus, noteica Kulinskis.129
"Lai ko šim cilvēkam prasītu, atduries kā pret sienu!" nodomāja Grutups. "Ko tas Līnis ar to Kulinski? Lika vēl saukt un pratināt! Kāda tam jēga? Kavē vien laiku... Prasi ko prasīdams, to tik vien dzird: "Neko neesmu redzējis un dzirdējis. Neko nevaru jums pastāstīt.""
Tā arī neko nepanācis, izmeklētājs pratināšanu beidza. Kulinskis laipni atvadījās un izgāja no kabineta. Grutups pat nenojauta, kāds vīrs viņu apmeklējis. Līnis palūdza, un viņš nopratināja. Tas arī viss...
Par Zaņa Kulinska īpašo lomu zināja vien daži cilvēki... Tieši viņš noteica Jurģa likteni. Bez šā cilvēka nebūtu Skulmes lietas...
***
Žanis Kulinskis (1918—2006). piedzima Liepājā. Kāda jūrniecības ierēdņa ģimenē. Piedzima gadā, kad dibināja Latvijas valsti. Viņš viens no zaudētās paaudzes. Paaudzes, kuras likteni noteica karš. Tūlīt pēc skolas sola ierakumi un fronte. Pēc tam gūstekņu nometne un cietums. Vieni apkaunojumi un pazemojumi. Kad atjēdzās, puse dzīves jau nodzīvota.
Četrdesmit ceturtajā Kulinski iesauca vācu armijā. Leģionārs nozīmēts aviācijas pulkā par motoristu. Vēlāk piedalījies zenītbateriju ierīkošanas darbos.
Pēc kara gūstekņu nometne. Četrdesmit sestajā gadā Zani atbrīvoja. Jau tad cilvēki runāja, ka leģionāriem dzīves nebūs. Krievi viņiem nepiedos. Savāks visus un notiesās... Tā arī notika. Žani Kulinski arestēja četrdesmit septītā gada aprīlī.1,0 Vienkārši paņēma un savāca. Kā toreiz teica, "izņēma"... Klusi un bez trokšņa. Oficiāli visu noformēja tikai vasarā. Divdesmitajā jūlijā pieņēma lēmumu par arestu.1'" Cilvēks četrus mēnešus gaisā karājies... Neskaitījies ne arestēts, ne apsūdzēts. Gluži vienkārši "izņemts"... Izolēts no sabiedrības.
Tajā pašā divdesmitajā jūlijā uzrādīja apsūdzību. Kulinski vainoja pretpadomju darbībā: esot radījis pretvalstisku organizāciju Imanta. Kopā ar citiem leģionāriem izstrādājis slepenus šifrus, rīkojis sapulces un plānojis diversijas.132 Izklausījās jau briesmīgi... Taču patiesība nedaudz citāda... Žanis bija uzrakstījis kādu skrejlapu. Teksts precīzs un kodolīgs: jācīnās pret kolaborantiem. Jācīnās pret tiem, kas, glābjot savu ādu, nodod citus. Jācīnās pret visiem latviešu tautas ienaidniekiem.