Pats komitejas priekšsēdis latviešu valodu prata labi. Savulaik dienējis Latvijas Armijā. Arī valodu apguvis. Taču latviski nerunā... Principa pēc! Kas viņam... vietējā valoda... Viņš taču nav latvietis!
Avdjukeviča vecāki Latvijā ieceļoja no Baltkrievijas. Mazais Longins šeit uzauga un skolā gāja. Vēlāk armijā dienēja. Solīja būt uzticīgs Latvijas valstij! Taču zvērestu lauza. Viņš viens no Latvijas noliedzējiem. Četrdesmitajā gadā piedalījies policijas atbruņošanā. Atņēmis līdzcilvēkiem mājas un īpašumus. Apsveicis Latvijas "uzņemšanu" Padomju Savienībā.158
Vēlāk karš, partizānu gaitas un partijas darbs. Karjeras noslēgums drošības komitejā. Tiem laikiem cilvēks ietekmīgs. Kad Avdjukevičs zvanīja, ne velti Anrijs Kavalieris (*Anrijs Kavalieris. Septiņdesmitajos gados LPSR iekšlietu ministra vietnieks) sastinga miera stājā.159 Paķer klausuli, uzlec no krēsla un stāv... Abus runātājus šķir vairāki kvartāli un biezas mūra sienas. Vienam sēdeklis Iekšlietu ministrijā, otram komitejā. Taču ministra vietnieks, izdzirdis Avdjukeviča balsi, pieceļas... It kā priekšsēdis stāvētu līdzās. Arī sarunas maniere pakalpīga: "Jā, biedri Avdjukevič... Klausos... Sapratu... Izpildīsim... Izdarīsim visu, kā pienākas..." Tā, lūk! Cilvēks ar respektu. Jau dzirdot viņa balsi, satrūksies...
Avdjukevičs Skulmes izstrādi akceptēja. Nu visi ceļi vaļā. Vesela operu un aģentu armija uzraudzīs Skulmi. Arī uzdevums precīzs — savākt pierādījumus un noķert šo vīru pie rokas... Uzstādījums bargs. Tas Skulmem neko labu nesolīja.
Ap Jurģi pastāvīgi grozījās aģents Žanis Kulinskis. Tvēra katru Skulmes vārdu. Informācija svarīga. Jurģis lielījies, ka zinot daudzus čekas aģentus. Latviešu emigrantu vidū tādu esot papilnam. Arī starp Latvijas māksliniekiem ziņotāju netrūkstot. Par čekas špiku nosaucis gleznotāju Uldi Zemzari.
Skulmes mākslinieka darbnīcā Ļeņina ielā ievietoja noklausīšanās ierīci.160 Šis pasākums deva rezultātus. Jau pirmajās dienās noklausīta kāda interesanta saruna. Jurģis pļāpājis ar savu draudzeni Valdu Vilīti:
"Klausies, Valda..." koķeti iejautājās Skulme, "varbūt man šeit visu likvidēt... un braukt uz ārzemēm? Ja tagad to neizdarīšu, īstu dzīvi vairs neredzēšu!"
"Tad tev jāņem mani līdzi..." šķelmīgi attrauca Valda. "Citādi tu būsi pagalam! Kaut gan, ja tā labi padomā," piebilda sieviete, "tu arī kopā ar mani pazudīsi. Mums vajadzētu izlemt: būt pirmklasīgiem buržujiem vai vilkt nožēlojamu emigrantu dzīvi... Tad jau labāk mocīties šeit..."
"Es nekur nepazudīšu!" lielīgi atcirta Jurģis. "Kas man ārzemes?! Arī tur pratīšu iekārtoties..."161
Saruna zīmīga. Jurģis Skulme kā uz delnas — lielīgs un pašpārliecināts. Pašam tuvu piecdesmit, bet melš kā puika. Taču vienā ziņā Jurģim taisnība: ja tagad neaizbrauksi, dzīves vairs nebūs...
Šie vārdi vēlāk izrādīsies pravietiski. Skulmes dzīve metīs strauju kūleni. No mākslinieka un brīvdomātāja — ieslodzītais...
Kad septiņdesmit sestā gada decembrī no Zviedrijas atbrauca Izabella Genmarkere, notikumi ritēja strauji...162
Iza gudra un nosvērta sieviete, taču arī viņai kļuva neomulīgi. Caurām dienām viņai Rīgā sekoja... Novēroja un okšķerēja. Nofiksēja pat kādu diskrētu tikšanos ar Jurģi. Tepat Rīgas centrā... Avotu ielas sešdesmit devītā nama kāpņu telpā. Starp pirmo un otro stāvu viņa satikās ar Skulmi. Jurģis nodeva nelielu paciņu ar savām piezīmēm. Tādu mazu, salocītu vīstoklīti. Virsū vēl uzlikta krievu simts rubļu naudas zīme...161
Jau tobrīd šķita, ka špiki to pamanījuši... Kāpjot lejā, kāds cilvēks strauji izgāja no mājas. Izslīdēja kā ēna... Taču Iza pamanīja. Drīzāk sajuta. Sievietes maņa viņu nebija vīlusi. Ārējā novērošana strādāja perfekti.
Kad ar Jurģi tikās mākslinieku darbnīcā, konspirācija pilnīga. Abi sēž un sarakstās. Kā tādi sazvērnieki. Telpā klusums, bet šie viens uz otru skatās, smaida un raksta. Jautājumi — atbildes. Atbildes — jautājumi.
Gan Iza, gan Jurģis juta, ka viņus noklausās. Zināt jau nezināja, taču sajūta nepārprotama.
Kad Jurģis uzrakstīja par kādu krievu kara kuģi, kas Rīgas ostā sadumpojies, Iza neizturēja:
"O... jā... Nu tas ir numurs!" pārsteigta iesaucās sieviete. "Viņš (*Domāts Zviedrijā dzīvojušais sociāldemokrātu līderis Bruno Kalniņš) to pratīs novērtēt!"
Tieši šos vārdus slepenais mikrofons ierakstīja.164 Vēlāk Izas vārdus atšifrēja. Cik tur tā darba?! Skulme Izai stāstījis par eskadras mīnu kuģa Storoževoj dēkām. (**1975.gada novembrī krievu karakuģa Storoževoj apkalpe sadumpojās un mīnu kuģis patvaļīgi izgāja no Rīgas ostas) Bija tāds padomju kara kuģis, kura apkalpe sadumpojās. Tieši Oktobra revolūcijas piecdesmit astotajā gadadienā. Kuģa komandieris Sabļins atkārtoja kādreiz tik slavenā leitnanta Šmita varoņdarbu... Virsnieks izveda kuģi jūrā un nosūtīja radiogrammu: "Visiem! Visiem! Visiem! Uz eskadras mīnu kuģa pacelts nākamās komunistiskās revolūcijas karogs!"
Tāds dīvains romantiķis bija šis Sabļins. Par savu revolucionāro dedzību viņš vēlāk samaksāja. Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda nāves sodu. Septiņdesmit sestā gada trešajā augustā Sabļinu nošāva.165
Vēlāk šo faktu ar kara kuģi apstiprināja arī aģents "Jēkabs Smiltnieks".166 Jurģis viņam bija stāstījis par kuģi... Solījis šo ziņu nogādāt aiz robežas.
Tā, lūk, kopīgiem spēkiem Jurģa nodomus atšifrēja. Kad Latvijā viesojās Genmarkere, visa VDK 5. daļa skraidīja kā sadeguši. Jurģa māja Ozolkalnu ielā bezmaz vai ielenkumā. Katru mašīnu uz ceļa pārbaudīja... Vai tikai nebrauc pie Skulmes? Darīja to pietiekami profesionāli. Mašīnas turēja valsts autoinspekcija. Turpat līdzās "brīvprātīgie kārtības sargi"... Tādi eleganti vīri privātā apģērbā.167 Tie visu skatās un pēta. Kontrole pamatīga.
Strādāts tika bez gala, taču īstu rezultātu nebija. Šādas tādas ziņas, bet nekā būtiska. Lai Jurģi pieķertu, prasījās kas iedarbīgāks. Jau četri sējumi pierakstīti... Katrā pa trīssimt lappusēm. Operatīvā lieta "Poļot" piebrieduši ne pa jokam... Tur ir gan operatīvie plāni, gan uzziņas ar biogrāfijas datiem un kontaktiem. Noklausīšanās ierakstu atšifrējumi un aģentu ziņojumi. Taču īsts "kompromats" tā arī izpaliek!
Par vissvarīgāko pierādījumu parūpējās pats Jurģis Skulme. Septiņdesmit septītā gada martā pēc lzas lūguma viņš uzrakstīja vēstuli. To pašu par streikiem, skrejlapām, gaļas vagoniem un septiņpadsmito jūniju.
Uzrakstīja un nodeva draudzenei Astrīdai. Lūdza to aizgādāt Žanim Kulinskim. Viņš vēstuli ar kāda "jūrnieka" palīdzību aizsūtīs uz Zviedriju.
Pēc Jurģa domām, vēstule tāda parasta... Nekā īpaša. Nu, daži jociņi, anekdotes un pāris vēsturisku faktu.
Astrīda Jurģa lūgumu izpildīja. Nodeva vēstuli Žanim tieši rokās. Pāris vārdu pārmija un šķīrās.
Tālākais sūtījuma ceļš kā spiegu filmās. Tajā pašā dienā uz Voldemāra Gotharda rakstāmgalda tika nolikta kāda vēstule. Tā no aģenta "Jēkaba Smiltnieka". Sūtījums steidzams. Pats Žanis Kulinskis atgādājis. Kad apakšpulkvedis to izlasīja, acīs iedzirkstīja prieks: "Beidzot! Beidzot esam šo cilvēku pieķēruši! Nu viņš iekritis... Sarakstījis visādas blēņas un muļķības... Sarakstījis tā, ka pakrūtē sāk kņudēt." Līdz šim nekā tamlīdzīga... Skulme rakstīja vien par Ģederta