Kad sākās ārzemju spiegu medības un slavenās radio spēles, Briģim tajās vieta un loma garantēta. Viņš gatavo viltus aerodromu. Mežā zāģē kokus un krūmus, gatavo lidmašīnu nosēšanās joslu. Lai būtu ērtāk, Imantam sagādāja pat motorzāģi. Tiem laikiem neredzētu ērtību un luksusu. Strādā tik uz nebēdu...
Taču ārzemju spiegi neatlidoja... Tā gadījās... Jā, signālu saņēma... Arī lidmašīnu redzēja. Taču lidaparāts nenosēdas. Laikam taču sabijās... Kaut ko juta un pārdomāja...188
Tomēr aģents bija centies. Ne viņa vaina, ka ārzemju plāni mainījušies. Vai viņš var atbildēt par ārvalstu spiegiem un diversantiem? Taču nē!
Čeka jauno censoni bija novērtējusi. Cilvēks veikls un asprātīgs. Ne velti viņu iesauca par "ātro"... Jau četrdesmit sestajā gadā ar čekas svētību Briģis iestājās Universitātē.189 Arī fakultāte uz goda. Bijušais abvēra kursants studēs jurisprudenci. Iegūs zināšanas un praksi. Reti kuram tāds gods tiek izrādīts. Taču Imants nopelnījis. Cilvēks uzticams. Arī galva laba. Lai tik studē un mācās.
Pēc studijām Briģi uzņēma advokatūrā.190 Taču laiks trauksmains. Miris pasaules proletariāta vadonis ģeneralisimuss Josifs Visarionovičs Staļins...
Pēc vadoņa nāves daudz kas mainījās. Arī čeka dabūja trūkties. Vecos kadrus izdzenāja. Arī Briģa labvēļi pačibēja.
Piecdesmit trešā gada septembrī jauno advokātu izsauca uz atkārtotu atestāciju.
Pārbaudes komisija barga — tieslietu ministra vietnieks Tjumins, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Rīdziņš, advokātu priekšnieks Iļjenko un vēl virkne atbildīgu biedru. Starp tiem arī bijušais čekists un vācu ģenerāļu tiesātājs Eduards Kirre.
Toni uzdeva Iļjenko:
"Iepriekšējā sēdē, biedri," bargi iesāka priekšsēdis, "mēs Briģa jautājumu atlikām. Saņēmām signālus, ka viņš vācu okupācijas laikā bijis ārzemēs. Pats Briģis mums stāstīja, ka braucis vien uz Vāciju. Kā sanitārs pavadījis ievainotos. Taču tā nav taisnība. Šoreiz Briģis izrunājies... Dzērumā lielījies, ka apmeklējis arī Franciju, Beļģiju un Itāliju. Taču viņš to, protams, noliedz..."
"Jā, es to noliedzu..." protestēja advokāts. "Tā bija vien lielība. Tiešām stāstīju, ka biju Itālijā un Romas pāvestam grēkus sūdzēju. Tāds joks man nejauši paspruka. Taču, izņemot Vāciju, nekur neesmu braucis. Nu sabiju tur pāris mēnešus. Tas arī viss. Es jums saku taisnību."
"Jūs atkal melojat..." iebilda Iļjenko. "Savā paskaidrojumā norādījāt, ka Vācijā nodzīvojāt četrus mēnešus, bet tagad sakāt, ka tikai divus?!"
"Nu vai visu var atcerēties?" oponēja Briģis.
"Jūs tomēr palīdzējāt vāciešiem? Kalpojāt viņiem..." strīdā iejaucās ministra vietnieks Tjumins.
"Jā..." atzina advokāts. "Biju neapzinīgs. Toreiz man bija tikai septiņpadsmit gadu. Tagad esmu audzis, visu pārdomājis un sapratis. Padomju vara man savulaik uzticējās. Vadīju Ventspils kultūras namu..."
"Tas tikai nozīmē, ka biedri jūs pārvērtēja..." skarbi iesaucās Tjumins. "Es jums neticētu!"
Komisijas lēmums bargs: Briģi kā politiski neuzticamu no advokātu kolēģijas izslēgt.191
Taču laiki mainās. Vecie grēki aizmirstas. Arī Briģim, kā vienmēr, veicas... Jau piecdesmit sestajā viņu reabilitēja — uzņēma advokātos no jauna.
Arī vecie nopelni nav aizmirsti. Viņš drošībnieku uzticību ieguvis jau sen. Pats 5. daļas priekšnieks Zukulis Briģi aizstāv un vada.193
Advokāts meistarīgs. Bez viņa čekisti kā bez rokām. Kas aizstāvēs disidentus? Kas tiem mācīs, kā uzvesties? Ko teikt, bet ko noklusēt? Kā nožēlot grēkus un lūgt valstij piedošanu?
Tādu darbu kuram katram neuzticēsi! Tik smalkai misijai der vien pārbaudīti vīri...
Tā Jurģis Skulme ar Sūnas svētību ieguva sev aizstāvi un sargu...
***
Pēc izmeklēšanas nobeigšanas savācās uz nelielu pasēdēšanu. Tradīcija jāievēro. Jurģa lietu vajag apslacīt. A ko! Darbs padarīts. Termiņi ievēroti. Viss izdarīts uz tip-top!
Paņēma pāris trauku un atzīmēja. Tējkarotes tiesu ielēja starp lietas vākiem. Tas veiksmei. Lai izdodas! Lai tiesā viss iet gludi...
Kompānija raiba. Pats majors Dzintars Līnis ar Gunti Grutupu. Tad vēl Mūris un kāds "špiks" no Iekšlietu ministrijas. Tāds maza auguma, neizskatīgs vīrietis. Taču cilvēks veikls. Arī runāšana raita.
Visi iedzēra un pļāpāja. Smējās par Jurģi. Kā viņš "nokoļījies" un visu izstāstījis.
"Džemma (*Domāta Jurģa Skulmes māsīca, māksliniece Džemma Skulme) esot braukusi pie Pelšes..." ierunājās Grutups. "Lūgusi, lai palīdz... Taču šis nekā... I pirkstu nav pakustinājis."
"Ko tad šis līdzēs?" iebilda Līnis. "Jurģis taču amerikāņu aģents... Pelše to zina. Kā tādā lietā palīdzēsi?! Mūsu kantora papīros neviens negrib jaukties."
"Nu... nu... nesaki!" iebilda Grutups. "Kas to lai zina! Var vēl iejaukties... Pieprasīs mīkstāku sodu!"
"Eh..." atmeta ar roku Līnis. "Neticu... Nav Džemma tik liela "šiška", lai Pelše tur kaut ko darītu..."
"Paklau, bet kas ar pārējiem?" iejautājās Mūris.
"Izbeidzām..." noteica Guntis. ""Svoloči" jau vien ir... Visi tie Slavas un Vilītes... Bet nav izplatīšanas fakta... Rakstījuši daudz ko... taču nav pierādījumu... It kā citiem nav stāstījuši."
"Nu... nu," nobubināja Mūris. "Es tam Slavām iešķiebtu."
Grutups atbildes vietā vien nošūpoja galvu.
"Bet kā ar tām Jurģa dāmām?" ieprasījās mazais "špiks".
"Lai iet ratā! Veselu harēmu tur uztaisījis... Viena pat bija atskrējusi uz Jurģa kratīšanu."
"Ej nu?" izbrīnījās špiks.
"Kā tad... Edīte Poga... Aktīva komjauniete, bet palīdz tam "ugolovņikam"."
"Un kā ar Astrīdu?" ieprasījās Mūris.
"Ar viņu viss kārtībā..." sausi noteica Guntis. "Tā zina, ko ēdusi... Klusēs kā ūdeni mutē ieņēmusi. Prasi to Dzintaram... Viņš labāk zinās."
Taču Dzintars vien sēdēja un smaidīja. Cēla glāzi pēc glāzes. Taču neviena lieka vārda. Čekas rūdījums...
Tā visi sēdēja un pļāpāja. Dzēra, līdz izdomāja aizšaut līdz Operai. Tak ne jau uz teātri. Operas kafejnīcā pazīstamas bufetnieces. Meitenes uzcienās. Viņām bail no "obehaesņikiem". (* OBHSS — sociālistiska īpašuma izlaupīšanas apkarošanas nodala) Draudzējās vien ar čekistiem un prokuroriem.
Nosēdēja Operas bufetē līdz vienpadsmitiem. Ne jau pie galda. Produktu noliktavā. Turpat uz kastēm un mucām. Katram pa ķilavmaizītei un glāzei.
Gāja lustīgi... Smiekli, zobgalības. Pa kādam lamu vārdam... Pēc brīža neviens vairs citā neklausījās. Katrs kaut ko runā un stāsta. Tikai nav, kas klausās. Visi striķi jau trūkuši... Bremzes atlaistas... Grutups auro, ka ir zviedru spiegs... Jā, spiegojot Zviedrijas labā. Palīdzot Bruno Kalniņam. "Vai Jurģis vienīgais, kas viņam palīdz?" kliedza Guntis. "Es arī līdzu!"
Vienā brīdī aizrunājās līdz likumiem.
"Kas tie likumi?!" iesaucās Līnis "Vien lielceļa putekļi. Kad vajadzēs, notrausīs un ies tālāk..."
"Kā?" protestēja Grutups. "Mēs strādājam pēc likuma... Saprati! Ir likums, izmeklējam. Nav... tad neko nedarām."
Pozīcija ērta... Visu nosaka vien likums... Kāda tur morāle?! Par Latviju nemaz nerunājot. Par to tikai tādi kā Jurģis domā. Pārējiem vien likums. Un ko par Latviju runāsi?! Latviju viņi nav redzējuši. Ja nu vienīgi bērnībā. Bet kas to vairs atceras? Arī skolā neviens nemācīja. Vien teica, ka krievi Latvijā dzīvojuši mūžīgi. Tieši tā... Un vēl revolūcija bijusi. Visus budžus uz Sibīriju izveduši. Tas arī viss. Tā arī ir Latvija... Citu viņi nemaz nezina.