"Bet tas Jurģis gan ir dulls," ierēcās Grutups. "Kā viņam trūka?! Māja... Mašīna... Dzivo uz nebēdu. Bet šis... Nē! Taisnību meklē?! Atradies cīnītājs..."
Taču pārējiem šī tēma vairs neinteresēja. Mūris vēl apjautājās par Pumpuru. Taču Grutups strikts:
"Tas vecais boļševiks galīgi nojūdzies... Nesaprot, ko dara... Vajadzēja viņu tiesāt! Pierādījumu, cik uziet! Pats Jurģis vēstulē rakstīja..."
"A ko... arī pret Pumpuru izbeidzāt?" neapmierināts iejautājās Mūris.
"Nu kā tad... Prasi Dzintaronkulim! Viņš droši vien izlēma..."
Taču Līnis vien spriež par mākslu. Stāsta, ka Paulam esot labs bāriņš... Viņš to zinot. Nesen ticies ar Induli Zariņu. Diskutējuši par mākslinieka sūtību... Zariņš teicis, ka visos laikos mākslinieki pildījuši varas pasūtījumus. Tas pats Mikelandželo taču arī strādājis augstmaņiem...
Par darbu Dzintars nerunā... Par tādām lietām vien juristi un prokurori spriež. Kā iedzer, tikai par darbu... It kā citu tēmu nebūtu.
Tā pasēdēja, papļāpāja un šķīrās. Skulmes lieta nobeigta, un ko tur vairs...
***
Dažas nedēļas pirms izmeklēšanas beigām Longins Avdjukevičs izsauca pie sevis Staņislavu Zukuli un Voldemāru Gothardu. Apspriede īsa. Dienaskārtībā viens vienīgs jautājums — Jurģim Skulmem piespriežamais sods.
Pirmais Avdjukeviča pieņemamajā telpā ieradās Gothards. Jau pārkāpjot slieksni, sirdi pārņēma tāda dīvaina svinīguma sajūta. It kā gaiss būtu citādāks. Taču nē. Istaba kā istaba. Un tomēr... Parketu rotā sarkans paklājs. Dienasgaismas spuldžu vietā — lustra. Stils nenoteikts. Kaut kas pompozs un grezns.
Citādi pieņemamā telpa noformēta atturīgi. Pie sienas neliels skapis virsdēbēm. Tālāk divi rakstāmgaldi. Pie viena Avdjukeviča sekretāre, pie otra pirmā vietnieka palīdze.
Abas simpātiskas meitenes. Atšķirībā no citām sekretārēm, dāmas ieģērbtas formā. Tas tā, lai būtu solīdāk. Nav taču nekāda civilā iestāde.
Uz galdiem vairāki tālruņi un tumši sarkani lietu vāki. Uzraksti zīmīgi — "Ķą ļīäļčńü"...(*Parakstam) Tādās mapītēs liek svarīgus dokumentus... Tos paraksta priekšnieki...
Ir vēl kāda savdabība, fa citos kabinetos rakstāmgaldi prasti un vienkārši, tad šeit jau solīdas tumšas mēbeles. Arī galdu virsmas masivas... Jābūt taču atšķirībai starp priekšnieku apartamentiem un padoto kabinetiem.
Pēc brīža ieradās arī Zukulis. Viņš te jūtas daudz brīvāk un drošāk. Avdjukeviča kabinetā Zukulis viesojas bieži. Pat pieņemamās istabas saimnieces viņam smaida.
Pēc mirkļa sekretāre abus aicināja pie priekšsēža. Avdjukēvičs savus padotos sagaidīja ar tādu skaņu smaidu. Sejas izteiksme uzsvērti nopietna. Pat nedaudz rezignēta. Priekšsēža sejā tāda dīvaina grimase. Tāda kā neapmierinātība. Paskats tāds, it kā cilvēks tikko būtu iznācis no zobārsta kabineta.
Avdjukeviča kabinets diezgan plašs. Savi četrdesmit vai piecdesmit kvadrātmetri. Iekārtojums vienkāršs, taču varenības sajūta nepārprotama. Masīvs un respektabls rakstāmgalds. Tam priekšā garš apspriežu galds. Abās pusēs sarindoti krēsli. Arī pie sienām izvietoti sēžamie.
Pie gala sienas tieši virs rakstāmgalda Ļeņina portrets. Pretējo sienu rotā Fēliksa Dzeržinska jaunības dienu bilde. Fotogrāfija zināma un pazīstama. Tādu Dzelzs Fēliksa portretu toreiz netrūka. Čekistus cēla vai debesīs... Mitoloģija varena... Gan filmas, gan grāmatas... Visur revolūcijas bruņinieki — čekisti. Cieti kā tērauds un gudri kā pūces. Arī pārliecība dzelžaina.
Ja salīdzina filmās redzēto ar pašu kabineta saimnieku, atšķirība milzīga... Tāds piepūties, īgns vīriņš. Arī vecums liek sevi manīt. Longinam jau pāri sešdesmit. No varenības ne vēsts.
Zukulis īsi aprakstīja situāciju: lietas izmeklēšanu drīz nobeigs. Viss plānotais jau izdarīts. Prokuratūra strādājusi cītīgi. Pierādījumi savākti. Pats Skulme savu vainu atzinis. Tiesas process būs atklāts.
"Labi..." apmierināts noteica Avdjukēvičs. "Kādi priekšlikumi par sodu?"
"Mēs te apspriedāmies ar Gothardu," dedzīgi iesāka Zukulis, "un domāju, ka šoreiz pietiks ar "stroikām"..." "Kā... kā?" pārjautāja priekšsēdis.
"Nu... nosūtīs uz tautas saimniecības celtnēm... Skulme savu kļūdu atzinis. Izdarīto nožēlo... Lai iet uz "stroikām"... Lai strādā un izpērk grēkus..."
"Es padomāšu..." novilka Avdjukēvičs. "Man vēl jāapspriežas... jāparunā cekā... Jā, starp citu," it kā pēkšņi atcerējies, iejautājās priekšsēdis, "vai ir domāts par tiesnesi?"
"Protams, protams... Mums tur ir vairāki savi cilvēki. Parasti komitejas lietas skata Dudars." (*Aivars Dudars. Dzimis 1931. gadā. LPSR Augstākās tiesas tiesnesis. No 1951. līdz 1956. gadam dienēja armijā — valdības sakaru pulkā. VDK struktūrā. Iesākumā linijuzraugs. Pēc tam kursants, vada komandieris, strēlnieku bataljona sakaru priekšnieks, bataljona komsorgs. Beidzis virsnieku skolu. Demobilizējies leitnanta pakāpē. 1979. gadā jau kapteinis, bet 1984. gadā majors. Skatījis disidentu lietas. Sākotnēji j. Skulmes lieta bija nozīmēta tieši viņam)
"Labi..." pārtraucis Zukuli, ierunājās Avdjukēvičs. "Tieciet ar to paši galā... Šonedēļ pie manis būs Azāns. (**B. Azāns. Toreizējais LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs) Es ar viņu parunāšu..."
Apspriede pavisam īsa. Nedaudz saspringti pavēries Gothardā, Avdjukēvičs lika noprast, ka saruna beigusies.
Abi vīri atvadījās un izgāja no priekšsēža kabineta.
Tālākais jau ritēja kā parasti. Avdjukēvičs pārrunāja sodu ar pašu Augustu Vosu. Sekretārs uzmanīgi noklausījās un beigās izmeta: "Pēc jūsu ieskatiem..."
Priekšsēdis šo frāzi labi saprata. Ja Voss būtu teicis: "Nu jūs tur skatieties! Vajag tā stingrāk! Principiālāk! — ar Jurģi būtu cauri. Cietums garantēts. Bet tagad... "pēc saviem ieskatiem". Ja pēc saviem, tad saviem. Tajos laikos jau tieši nekad neteica: vajag tik un tik gadu... Nē! Runāja aplinkus... diplomātiski. Pašam bija jāsaprot... Ja domu uztversi no pusvārda, tevi atzīs par profesionālu un gudru. Jā nē... Tāds diletants un dulburis vien esi.
Vosa palīgs priekšnieka viedokli nodeva Sergejam Aņisimovam. Čekas administratīvo orgānu daļas vadītājam.
Sergejs Ivanovičs bija tipisks ienācējs no Krievijas. Vienkāršs un komunikabls. Pēc dabas — rupjš zaldāts... Taču uzskatīja sevi par literātu... Runas rakstīja pats. Vēl priecājās, ka labi sanācis.
Viņa vājā vieta — dzīvnieki. Tos viņš mīlēja. Par dzīvniekiem Aņisimovs rūpējās no sirds. Parkā pie čekas baroja vāveres. Iznāk pusdienlaikā un ņemas ar zvēriņiem.
Bērnu viņam nebija, tāpēc dzīvnieki viņa galvenā rūpe. Arī mājās ņēmās ar kaķeni. Pats dzemdības pieņēma. Atnāk uz darbu saskrāpētām rokām un stāsta, kā sagaidījis kaķēnus.
Pret latviešiem neitrāls. Varbūt kādreiz pavīpsnāja, bet citādi... neko... Ebrejus gan necieta... Kad Josifam Lisagoram (*J. Lisagors strādāja LPSR Tieslietu ministrijā. Vadīja likumu sistematizācijas darbu) bija izlēmuši piešķirt ordeni, Aņisimovs pateica īsi un skaidri: "Ęčäąģ ķå äąāąņü!" (**Žīdiem nedot! ) Ar to arī jautājums bija izšķirts: "Šąē ķå äąāąņü, ņąź ķå äąāąņü..." (***Ja jau nedot, tad nedot...)