Draudi par Pumpura tiesāšanu gan nedaudz pārspīlēti. Tādu plānu nebija. Kā tiesāsi šo "revolūcijas" veterānu?! Kā tas izskatīsies?! Padomju vara tiesā pati savus balstus... Tāda lieta varai kaitētu.
Nākamais liecinieks bija tieši tāds, kādu majors Līnis vēlējies. Pie liecinieku barjeras nostājās Ādams Ošiņš. Tikpat vecs kā Pumpurs. Dzīvojis pie Skulmes un palīdzējis saimniecībā.
Stāstījis Jurģim dažnedažādas baumas un tenkas.
"Lieciniek, ko jūs Skulmem stāstījāt?" ar nelielu ironiju balsī iejautājās tiesnesis.
"Es tagad vairs īsti neatceros... Braucu vienreiz vilcienā. Tur trīs vīri sprieda, ka Daugavpilī cilvēki taisījuši streiku... Veikali tukši, dabūt neko nevar, un tāpēc jāstreiko. Vēlāk par šo gadījumu izstāstīju Skulmem."
"Vai liecinieka teiktais atbilst patiesībai?" pagriezies pret apsūdzēto, iejautājās tiesnesis.
"Jā..." apstiprināja Skulme. "Ošiņš man stāstīja, ka ļaudis Daugavpilī un Liepājā streikojuši."
"Pareizi!" pat nesagaidot tiesas priekšsēdētāja uzaicinājumu, iesaucās Ošiņš. "Ko vilcienā dzirdēju, to arī pastāstīju. Vai tā bija vai nebija — apgalvot nevaru. Taču Skulme neko melīgu nav izplatījis. Es tik tiešām viņam stāstīju..."200
Smejies vai raudi, bet Līņa teiktais pamazām piepildījās... Jurģis saklausījies vien tenkas un baumas...
Nākamo izsauca kādu Mākslas akadēmijas docentu Pēteri Zeili. Ideja par viņa pratināšanu dzima pēdējā brīdī. Jau izmeklēšanas beigās viņu nopratināja prokurors. Liecība izdevās lieliska... Zeile nosodīja Jurģi. Un kā lai nenosoda?! Skulmes dēļ viņš no ministra stingro rājienu nopelnījis. Tas par to, ka savulaik Jurģi cildinājis un slavējis...
Zeile norāts un iebiedēts. Arī dusmas uz Jurģi pamatīgas. Tieši tas, kas drošībniekiem vajadzīgs.
Jau prokuratūrā Zeile stāstīja, ka darbā Skulmi bijis grūti atrast. Cilvēks neorganizēts un haotisks. "Ignorē darba disciplīnu. Padomju iestādes darba principus un atbildību. Pārkāpj idejiskos kritērijus. Šāds cilvēks akadēmijā nedrīkst strādāt."201 Tā toreiz stāstīja Pēteris Zeile. Kaut ko līdzīgu no viņa gaidīja arī šodien.
Tiesas priekšā nostājās gadu piecdesmit vecs vīrietis. Ļoti izskatīgs. Kupli, nedaudz iesirmi mati. Mazas, melnas ūsiņas un labi kopta bārda. Tā sedza vien zodu. Mugurā elegants pelēks uzvalks ar tikko jaušamu rūtojumu, balts krekls un zili svītrota kaklasaite.
Seja lieciniekam piesarkusi. Uzmanīgi ieskatoties, varēja just, ka viņš pamatīgi satraucies. Pat bikšu gali trīc...
Nesagaidījis tiesneša jautājumu, Zeile nedaudz aizlauztā balsī sāka stāstīt:
"Skulmi es pazīstu... Viņa rīcība mani dziļi satrieca... No Jurģa to nebiju gaidījis! It kā jau liels entuziasts... Pat disertāciju aizstāvējis. Taču vienlaikus ļoti pretrunīgs... Ne par šo, ne par to varēja kādu apvainot... Uz līdzenas vietas sabojāt attiecības.
Skulme bija pārlieku pašpārliecināts..."
Liecinieka balss pamazām kļuva aizvien skaļāka un skarbāka. Šķita, viņš sevi iedvesmo un uzkurina...
"Skulme nerēķinājās ar kolektīvu... Viņam pat aizliedza strādāt par pedagogu. Un tas viss... rakstura dēļ! Tas ir milzīgs kauns, kas man te jāpiedzīvo!" gandrīz vai kliedza Zeile. "Skulmem nevar uzticēt to bagātību, kas sakrāta viņa sektorā. Cilvēks nonācis līdz analfabēta līmenim."
Vārdu "analfabēts" docents izrunāja ar izteiksmi. Pa zilbēm un ar visiem uzsvariem.
"Skulme nodarījis Akadēmijai nelabojamu kaitējumu. Kolektīvs ir sašutis. Mēs nosodām šādu rīcību. Esmu dziļi satriekts!"202
Ar šiem vārdiem Zeile savu liecību beidza. Pat jautājuma neviena. Apstulbis un pārsteigts lieciniekā vērās prokurors. Tādu dusmu izvirdumu viņš nebija gaidījis.
Par to kolektīvo sašutumu gan nedaudz pārspīlēts. Drīzāk vienaldzība un neizpratne.
Majors Līnis varēja justies apmierināts. Pēc viņa lūguma Zeili iekļāva lieciniekos. Iekļāva un nekļūdījās.203 Vēl tikai pirms gada docents bija slavējis Skulmi. Tagad ies un nosodīs! Kombinācija lieliska. Augstākā pilotāža. Lai nu ko, bet cilvēkus majors pazina.
Zeili uz liecinieku tribīnes nomainīja kāda maza auguma sieviete. Viņai ap gadiem trīsdesmit. Astrīda Peka... Jurģa Skulmes draudzene un faktiskā sieva.
"No kura laika pazīstat Skulmi un kādas ir jūsu attiecības?" oficiālā tonī noprasīja tiesnesis.
"Pazīstu Jurģi no septiņdesmit pirmā gada. Esmu viņa faktiskā sieva no septiņdesmit trešā gada," klusā balsī atbildēja lieciniece.
"Kā vērtējat apsūdzētā rīcību?"
"Viņa rīcību nosodu..." gandrīz čukstus noteica Astrīda. "Tas viss rakstura dēļ... Jurģis ir straujš... neapdomīgs. Pats nezina, ko dara. Viņš tāds impulsīvs..."
"Ko varat teikt par Izabellu Genmarkeri?" turpināja tiesnesis.
"Loti patīkama, interesanta sieviete. Varbūt tas varēja ietekmēt Jurģa rīcību?! Izabella bija pozitīvi noskaņota pret Padomju Savienību. Viņai tādas ziņas nebija vajadzīgas. Jurģis varēja pārprast Izu..."
"Cik bieži Jurģis Genmarkerei rakstīja?"
"Nu..." samulsa lieciniece. "Vēstuļu apmaiņa bija regulāra... Jurģis ir rīkojies neapdomīgi. Viņš nožēlo savu rīcību..."204
Jā, neko teikt! Lieciniece kaut ko zem deguna murmināja un nosodīja Skulmi. Dīvaini! Maziņa, sarāvusies un nobijusies. Kā tāda pelīte... Ne velti čekisti pēc tam smējās, ka Jurģa draudzene drošības komitejā bijusi varen runīga...205
Kāds tur brīnums?! Jauno sievieti vienkārši iebaidīja, lika nosodīt Jurģi un nožēlot grēkus...
Viņa savu uzdevumu izpildīja. Astrīdai jau nebija, kur sprukt! Pietika vien atgādināt par vēstules nešanu, lai lieciniece sabītos. Un kā nebīsies?! Ja vispār kāds izplatījis šo nelaimīgo vēstuli, tad tā bija tieši viņa... Astrīda nesa Kulinskim vēstuli... Ja nebūtu jāslēpj aģents, viņa sēdētu uz apsūdzēto sola. Līdzās Jurģim...
Peka bija pēdējā lieciniece. Viņas liecība it kā vainagoja apsūdzību.
Izdomāts viss perfekti. Pats nopietnākais vīrs Arvīds Pumpurs savu dalību ziņu vākšanā noliedza. To viņš apstiprināja tiesā. Sanāca, ka Jurģis visu izdomājis. Viena vienīga fantāzija...
Tad nāca Ošiņš...
Tāds komisks un nenopietns... Jurģim stāstījis vien baumas un tenkas.
Pēc Osiņa emocionāli naidīgais Pēteris Zeile. Viņa uzdevums nosodīt un graut. Raksturot Skulmi kā nedisciplinētu, haotisku un vieglprātīgu cilvēku.
Un visbeidzot Astrīda. Jurģa sieva un draugs. Arī tā peļ un nosoda savu vīru...
Liecinieku kvartets kolorīts. Izplānots gudri. Līnis ar Gothardu visu izdarījuši godam.
Nesauks uz tiesu taču Modri Slavu vai Valdu Vilīti! Kāds labums no viņiem?! Tikai procesu sabojās! Vajadzīgi vien nosodītāji un nožēlotāji.
Arī advokāts bezspēcīgs... Vai viņš drīkstēja ķidāt Jurģa vēstuli? Teikt, ka tur rakstītais atbilst patiesībai?! Taču nē! Arī citus lieciniekus aicināt nedrīkstēja! Kārtība dzelžaina! Ja pārkāpsi, lai Dievs tevi žēlo... Noēdīs bez sāls... Atradīs, kur piekasīties... Piesūtīs provokatoru un noķers pie rokas.
Bija jau vēla pēcpusdiena. Tiesa izsludināja pārtraukumu līdz nākamās dienas rītam. Priekšā vēl tiesu debates, pēdējais vārds un spriedums.
***
Procesa otrā diena sākās ar apsūdzētāju runām. Vispirms deva vārdu Georgam Kruglovam. Vīrs jau gados. Mati sirmi. Taču spara un niknuma pārpārēm.
Paskatījies uz tiesu un uzmetis īsu skatu Skulmem, Kruglovs iesāka: "Noklausoties liecinieku teiktajā un paša Skulmes paskaidrojumus, man trūkst vārdu, lai izteiktu savu sašutumu... Es jau ilgus gadus darbojos Mākslas akadēmijas kolektīvā un nekādi nevaru saprast, kā cilvēks, strādājot dienu dienā ar mums, var nostāties pret valsti un sabiedrisko iekārtu! Viņš ir nostājies arī pret kolektīvu! Skulme nav cienīgs atrasties mūsu vidū... Viņa rīcība ir nosodāma... Pat nevaru rast vārdus, lai izteiktu savu sašutumu!!!"206