"Ziniet, tādus īpašus padomus ir grūti dot... Ko es vienīgi varu teikt? Esmu ilgi domājis... Uzskatu, ka tā ir bijusi ārkārtīga neapdomība un nesaprātība! Ja kāds ko tamlīdzīgu iedomātos darīt, tāda rīcība būtu galīgi aplama..."256
Vārdi kā akmenī cirsti — neapdomība, nesaprātība un aplamība... Iespaids, ka Jurģis labojies?! Neko teikt! Vareni!
Vienīgi čekisti pēc tam smējās. Teicās, ka bijuši gatavi Skulmi atbrīvot... Ja viņš būtu piekritis televīzijas ekrānos paziņot, ka bijis Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes spiegs un tagad nožēlo savu rīcību, — viņu uz karstām pēdām atbrīvotu.257 Lai tie Rietumu bļāvēji redz, cik humāni esam...
Taču tā nenotika... Jurģis vien kārtējo reizi nožēloja grēkus...
Raidījums beidzās ar Bruno Kalniņu. Ekrānā redzams, kā viņš apmeklē Izraēlu. Filmēts Ben Guriona lidostā...
Tālāk sekoja diktora vārdi: radiostacija Brīvība, Ķīnas Tautas Republika un cionisti... Tie visi ir Padomju Savienības ienaidnieki...
No lielās politikas pārgāja pie morāles. "Mums visiem jābūt skaidrībā, ar kādiem cilvēkiem tiekamies. Politiskajai modrībai jābūt vienmēr un visur!" kaismīgā balsī sludināja raidījuma vadītājs. Ar šo sakramentālo frāzi pārraidi beidza.258
Efekts spēcīgs. Sabiedriskā doma ievirzīta un nostiprināta. Šaubu nekādu!
Pēc trim nedēļām milzīgs raksts Padomju Jaunatnē. Nosaukums iespaidīgs: "Observatora iekrišana jeb mākslinieks bez maskas". Kā autors norādīts Jānis Kritums. Zinātāji gan stāstīja, ka rakstu uzrakstījis Fridrihs Straube-Strauss.259
Raksts pamatīgs. Viss tas pats, kas televīzijā. Ir tikai viena maza atšķirība. Ja televīzija beidza ar Bruno Kalniņu, tad avīze ar Valdu Vilīti... Kā viņa, palīdzot Jurģim, tikusi pie kažoka un franču smaržām...
***
Jurģis Valdai Vilītei bija uzdāvinājis franču smaržas... Taču paša laikmeta smarža gan nebija franču... Drīzāk dvakoja pēc bailēm... Tās bija visur... Uz ielas... Mājā... Skolā... Darbā... Cilvēki baidījās no patiesības. Visur vien meli. Brīžiem skaisti, ticami un pārliecinoši, bet tomēr meli. Arī izlikšanās... Tā piedzīvoja ziedu laikus... Uzkāpj cilvēks tribīnē un sāk melst tādus niekus, ka pašam jāsmejas. Taču visi klausās un aplaudē... Ļaudis ar to samierinājušies un apraduši... Tāds laiks. Ja tērzēsi ar šo pašu tribīnes runātāju uz ielas, runās draudzīgi un atklāti... Kā uzkāpj tribīnē — viss mainās. Pavisam cits cilvēks. Pat balss mainās. Tonis oficiāls un kokains.
1978. gada 18. janvārī sasaukta Mākslinieku savienības valdes prezidija sēde. Dienaskārtībā Jurģa Skulmes personas lieta. Gudri vīri un sievas lems, ko darīt ar šo nepaklausīgo spītnieku Jurģi.
Sēde nolikta uz pulksten desmitiem rītā. Turpat Benjamiņa mājā. Edgara Iltnera kabinetā.
Pati telpa vienkārša. Nav kā stāvu zemāk rakstniekiem. Tur valda greznība. Bet šeit nekā tamlīdzīga. Tipisks augsta ranga padomju ierēdņa kabinets. Tumšas, klasiskas mēbeles. Priekšsēdētāja rakstāmgaldam piebīdīts garš apspriežu galds. Katrā pusē pa sešiem krēsliem. Galdi izvietoti "T" burta formā. Sēžamie arī gar sienām. Tie viesiem un tehniskajiem darbiniekiem. Pie gala sienas Leo Svempa glezna Vāze ai ziediem. Tā vienīgā atšķirība no citu priekšnieku kabinetiem. Tur pie sienas karājas Ļeņins. Šeit Leo Svemps... Mākslinieki taču... Šādu vaļību un brīvdomību tiem atļāva.
Jau īsi pirms desmitiem sanāca prezidija locekļi: Uldis Zemzaris, Bruno Aide, Ojārs Ābols, Kārlis Dobrājs, Džemma Skulme, revīzijas
komisijas priekšsēdētājs Pētersons un vēl pavisam jaunais un spriganais Jānis Anmanis.
Prezidija sastāvs ļoti pārliecinošs. Vīri un sievas nobrieduši. Pieredzes un nopelnu pārpārēm. Vienīgi Anmanis... Tam viss vēl priekšā. Taču cilvēks radošs un pretenciozs.
Tieši desmitos savu vietu ieņēma Edgars Iltners. Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs. Šogad viņam piešķirts PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukums. Ievēlēts arī PSRS Mākslinieku savienības valdē. Vīrs titulēts... Pēc skata nemaz nepateiksi. Uz ielas noturētu par parastu ierēdni. Cilvēkam nedaudz pāri piecdesmit. Mati jau atkāpušies. Arī acīs nekā sevišķa. Tāds vidusmēra cilvēks.
Iltners paziņoja dienaskārtību un, izvilcis kādu papīru, sāka lasīt:
"Jurģis Skulme tiek apsūdzēts melīgu izdomājumu izplatīšanā... Apsūdzētais savu vainu atzinis un nožēlo. Pie šādiem apstākļiem tiesas kolēģija uzskata, ka Skulmi var labot un pāraudzināt, neizolējot no sabiedrības..."
Tālāk sekoja Kriminālkodeksa panti un punkti.
"Spriedums galīgs un nav pārsūdzams."
Valdes priekšsēdētājs runāja lēni un šķietami bez emocijām. Runāja sausi, ieturēti un garlaicīgi. Beidzis papīra lasīšanu, viņš pacēla acis un stīvi ierunājās:
"Visi jau droši vien lasījuši rakstu Padomju Jaunatnē. Arī televīzijas raidījumu redzējāt. Mums šodien jāizsaka sava attieksme pret Skulmi."
Pirmais savu viedokli izteica Uldis Zemzaris. Vīrs pašos spēka gados. Nav pat vēl piecdesmit. Paskats amizants. Tāda neliela ķīļbārdiņa un labi apcirptas ūsiņas. Uz acīm brilles. Aiz to stikliem spriganas, dzirkstošas acis. Tāda pati arī valoda. Ko viņš patiesībā domā, grūti teikt. Taču valoda veikla. Demagogs pieredzējis...
"Ziniet..." iesāka Zemzaris, "mēs ar Jurģi kopā mācījāmies Akadēmijā. Viņam vienmēr patika dažādas asprātības un joki. Arī baumas viņu interesēja... Taču tas, ko viņš tagad sadarījis, ir zemiski. Tāda rīcība prasa stingru nosodījumu.
Jurģis dzīvoja atrauti no kolektīva... Dzīvoja pats savā pasaulē... Un, lūk, rezultāts!" iesaucās Zemzaris. "Viņš ir nokļuvis ļoti sliktā ietekmē..."
Zemzaris runāja ātri un veikli... It kā Skulmes rīcību nosodīja. Taču kādu sodu piemērot, neteica... Visi gaidīja, ka viņš pieprasīs Jurģi izslēgt no Mākslinieku savienības. Taču runātājs par izslēgšanu nebilda ne vārda.
Tūlīt aiz Zemzara uzstājās Bruno Aide. Vīrs jau gados. Viņam pāri sešdesmit. Galvasvidus papliks. Taču atlikušie mati stiepjas līdz apkaklei. Tādi gari, sirmi peisaki... Arī vaigubārda varena. Gluži kā Napoleona armijas virsniekam. Acu skatiens gudrs un cilvēcīgs.
"Arī es Jurģi Skulmi pazīstu jau sen," iesāka runātājs. "Viņam bija ļoti atvērts raksturs. Brīnums, kā viņš varēja nodarboties ar tik netīrām lietām. Jurģis vienmēr bija impulsīvs. Ko domāja, to runāja. Ļoti žēl, ka viņš tik zemu nolaidies... Es arī domāju, ka Jurģa rīcība prasa stingru nosodījumu."260
Arī Aide par nosodīšanu, taču, kādu sodu piemērot, vecais vīrs neteica...
"Dīvaini..." nodomāja Iltners. "Es taču Džemmai jau pirms sapulces teicu, ka nav cita varianta, kā izslēgt Jurģi... Taču šie abi kaut ko nav sapratuši..."261
Apburto loku pārrāva Jānis Anmanis. Cilvēks jauns un straujš. Runāja interesanti, taču nedaudz dīvaini... Brīžiem tāda intonācija, ka jāsmejas...
Anmanis iesāka raiti:
"Jurģa Skulmes nodarījums met ēnu uz visu mākslinieku kolektīvu. Ko domās visi tie tūkstoši, kuri lasīja avīzi, noskatījās televīzijas pārraidi... Mākslinieks... un pēkšņi noziedznieks. Man šķiet, ka mums vajadzētu kādā lielākā sapulcē to visu pārrunāt... Kas tie ir par gadījumiem, kad cilvēks nonāk uz apsūdzēto sola? Mākslinieki taču bieži brauc uz ārzemēm un var nokļūt dažādās situācijās... Es domāju, ka Jurģi Skulmi vajag izslēgt no Mākslinieku savienības..."262