Arī Straube-Strauss apkarojis nacionālos partizānus. Līdzīgi Kučānam saņēmis medaļas un dāvanas. Roku rotā personālais pulkstenis. Tas par bandītisma apkarošanu Latvijā. Mēle asa. Arī doma strauja. Kopā ar Kučānu izlēmuši, ka Skulme saucams pie atbildības par varas diskreditāciju.6 Varēja jau par pretpadomju propagandu... Bet tad būtu jāizmeklē pašai komitejai. Varētu gan! Tikai kā tas izskatīsies?! Ko domās ārzemnieki? Paši okšķerē, paši izmeklē un soda. Tas nav stils. Labāk to uzticēt prokuratūrai. Iestāde solīda. Rūpējas par likumību. Visā pasaulē to saprot. Pat emigrantiem nebūs, kur piekasīties. Viss precīzi un saskaņā ar likumu. Nekādas izrēķināšanās. Vien likuma burts un gars.
Ar tādu ideju abi arī aizgāja pie VDK priekšsēža Longina Avdjukeviča. Ģenerālis to saskaņoja ar partijas ceku. (****Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja. Vēlēts partijas pārstāvniecības orgāns. Taču dzīvē ar ceku saprata šauru partijas funkcionāru loku, kurā noteicošā loma bija CK pirmajam sekretāram) Tieši ar pašu Augustu Vosu. Tad vēl Maskava. Arī no augšas jāizprasa atļauja. Jāpanāk, lai to akceptē lielās čekas 5. pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Filips Bobkovs, un lieta var iet vaļā...
Tālākais jau tehnika. Pirms kaut ko sūtīt prokuroram, paaicināja "sakaru virsnieku" Viktoru Būsi. (*Viktors Bus[sļe. Dzimis 1925. gadā Ņižņijnovgorodā. LPSR prokuratūrā strādājis no 1951. gada līdz 1986. gadam. No 1959. gada uzraudzījis valsts drošības orgānus (sk. LRPA, Personas lieta Nr. 6-983, 4.-7. lpp.)) Oficiālais amats jau varens — LPSR prokurora vecākais palīgs. Skaitās, ka uzrauga Valsts drošības komiteju. Raugās, lai tiktu ievērota likumība un kārtība. Taču ar pilnvarām tā vājāk. Nekādu tiesību jaukties komitejas operatīvajā darbā. Tik vien kā formāli uzraudzīt izmeklēšanu.
Ar Būsi izrunājās VDK 5. daļas 1. nodaļas priekšnieks, apakšpulkvedis Voldemārs Gothards. (**Voldemārs Gothards. Dzimis 1929. gadā Jelgavā. Izmeklējis Latvijas nacionālās pretestības simbola Gunāra Astras krimināllietu. No septiņdesmitajiem gadiem strādājis VDK 5. daļā. Bijis 5. daļas 1. nodaļas priekšnieks. Nodarbojies ar latviešu emigrācijas izstrādi. 1991. gadā, baidoties no atmaksas, aizmucis uz Krieviju. Vēlāk atgriezies. Viens no galvenajiem J. Skulmes operatīvās izstrādes lietas plānotājiem (sk. LUA, Gotharda Voldemāra Viktora dēla Studenta lieta, 23., 26., 34.-35., 43., 46.^-6. op., 51. lpp.; Latvijas Republikas SAB 2008. gada 6. februāra vēstule Nr. 0-10-10/08/81, adresēta grāmatas autoram)) Arī no vecajiem. Oficiāli čekā no 1952. gada. Taču faktiski drošībniekos sācis kalpot jau 1950. gada jūlijā. Vēl būdams Juridiskās fakultātes pirmā kursa students, savaņģots uz mūžu. (***Tieši 1950. gadā uzsākta specpārbaude par viņa radurakstiem. Ari studenta paraksts izmainījies. Iesniegumus vēl rakstījis skaidrā latviešu valodā, taču parakstījies krievu burtiem. Tas vien jau liecina, ka cilvēks sācis kalpot čekā un parakstīt papīrus krievu mēlē. Lielais konspirators Gothards pieļāvis kļūdu un atšifrējis sevi.) Cilvēks nīgrs un skarbs. Jaunībā cīnījies ar nacionālajiem partizāniem. Pildījis tulka pienākumus. Turpat Saldus rajonā. Skraidījis pa mežiem ar automātu. Oficiāli jau tulkam pienākusies vien pistole... Taču Gothards ar automātu... Grib būt svarīgāks un nozīmīgāks...
Pēc dabas apakšpulkvedis noslēgts. Arī konspirācijas tieksme nepārprotama, īsts konspirācijas ģēnijs. Pat darbabiedri nezina, kur un kā viņš dzīvo. Tiekoties ar prokuroru, Gothards "aizmirsis" pat savu uzvārdu... Stādās priekšā kā... Valdmanis. Taču ir kāda nianse, kas abus vieno. Gan Buse, gan Gothards neieredz latviešus...7 Paši gan skaitās latvieši — viens atbraucis no Krievijas, otrs tepat no Zemgales. Taču naids vieno. Ja neieredzi, nevari strādāt! Pašam sev jāiestāsta, ka latvieši tie sliktie... Vien nacionālisti un fašisti. Tiem līdz padomju cilvēkiem vēl tālu... Visi vēl "bijušie"... Tādus tik "mocīt" un audzināt! Ari raksturs abiem vienāds. Buse līdzīgi Gothardam noslēgts un nesabiedrisks. Prokuratūrā draugu viņam nav. Citus nemaz neievēro. Šņabi ar tiem kopā nedzer. Tāds stīvs un svarīgs. Arī latviski nerunā. Krievu mēle viņam ērtāka.
Tādiem vīriem sarunas rit raiti. Gothards īsumā iepazīstināja Būsi ar Skulmes lietu. Prokurors to nedaudz pašķirstīja un nosprieda: papīri skaidri. Arī pierādījumu, cik uziet. Problēmu nekādu. Vienīgi termiņi. Tie noteikti skaudri. Komiteja vēlas, lai lieta vēl līdz rudenim nonāktu tiesā. Izmeklēšana jāveic ekstra tempos un termiņos. Tas prasīs spēku un piepūli. Operatīvajām ziņām jāpiešķir juridiska forma. Katram faktam jābūt ticamam un pārliecinošam. Arī likums jāievēro. Formāli visam jābūt perfektam. Šajā ziņā atlaižu nekādu.
Gothards arī izmeklētāju nosauca. Drošībnieki vēlas, lai lietu izmeklē prokurors Guntis Grutups (*Guntis Grutups. Dzimis 1934. gadā. No 1963.—1972. gadam strādājis iekšlietu sistēmā par izmeklētāju. 1974. gadā pieņemts darbā prokuratūrā. 1976. gadā iecelts par LPSR prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes prokuroru. Jurģa Skulmes apsūdzības lietas izmeklētājs. 1990. gadā pārgājis darbā uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. 2000. gadā aizgājis pensijā (sk. LRPA, G. Grutupa personas lieta, 7.-15., 15. op., 126. lpp.)) — cilvēks uzticams. Arī mēli aiz zobiem turēs. Tāds esot vadības lūgums. Tas, protams, jāizlemj pašai prokuratūrai... Taču nenāktu par skādi, ja izmeklētu tieši viņš... Tāda sīka rekomendācija. Vai to drīkst ignorēt? Diezin vai!
Jau tajā pašā dienā Buse visu noziņoja Daukšim, (**Sebastjans Valentīns Daukšis. Dzimis 1937. gadā. Prokuratūrā strādājis no 1961. gada. 1963. gadā iecelts par LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Vēlāk par LPSR prokurora vietnieku. Sankcionējis Jurģa Skulmes un citu lietas figurantu kratīšanas. Apstiprinājis arī apsūdzības rakstu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atteicies pāriet uz neatkarīgās Latvijas prokuratūru. Līdz PSRS faktiskajam sabrukumam vadījis tā saucamo Latvijas PSR prokuratūru (sk. LR prokuratūras dokumentu kopa par V. Daukši)) republikas prokurora vietniekam. Tieši viņš atbildēja par izmeklēšanu.
Skats amizants: ienācis Daukša kabinetā, Buse palika stāvot. Ja arī piedāvāsi apsēsties, vienalga stāvēs. Nostiepsies kā stīga un ziņos. Kā tāds zaldāts komandierim. Tāds stils. Arī runas maniere īpatna. Nekādu emociju. Tikai sausi fakti un lietišķi apsvērumi. Noziņos visu kā pēc notīm. Arī par izmeklētāja izvēli un termiņiem.
Pats Valentīns Daukšis — vīrietis vēl spēka gados. Tā ap gadiem četrdesmit. Zinīgs un kompetents. Kā cilvēks saprātīgs. Arī kolēģiem pieejams. No lepnības ne vēsts — ar katru izrunāsies un katru uzklausīs. Pēc skata interesants vīrietis. Seju rotā īpatna vaigu bārda. Kā cara ierēdnim. Tādus tik filmās var redzēt. Tad vēl masīvas, četrstūrainas brilles. Aiz tām vērīgs, pētīgs skatiens. Taču acu izteiksmi grūti novērtēt — briļļu stikli traucē. Ko īsti domā šis cilvēks, tā uzreiz nepateiksi... Savulaik bijis aktīvs komjaunietis, braucis uz neskartajām zemēm, piedalījies Vispasaules studentu festivālā Maskavā. Tāds gods ne katram tiek izrādīts. Taču Daukšis izpelnījies.
Prokurors nācis no inteliģentas ģimenes. Beidzis E. Dārziņa mūzikas skolu. Mācījies arī Horeogrāfijas vidusskolā. Cilvēks ar iztēli. Kā jau visi mūziķi un mākslinieki. Bez iztēles izmeklētāja darbā neiztikt. Bet ir arī mīnusi. Tādiem vīriem trūkstošos faktus aizpildīs izdoma. Ja atnāksi pie viņa un tēlaini visu izstāstīsi — panākumi garantēti. Prokurors uzliks spiedogu un sankcionēs jebko — kratīšanu, arestu vai kādu citu pasākumu. Galvenais — rosināt iztēli. Par pārējo nav jāsatraucas. Pierādījumus aizstās iedomu tēli.