Skunnotu audzēšana sākumā bija tikai kāda OrgānSIA biolaboratorijas draiskuļa vaļasprieks pēc darba laika. Toreiz tāda niekošanās nebija nekāds retums: radīt jaunu dzīvnieku sugu — tas ir tik aizraujoši, sacīja tie, kuri ar to nodarbojās; nudien, tu jūties kā pats Dievs. Vairāku eksperimentu rezultāti tika iznīcināti, jo bija pārāk bīstami: kam gan vajadzīgs indīgs krupis ar tvērējasti kā hameleonam, kurš var ierāpties pa vannas istabas logu un laupīt tev redzi, kamēr tu tīri zobus? Vēl bija žurska — neveiksmīgs čūskas un žurkas krustojums: no tām bija jātiek vaļā. Turpretī skunnoti OrgānSIA aprindās pamazām kļuva par iecienītiem mājdzīvniekiem. Tie nebija nākuši no ārpasaules — no pasaules ārpus Teritorijas —, tāpēc nepārnēsāja svešus mikrobus un neapdraudēja cūkanus. Un turklāt izskatījās tik piemīlīgi.
Mazais skunnots ļāva, lai Džimijs paņem viņu rokās. Tas bija melnbalts — melna maska, balta svītra pār muguru, melnbalti gredzeni ap pūkaino asti. Tas nolaizīja Džimijam pirkstus, un Džimijs tajā iemīlējās.
"Atšķirībā no skunksa tas nesmird," teica tēvs. "Tīrīgs dzīvnieks ar patīkamu raksturu. Mierīgs. Jenoti nekad nekļuva par labiem mājdzīvniekiem, jo izauguši kļuva nevaldāmi un varēja apgriezt visu māju ar kājām gaisā. Šis esot rāmāks. Redzēsim, kāds šis mazais zellis būs. Vai ne, Džimij?"
Pēdējā laikā tēvs izturējās tā, it kā gribētu atvainoties, it kā būtu sodījis Džimiju par kaut ko tādu, ko viņš nemaz nav izdarījis, un tagad to nožēlotu. Mazliet pārāk bieži teica: Vai ne, Džimij? Džimijam tas nepatika — nepatika būt tam, kurš izdala atzinīgus vērtējumus. Lieki viņam šķita arī tas, ka tēvs tagad bija pasācis viņu draudzīgi iedunkāt, sabužināt viņam matus, izrunāt vārdu dēls mazliet dobjākā balsī. Šis sirsnīgais sarunas tonis arvien vairāk krita uz nerviem, it kā tēvs būtu ieradies uz Tēta lomas konkursu, taču bez īpašām cerībām. Džimijs pats bija izlicies pietiekami daudz, lai izlikšanos lielākoties pamanītu arī citos. Viņš glāstīja mazo skunnotu un neatbildēja.
"Kas to baros, kas mainīs kastē pakaišus?" jautāja Džimija māte. "Jo es to nedarīšu." Viņa to sacīja nevis dusmīgi, bet gan dzestrā, lietišķā balsī, it kā būtu tikai skatītāja kaut kur maliņā; it kā Džimijam un pienākumam rūpēties par viņu, un neapmierinošajam tēvam, un abu ķīviņiem, un arvien smagākajai viņu dzīves nastai nebūtu nekāda sakara ar māti pašu. Likās, viņa vairs nedusmojas vispār, un arī čībās vairs neskrēja ārā no mājas. Viņa bija kļuvusi lēna un nesteidzīga.
"To jau Džimijs neprasa. Viņš visu darīs pats. Vai ne, Džimij?" tēvs sacīja.
"Kā tu to nosauksi?" māte vaicāja. Patiesībā viņa to nemaz negribēja zināt; šis bija mēģinājums kaut ko pārmest. Viņai nepatika, ja Džimijs priecājās par kādu tēva dāvanu. "Droši vien par Bandītu."
Tieši tāds vārds bija ienācis prātā Džimijam pašam — melnās maskas dēļ. "Nē," viņš sacīja. "Tas ir garlaicīgi. Es saukšu viņu par Killeru." »
"Laba izvēle, dēls," noteica tēvs.
"Nu, ja Killcrs piečurās uz grīdas, tad tev vajadzēs saslaucīt," māte piezīmēja.
Džimijs aiznesa Killeru uz savu istabu, kur tas ierīkoja sev migu spilvenā. Zvēriņš tomēr mazliet oda, savādi, bet patīkami, pēc ādas, rūgteni kā dārgas vīriešu ziepes. Džimijs aizmiga, aplicis roku skunnotam apkārt, ar degunu pie mazā purniņa.
Kādu mēnesi vai divus pēc tam, kad Džimijam bija uzdāvināts skunnots, tēvs nomainīja darbavietu. Viņu savervēja JaunĀda un pieņēma darbā šefa vietnieku līmenī — pusvadītāju līmenī, kā to dēvēja Džimija māte. Uz turieni līdz ar viņu pārgāja OrgānSIA laborante Ramona; līgums attiecās arī uz viņu kā uz ārkārtīgi vērtīgu darbinieci, teica Džimija tēvs; Ramona taču bija viņa labākais rokaspuisis. ("Joks," viņš paskaidroja Džimijam, lai apliecinātu, ka zina — Ramona patiesībā nemaz nav puisis. Bet to Džimijs zināja pats.) Džimijs pat priecājās, ka pusdienlaikā varbūt joprojām satiks Ramonu, — viņa vismaz bija pazīstama, — kaut arī pusdienas kopā ar tēvu tagad ieturēja arvien retāk.
JaunĀda bija VeselViedas filiāle, tāpēc viņi pārvācās uz VeselViedas Teritoriju. Viņu māja šoreiz bija itāliešu renesanses stilā, ar velvētu portiku un neskaitāmām glazētām flīzēm zemes toņos, un segtais peldbaseins bija lielāks. Džimija māte dēvēja māju par "to šķūni". Viņa sūdzējās par stingro apsardzi pie VeselViedas vārtiem — apsargi te izturējās rupjāk, turēja aizdomās katru un labprāt fiziski pārmeklēja cilvēkus, sevišķi sievietes. Māte apgalvoja, ka viņi no tā gūstot baudu.
Džimija tēvs atteica, ka viņa ceļot troksni bez iemesla. Turklāt, viņš piezīmēja, tikai pāris nedēļu pirms viņu pārvākšanās uz šejieni esot noticis starpgadījums — notverta kāda fanātiķe ar naidīgu bioformu, paslēptu matu lakas flakonā. Ar kaut kādu briesmīgu, pastiprinātu F.bolas vai Mārburgas vīrusa hibrīdu, kas izraisa asiņošanu. Ar to viņa uzbrukusi apsargam, kas pretēji noteikumiem neapdomīgi noņēmis masku tveices dēļ.
Sieviete uzreiz nošauta ar vīruspistoli un neitralizēta hlorkaļķa mucā, bet nabaga apsargs steigšus apstrādāts ar Krīzes Bioformu un ievietots izolācijas telpā, kur izšķīdis, pārvēršoties par gļotu peļķi. Lielāki kaitējumi neesot nodarīti, tomēr apsargi, pats par sevi saprotams, esot nervozi.
Džimija māte attrauca: tas nemainot faktu, ka viņa jūtoties kā cietumā. Džimija tēvs norādīja, ka viņa neizprotot reālo stāvokli. Vai tad viņa negribot dzīvot drošībā un nenovēlot drošību savam dēlam?
"Tātad tas ir manis labā?" viņa sacīja. Patlaban viņa nesteidzīgi grieza franču tostermaizi līdzenos kubiņos.
"Mūsu labā. Mūsu dēļ."
"Redz, es diemžēl nepiekrītu."
"Tas nav nekas jauns," Džimija tēvs noteica.
Džimija māte apgalvoja, ka viņu telefonu noklausoties un e-pastu kontrolējot un ka druknās, mazrunīgās VeselViedas apkopējas, kas ieradās divreiz nedēļā — vienmēr pa pāriem —, esot spiedzes. Džimija tēvs paziņoja, ka viņai sākoties paranoja, un turklāt viņiem neesot nekā slēpjama, tad kāpēc par to raizēties?
VeselViedas Teritorija bija ne tikai jaunāka par OrgānSIA rajonu, bet arī lielāka. Tajā atradās nevis viens, bet divi tirdzniecības centri, labāka slimnīca, trīs deju klubi un pat golfa laukums. Džimijs gāja VeselViedas bezmaksas skolā, kur sākumā nepazina nevienu. Par spīti šai sākotnējai vientulībai tur nemaz nebija tik slikti. Bija pat labi, jo viņš atkal varēja laist apgrozībā savus vecos trikus un anekdotes: OrgānSIA bērni jau bija pieraduši pie viņa ķēmošanās. Sācis ar šimpanzes lomu, viņš tagad tēloja vemšanu un nosmakšanu — abas izrādes bija iecienītas — un vēl izmantoja tādu paņēmienu: uzzīmēja sev uz vēdera pliku meiteni, kurai kājstarpe bija tieši pret viņa nabu, un lika tai gorīties.
Pusdienās Džimijs vairs negāja uz mājām. Skolas etanolsolārais autobuss savāca viņu no rīta un vakarā atveda atpakaļ.
Skolā bija gaiša un omulīga kafetērija ar sabalansētu ēdienkarti, varēja izvēlēties gan etnisku maltīti — pīrāgus, falafelu —, gan košeru uzturu, veģetāriešiem tika gatavoti sojas produkti. Džimijs vai reiba aiz priekiem par to, ka pusdienas var ieturēt, kad klāt nav neviena no vecākiem. Viņš par mazliet pieņēmās svarā un vairs nebija viskalsnākais bērns klasē. Ja pusdienu starpbrīdī vēl atlika laiks un nekas cits nenotika, tad varēja aiziet uz bibliotēku un paskatīties vecus mācību kompaktdiskus. Vislabāk Dzimijam patika papagailis Alekss no Dzīvnieku uzvedības pētījumu klasikas. Viņš jūsmoja par to epizodi, kurā Alekss izgudro jaunu vārdu — korķarieksts mandeles vietā —, bet visvairāk par to, kurā Aleksam apnīk vingrinājums ar zilo trīsstūri un dzelteno četrstūri un viņš saka: Es tagad eju prom. Nē, Aleks, nāc atpakaļ! Kurš ir zilais trīsstūris, — nē, zilais trīsstūris'. Bet Alekss jau bija laukā pa durvīm. Pieci punkti Aleksam.