Kādu dienu Džimijam atļāva paņemt līdzi uz skolu Killeru, un tur viņa — tagad tā oficiāli bija viņa — izraisīja īstu sensāciju. "Ak, Džimij, cik tu esi laimīgs!" sacīja Vakulla Praisa, Džimija pirmā mīlestība. Viņa glāstīja Killeras kažociņu — brūna roka, rožaini nagi —, un Džimiju pārņēma trīsas, it kā meitenes pirksti slīdētu pār viņa paša miesu.
Džimija tēvs arvien vairāk laika pavadīja darbā, bet stāstīja par to arvien mazāk. JaunĀdā, tāpat kā OrgānSIA, bija cūkani, tikai mazāki, un tie tika izmantoti pētījumos, lai attīstītu biotehnoloģijas, kam ir saistība ar ādu. Galvenais mērķis bija'— atklāt metodi, kas ļautu nomainīt vecāku epidermu ar jaunu, nevis nopulēt ādu ar lāzeru vai uz neilgu laiku atjaunot ar abrāzijas palīdzību, bet gan tiešām implantēt pilnīgi jaunu ādu, kurai nebūtu ne grumbu, ne kādu citu trūkumu. Šim nolūkam vajadzēja izaudzēt jaunu, sulīgu ādas šūnu, kas aprītu nodilušās ādas šūnas tiem, kuriem tiktu implantēta, un nomainītu šīs šūnas ar savām kopijām, līdzīgi tam, kā dīķī saaug aļģes.
Sekmju gadījumā peļņa būtu milzīga, skaidroja Džimija tēvs, uzsācis teatrālo vīru sarunu, kādas pēdējā laikā bija sācis risināt ar Džimiju. Kurš turīgs cilvēks, kas reiz bijis jauns, bet tagad piepumpēts ar hormonālām pārtikas piedevām un piešpricēts ar vitamīniem, tomēr nepielūdzamā spoguļa apbēdināts, nebūtu ar mieru pārdot māju, atpūtas villu ar visiem apsargātajiem vārtiem, bērnus un dvēseli, lai tikai varētu otrreiz piedzīvot seksuālos ziedu laikus? I aun Āda Vecajiem, mundri vēstīja logo sauklis. Vēl arvien nebija atrasta pilnīgi iedarbīga metode: apmēram ducis savecējušu, cerīgu brīvprātīgo, kas pieteicās eksperimentam, piedalījās tajā bez maksas un ar parakstu atsacījās no tiesībām sūdzēties tiesā, bija atstājuši JaunĀdu, izskatīdamies kā viepļi no kosmosa — nevienmērīgā tonī, ar zaļganbrūnu ādu, kas strēmelēm lobījās nost.
Taču JaunĀdā risinājās arī citi projekti. Kādu vakaru Džimija tēvs pārnāca mājās vēlu, mazliet iedzēris, ar pudeli šampanieša. Uzmetis šai ainai vienu vienīgu skatienu, Džimijs nozuda no vecāku acīm. Viņš bija paslēpis vienu mazu mikrofoniņu dzīvojamā istabā aiz gleznas ar liedagu, bet otru virtuvē aiz sienas pulksteņa — tas katru stundu atskaņoja citādu, kaitinošu putna trelli — un tāpēc varēja noklausīties sarunās, kuras nemaz nebija paredzētas viņa ausīm. Mikrofonus viņš bija samontējis skolā, neotehnoloģijas stundā, izmantodams standarta sastāvdaļas no datoru bezvadu minimikrofoniem, un tie, mazliet uzlaboti, lieliski derēja, lai noklausītos.
"Kam tad tas domāts?" ierunājās Džimija mātes balss. Viņa to teica par šampanieti.
"Mums beidzot ir izdevies," atbildēja Džimija tēva balss. "Man liekas, ir iemesls mazām svinībām." Švīkstoša skaņa: varbūt viņš mēģināja māti noskūpstīt.
"Kas izdevies?"
Šampanieša korķa paukšķis. "Ko tu baidies, tas nekož!" Pauze: viņš droši vien salēja. Jā: nošķindēja glāzes. "Nu tad — par mums!"
"Kas izdevies? Man ir jāzina, kam par godu es dzeru."
Atkal pauze: Džimijs iztēlojās, kā tēvs dzer, ādamābols kustas augšup lejup, klunkš, klunkš. "Neiroreģenerācijas projekts. Tagad vienā mūsu cūkanā aug īsti cilvēka smadzeņu garozas audi. Neokorteksa audi! Beidzot, pēc visām šīm neveiksmēm! Tu tikai iedomājies, kādas iespējas paveras tiem, kas pārcietuši trieku, un…"
"Tieši tā mums vēl trūka," noteica Džimija māte. "Vēl vairāk cilvēku ar cūkas smadzenēm. Vai tad tādu jau nepietiek?"
"Vai tu tiešām nespēj vismaz vienu reizi izrādīt atzinīgu attieksmi? Vieni vienīgi noliegumi, tas nekur neder, šitais nekur neder; pēc tavām domām, nekas nekad nav pietiekami labi!"
"Par ko lai es izrādu to atzinību? Par to, ka jūs esat izgudrojuši vēl vienu veidu, kā izputināt izmisušus cilvēkus?" Džimija māte noprasīja savā jaunajā, gausajā balsī, kurā nemaz nebija saklausāmas dusmas.
"Ak dievs, cik tu esi ciniska!"
"Nē, cinisks esi tu. Tu un tavi slīpētie partneri. Tavi kolēģi. Tas ir aplami, visa organizācija ir aplama, tā ir morāla kloāka, un tu to zini."
"Mēs spējam dot cilvēkiem cerību. Un tas nenozīmē izputināšanu!"
"Ir gan, ja ņem vērā JaunĀdas cenas. Jūs skaļi reklamējat savas preces, kāšat no viņiem naudu, tad viņiem beidzas līdzekļi un ar procedūrām ir cauri. Tevis un tavu draudziņu dēļ viņi var mierīgi sapūt. Vai tiešām tu neatceries, kā mēs runājām agrāk, ko mēs gribējām panākt? Uzlabot cilvēkiem dzīvi — un ne tikai tiem, kam ir nauda. Agrāk tu biji tik… toreiz tev bija ideāli."
"Protams," Džimija tēvs gurdi noteica. "Tie man ir joprojām. Es tikai nevaru tos atļauties."
Pauze. Džimija māte droši vien apdomāja šos vārdus. "Lai būtu kā būdams," viņa ierunājās, un tā bija zīme, ka viņa negrasās padoties. "Lai būtu kā būdams, bet pētījumi ir dažādi. Tas, ar ko nodarbojies tu, šis cūku smadzeņu projekts. Tu izjauc dzīvības struktūrvienības. Tas ir amorāli. Tā ir… svētuma apgānīšana."
Blaitkš pa galdu. Tēva roka tā nebija. Varbūt pudele? "Es neticu savām ausīm! Kas tev to sastāstījis? Tu esi izglītots cilvēks, tu pati esi ar to nodarbojusies! Tie ir tikai proteīni, un tu to zini! Sūnas un audi nav nekas svēts, tie ir tikai…"
"Teoriju es zinu."
"Jā, un, tieši pateicoties tai, tev ir jumts virs galvas un ēdiens galdā. Diezin vai tev ir tiesības runāt tik vīzdegunīgi."
"Zinu," sacīja Džimija mātes balss. "Tici man, to nu es zinu skaidri. Kāpēc tu nevarētu sameklēt kādu godīgu darbu? Darīt kaut ko vienkāršu."
"Piemēram, ko un kur? Tu gribi, lai es roku grāvjus?"
"Tad tev vismaz būtu tīra sirdsapziņa."
"Nē, tīra sirdsapziņa būtu tev. Tu jau esi tā, kas mokās ar neirotisku vainas apziņu. Varbūt pati ej un izroc dažus grāvjus, vismaz sāksi vienreiz kustēties. Un varbūt atmetīsi smēķēšanu — tu jau esi gatavā emfizēmas fabrika, turklāt personiski atbalsti tabakas kompānijas. Padomā labāk par to, ja jau tev tik augsta morāle. Šīs kompānijas padara uz mūžu atkarīgus pat sešgadīgus bērnus, izdalot tiem bezmaksas paraugus."
"To visu es zinu." Pauze. "Es smēķēju tāpēc, ka jūtos nomākta. Mani nomāc tabakas kompānijas, mani nomāc tu, mani nomāc Dzimijs, viņš pārvēršas par…"
"Iedzer tak kādas zāles, ja jau esi tik nomākta! Gatavā maucība!"
"Tāpēc vēl nav jālamājas."
"Man liekas, varbūt ir gan!" Tas, ka tēvs kliedz, nebija nekāds jaunums, tomēr apvienojumā ar lamuvārdu uzreiz piesaistīja Džimija uzmanību. Varbūt kaut kas notiks, plīsīs stikli. Viņš juta bailes — atkal juta salto kamolu pakrūtē —, tomēr reizē cītīgi klausījās. Ja notiks katastrofa, pilnīgs sabrukums, tad viņam ir jābūt tā lieciniekam.
Tomēr nenotika nekas, atskanēja tikai soļi, kāds izgāja no istabas. Kurš no abiem? Lai arī kurš tas būtu, viņš tagad uzkāps augšstāvā un pārliecināsies, vai Džimijs guļ un nav neko dzirdējis. Un varēs ievilkt ķeksīti savā Brīnišķīgo Vecāku pienākumu sarakstā, kas abiem glabājas prātā. Džimiju sadusmoja nevis sliktais, bet gan tieši labais, ko darīja vecāki. Tas, kas iecerēts kā labs vai vismaz kā pietiekami labs viņam. Tas, par ko viņi paši sev sit uz pleca. Vecāki nezināja nenieka par Džimiju, par to, kas viņam patīk un ko viņš nevar ciest, par to, pēc kā viņš ilgojas. Viņuprāt, Džimijs bija tikai tas, ko viņi redz. Jauks zēns, tikai drusku ērmīgs, drusku plātīgs. Nav spožākā zvaigzne pie debesīm, nav skaitļu cilvēks, bet nevar taču dabūt visu, ko grib, un puika vismaz nav galīgs neveiksminieks. Vismaz nedzer un nelieto narkotikas atšķirībā no daudziem vienaudžiem, tāpēc labāk jāpieklaudzina pie koka. Džimijs tik tiešām bija dzirdējis tēvu sakām: jāpieklaudzina pie koka, it kā Džimijam neizbēgami būtu jāsaiet sviestā, jānoskrien no sliedēm, tikai viņš vēl nebūtu paguvis to izdarīt. Par citādo, slepeno personību, kas viņā mita, vecāki nezināja neko.