KopDroKorpusa apsargs noteikti bija līdzdalībnieks — vai arī novākts; jebkurā gadījumā viņš vairs neatgriezās un netika arī atrasts. Vismaz tā tika stāstīts. Tas satrauca prātus. Tātad bijuši iesaistīti arī citi. Bet kādi citi, un kādi viņiem nolūki? Tas viss bija steidzami jānoskaidro, sacīja korpusnieki, kas tirpināja Džimiju. Viņi jautāja, vai māte kādreiz esot viņam kaut ko tādu teikusi.
Bet ko viņi domājot ar kaut ko tādu, vaicāja Džimijs. Ar mazo mikrofoniņu palīdzību viņš gan bija noklausījies sarunas, taču tās pieminēt negribēja. Māte lāgiem bija gari un plaši runājusi, piemēram, par to, kā viss tiek izpostīts un nekad vairs nebūs tāds kā agrāk, kaut vai liedaga mājiņa, kas bija piederējusi ģimenei viņas bērnībā, bet vēlāk aizskalota jūrā līdz ar pārējiem liedagiem un vairākām austrumu piekrastes pilsētām, kad strauji cēlās jūras līmenis un pēc tam uznāca lielais paisuma vilnis, ko izraisīja Kanāriju salu vulkāns. (Par to viņi bija mācījušies skolā, ģeolonomikas stundā. Džimiju bija sajūsminājusi videofilma ar šī procesa imitāciju.) Un viņa mēdza gausties par sava vectēva greipfrūtu dārzu Floridā; kad lietus izbeidzās pavisam, dārzs bija sažuvis kā gigantiska rozīne, tai pašā gadā Okīčobī ezers bija sarucis par smirdošu dūņu peļķi, bet Evergleidsas zemiene degusi trīs nedēļas no vietas.
Bet par tamlīdzīgām lietām jau nemitējās vaimanāt visu bērnu vecāki. Vai atceries tos laikus, kad varēja aizbraukt uz jebkuru vietu? Vai atceries, kā visi dzīvoja plēbijāsī Vai atceries, kā bez bailēm varēja aizlidot uz jebkuru pasaules nostūri? Vai atceries hamburgeru ēstuves, vienmēr īsta liellopu gaļa, vai atceries hotdogu kioskus? Vai atceries tos laikus, kad Ņujorka vēl nebija Jaunā Ņujorka? Kad balsošanai vēl bija nozīme? Tie bija pusdienlaika marionešu parastie temati. Ak, agrāk viss bija tik brīnišķīgi! Vaivai. Tagad es iešu ledeņu paciņā. Šonakt nebūs nekāda seksa!
Māte bija vienkārši māte, Džimijs teica KopDroKorpusa vīram. Viņa darīja visu to, ko mēdz darīt mātes. Un daudz smēķēja.
"Vai viņa piederēja pie kādām, nu, organizācijām? Pie jums nāca kaut kādi sveši cilvēki? Viņa daudz runāja pa mobilo?"
"Mēs būtu pateicīgi par jebkuru palīdzību, ko tu varētu sniegt, dēls," sacīja otrais korpusnieks. Šis dēls pielika visam punktu. Džimijs atteica, ka diemžēl nespēšot palīdzēt.
Māte bija atstājusi Džimijam dažus jaunus apģērba gabalus, tik lielus, cik lielam Džimijam, pēc viņas domām, drīz vajadzēja izaugt. Tie bija muļķīgi — kā visi, ko viņa pirka. Un turklāt par maziem. Džimijs nobāza tos atvilktnē.
Varēja redzēt, ka tēvs ir satriekts; viņš bija nobijies. Sieva pārkāpusi visus iespējamos noteikumus, viņai acīmredzot ir kāda pavisam cita dzīve, par kuru viņam nav bijis ne jausmas. Tamlīdzīgas lietas vīrieti ietekmē smagi. Viņš apgalvoja, ka mājas datorā, ko sieva sadauzījusi, nav glabājis nekādu svarīgu informāciju, bet bija taču skaidrs, ka to viņš apgalvotu jebkurā gadījumā, un pārbaudīt šo vārdu patiesumu nebija iespējams. Pēc tam viņš labu laiku tika iztaujāts kādā citā vietā. Varbūt pat spīdzināts — kā vecās filmās vai dažās baigās interneta mājaslapās, ar elektrodiem, gumijas nūjām un nokaitētām naglām, un Džimijs par to raizējās un pārdzīvoja. Kāpēc viņš nebija to visu paredzējis un novērsis? Bet nē, viņš bija tikai tēlojis zemisku vēderrunātāju!
Kamēr Džimija tēvs bija prom, mājā uzturējās divas dzelžainas KopDroKorpusa sievietes un pieskatīja Džimiju, vismaz tā tas tika dēvēts. Viena smaidīga, otra ar bargu seju. Viņas daudz zvanīja pa saviem ētera mobilajiem; šķirstīja fotoalbumus, izpētīja Džimija mātes skapjus un centās piedabūt Džimiju uz sarunām. Viņa nudien ir glita. Kā tu domā, vai viņai bija kāds pielūdzējs? Vai viņa bieži brauca uz plēbijām? Kādēļ lai viņa uz turieni brauktu, atteica Džimijs, un viņas paskaidroja, ka dažiem cilvēkiem patīkot turp braukt. Bet kādēļ, Džimijs atkārtoja, un tā ar bargo seju atbildēja, ka daži ļaudis esot īpatnēji, un smaidīgā iesmējās, nosarka un piebilda, ka tur varot dabūt tādas lietas, kuras nevarot dabūt šeit. Kādas lietas, Džimijam gribējās pavaicāt, tomēr viņš nevaicāja, jo atbilde varētu iepīt viņu jaunos jautājumos par to, kas mātei paticis vai ko viņa vēlējusies dabūt. Māti viņš jau bija nodevis iepriekš, VeselViedas vidusskolas ēdnīcā, un vairs netaisījās to turpināt.
Abas sievietes cepa drausmīgas, sīkstas omletes, lai Džimijs ēdot zaudētu piesardzību. Kad tas neizdevās, viņas uzsildīja mikroviļņu krāsnī gatavas maltītes, izņemtas no saldētavas, un pasūtināja picas. Tātad tava māte bieži brauca uz tirdzniecības centru? Vai viņa gāja dejot? Varu derēt, ka jā. Džimijam gribējās viņām gāzt. Ja viņš būtu meitene, tad varētu sākt raudāt un abas iežēlināt, tad viņas varbūt aizvērtos.
Kad Džimija tētis atgriezās no turienes, uz kurieni bija aizvests, ar viņu strādāja psihoterapeits. Izskatījās, ka tēvam tas tiešām nepieciešams, seja viņam bija zaļa, acis apsarkušas, plaksti piepampuši. Psihoterapeits nodarbojās arī ar Džimiju, taču tā bija tīrā laika šķiešana.
Tu droši vien jūties nelaimīgs tāpēc, ka māte aizgājusi.
jā.
Tu droši vien vaino sevi, dēls. Tā nav tava vaina, ka viņa aizgāja.
Kā jūs to domājat?
Tu drīksti droši izpaust savas emocijas.
Kādas emocijas jums vajadzīgas?
Nevajag būs naidīgam, Džimij, es zinu, kā tu jūties.
Ja jau jūs zināt, kā es jūtos, tad kāpēc prasāt, lai es — un tā tālāk. >
Tēvs teica Džimijam, ka viņiem, diviem vīriem, tagad būšot jādzīvo tālāk, cik nu labi iespējams. Tad nu viņi dzīvoja tālāk. Dzīvoja un dzīvoja, rītos paši lēja sev apelsīnu sulu, lika traukus mazgājamā mašīnā, kad atcerējās, un pēc pāris tādas dzīvošanas nedēļām Džimija tēva seja zaudēja zaļo nokrāsu un viņš atsāka spēlēt golfu.
Bija nojaušams, ka tagad, kad ļaunākais jau pāri, viņš nemaz nejūtas pārāk draņķīgi. Viņš pasāka skūdamies svilpot. Skuvās biežāk. Nogaidījusi piedienīgu laiciņu, pie viņiem ievācās Ramona. Dzīve ieguva citādu ritmu; tajā ietilpa arī sekss, kas, skanot ķiķināšanai un ņurdieniem, risinājās aiz durvīm, kuras gan bija aizvērtas, tomēr laida cauri skaņu; Džimijs uzgrieza mūziku pilnā skaļumā un pūlējās neklausīties. Būtu jau varējis ievietot viņu istabā mikrofonu un sekot izrādei no sākuma līdz beigām, tomēr juta pret to dziļu nepatiku. Patiesību sakot, viņš kaunējās. Reiz gadījās neveikla sastapšanās augšstāva gaitenī: Džimija tēvs ietinies vannas dvielī, ausis atļukušas, vaigi pietvīkuši no pēdējā erotiskā cīniņa spara, bet Džimijs, nosarcis aiz kauna, izliekas neko nemanām. Abi hormonu apsēstie mīlnieki gan būtu varējuši būt tik pieklājīgi, lai nodarbotos ar to garāžā, nevis visu laiku bāztu to acīs Džimijam. Abi lika viņam justies neredzamam. Bet citādi viņš nemaz nevēlējās justies.