cits tas nevar būt. Pat tad, ja viņi teicami pārvalda emocionālo kontroli, mēs - jūs un es - esam nenozīmīgas figūras. Viņiem ir jāclnās ar Mūli, un pret mums viņi ievēro tādu pašu piesardzību kā mēs pret viņiem. Manuprāt, viņi zina, kas mēs esam.
Pričers raudzījās viņā ar ledainu skatienu. - Ko jūs esat nolēmis darīt?
- Gaidīt! - Čanniss strupi atbildēja. - Lai viņi nāk pie mums! Viņi ir noraizējušies - varbūt mūsu kuģa dēļ, bet drīzāk gan Mūļa dēļ. Ar pārvaldnieku viņi izspēlēja blefu. Tas neizdevās. Mēs noturējāmies godam. Nākamais, kuru viņi sūtīs pie mums, būs īsts Otrā Fonda cilvēks, un viņš mums piedāvās kādu vienošanos.
- Un pēc tam?
- Un pēc tam mēs noslēgsim vienošanos.
- Nedomāju vis.
- Tāpēc, ka jūs to uzskatītu par nodevību pret Mūli? Tā tas nebūtu.
- Protams, ne, jo Mūlis tiktu galā ar jebkādām jūsu nodevībām un viltībām. Tomēr es joprojām esmu citādās domās.
- Tāpēc, ka mums, pēc jūsu domām, neizdotos piekrāpt Otrā Fonda cilvēkus?
- Pilnīgi iespējams. Bet tas nav iemesls.
Čanniss pievērsa skatienu priekšmetam, ko Pričers
cieši turēja rokā, un drūmi noprasīja: - Vai jūs gribat teikt, ka iemesls ir tas?
Pričers pacilāja savu blasteru. - Tieši tā. Jūs esat arestēts!
- Par ko?
- Par nodevību pret Savienības Pirmo Pilsoni.
Čanniss saknieba lūpas. - Kas te īsti notiek?
- Nodevība, kā jau teicu! Un es to izjaukšu.
- Kādi ir jūsu pierādījumi? Varbūt liecības, pieņēmumi, iedomas? Vai jūs esat jucis?
- Nē. Un jūs? Vai jūs domājat, ka Mūlis sūta nepieredzējušus zaļknābjus apšaubāmos dēku ceļojumos tāpat vien? Man jau tobrīd tas šķita dīvaini. Un šaubīdamies es zaudēju laiku. Kāpēc lai viņš sūtītu jūs? Tāpēc, ka jūs protat pievilcīgi smaidīt un labi ģērbties? Tāpēc, ka jums ir divdesmit astoņi gadi?
- Varbūt tāpēc, ka man var uzticēties. Vai tāpēc, ka jūs loģisku iemeslu dēļ vairs neesat noderīgs.
- Bet varbūt tāpēc, ka jums nevar uzticēties. Un izrādās, ka tas ir pavisam loģiski.
- Vai mēs te sacenšamies paradoksu spēlē vai ari skaidrojam, kurš spēj pateikt pēc iespējas mazāk, lietojot pēc iespējas vairāk vārdu?
Blasters izslējās viņam pretī, un aiz tā stāvēja Pricers. - Kājās! - viņš skarbi pavēlēja jaunajam cilvēkam.
Čanniss bez īpašas steigas paklausīja un juta blas-tera stobru atduramies pret savu siksnu, tomēr pakrūte viņam nesažņaudzās.
- Mūlis gribēja atrast Otro Fondu, - Pričers teica. - Viņam tas neizdevās, un man tas neizdevās, tātad noslēpums, kuru neviens no mums nespēja atklāt, ir ļoti labi noglabāts. Un atlika vairs tikai viena iespēja: atrast meklētāju, kurš jau zina slēptuves atrašanās vietu.
- Un tas esmu es?
- Acīmredzot jā. Tolaik es, protams, to nezināju, bet, kaut gan mans prāts vairs nav tik ass kā agrāk, tas tomēr rādīja pareizo virzienu. Cik viegli mēs atradām Pēdējo Zvaigzni! Cik brīnumaini jūs starp neaptverami daudzām iespējām izvēlējāties pareizo Lēcas Lauka Reģionu! Un, kad tas bija izdarīts, cik veiksmīgi mēs sākām novērot pareizo novērošanas vietu! Ek jūs, nejēga! Vai jūs mani tik zemu vērtējāt, ka nepajautājāt sev, vai es būšu gatavs norit visas šis neiespējami daudzās sakritības?
- Vai jūs gribat teikt, ka es esmu bijis pārāk veiksmīgs?
- Pārāk veiksmīgs, lai būtu uzticams cilvēks.
- Varbūt tāpēc, ka tik zemu vērtējāt manas veiksmes iespējas?
Blastera stobra spiediens kļuva stingrāks, tomēr augošās dusmas pretinieka sejā nodeva tikai saltais spīdums acis. - Tāpēc, ka jūs esat Otrā Fonda algotnis.
- Algotnis? - Čannisa balsi skanēja dziļš nicinājums. - Pierādiet!
- Vai arī atrodaties viņu psihiskajā kontrolē.
- Mūlim nezinot? Tas ir smieklīgi!
- Mūlim zinot. Tieši to es gribu teikt, jaunais nejēga! Mūlim zinot. Vai tiešām jūs iedomājaties, ka citādi jums būtu piešķirts kuģis? Jūs atvedāt mūs uz Otro Fondu, tieši tā, kā bija paredzēts!
- Man gribētos atrast kaut vienu saprāta graudu šajās muļķību pelavās! Vai drīkstu vaicāt, kāpēc man bija paredzēts visu to darīt? Ja es būtu nodevējs, kāpēc lai es vestu jūs uz Otro Fondu? Vai es nevarētu jautri vizināties šurp un turp cauri Galaktikai un neko neatrast, tāpat kā neatradāt jūs?
- Tas bija vajadzīgs kuģa dēļ. Un tāpēc, ka Otrā Fonda cilvēkiem ir nenoliedzami vajadzīgi kodolieroči pašaizsardzībai.
- Varējāt izdomāt kaut ko labāku! Viens kuģis viņiem neko nenozīmētu, un, ja Otrais Fonds iedomātos, ka tas palīdzēs iegūt zināšanas un pēc gada laist darbā kodolrūpnīcas, tad viņi nudien būtu nepārspējami vientieši. Atļaušos sacīt, gandrīz tikpat neaptēsti kā jūs!
- Jums būs izdevība paskaidrot to Mūlim.
- Vai mēs lidosim atpakaļ uz Kalganu?
- Tieši otrādi. Mēs paliksim šeit. Un apmēram pēc piecpadsmit minūtēm mums pievienosies Mūlis. Vai jūs domājat, ka viņš mums nesekoja, mans attapīgais, visgudrais iedomības pūsli? Jūs bijāt maldinoša ēsma ar pretēju darbību! Jūs neatvedāt upurus pie mums, toties atvedāt mūs pie viņiem.
- Vai drīkstu apsēsties? - Čanniss jautāja. - Es labprāt jums kaut ko paskaidrotu ar zīmējumu palīdzību. Lūdzu!
- Jūs paliksiet stāvam.
- Labi, savu sakāmo es varu pateikt, ari kājās stāvēdams. Vai jūs domājat, ka Mūlis mums sekoja tāpēc, ka sakaru ķēdē bija ievietots hiperviļņu komunikators?
Iespējams, blastera stobrs mazliet nodrebēja. Čanniss to nevarēja droši apgalvot. Viņš teica: - Jūs neizskatāties pārsteigts. Bet es ne mirkli nešaubos, ka tas jums ir pārsteigums. Jā, es par to zināju. Un tagad, kad esat pārliecinājies, ka es zināju to, ko, pēc jūsu domām, nezināju, es pastāstīšu jums kaut ko tādu, ko nezināt jūs, un es zinu, ka jūs to nezināt.
- Jūsu ievads ir pārāk garš, Čannis. Es būtu gaidījis, ka jūsu izdomas spējas darbosies raitāk.
- Šeit nav nekādas izdomas. Savējo vidū, protams, bija nodevēji jeb ienaidnieka aģenti, ja tāds apzīmējums jums patīk labāk. Bet Mūlis par viņiem uzzināja diezgan neparastā ceļā. Redziet, viņš secināja, ka daži no viņa Jaunpievērstajiem ir pakļauti psihiskai iedarbībai no citas puses.
Šoreiz blasters patiešām nodrebēja. Pavisam nepārprotami.
- Ieklausieties, Pričer! Tieši tāpēc viņam biju vajadzīgs es. Es biju Nepievērstais. Vai tad viņš pats jums neteica, ka viņam vajadzīgs Nepievērstais? Kaut arī neatklāja jums īsto iemeslu?
- Izgudrojiet kaut ko citu, Čannis! Ja es būtu nostājies pret Mūli, es to zinātu. - Pričers klusi un ātri iztaustīja savu apziņu. Tā bija tāda pati kā agrāk. Skaidrs, ka šis cilvēks melo!
- Jūs gribat teikt, ka joprojām jūtaties uzticīgs Mūlim. Varbūt tā ir. Jūsu lojalitāte nav ietekmēta. To būtu pārāk vienkārši konstatēt, un tieši tā sacīja Mūlis. Bet kā ir ar jūsu prāta spējām? Vai tās nav atslābušas? Vai kopš šī ceļojuma sākuma jūs visu laiku jūtaties kā parasti? Vai tomēr reizēm esat pamanījis sevi kaut ko savādu, it kā jūs vairs nebūtu tas pats cilvēks, kas agrāk? Padomājiet, ko jūs darāt: gribat nošaut mani, nenospiežot gaili?
Pričers tikko jaušami atvilka atpakaļ blastera stobru. - Ko jūs man mēģināt iestāstīt?
- To, ka jūsu apziņa ir pakļauta citai kontrolei. Tā ir ietekmēta. Jūs neredzējāt, kā Mūlis uzstādīja šo hiper-viļņu komunikatoru. Jūs neredzējāt, ka to būtu darījis kāds cits. Domāju, ka jūs to vienkārši atklājāt tāpat kā es un pieņēmāt, ka to ir uzstādījis Mūlis, un kopš tā laika esat pārliecināts, ka Mūlis mums seko. Taisnība, ierīce uz jūsu rokas spēj sazināties ar kuģi tādā viļņu diapazonā, kāds manam raidītājam nav pieejams. Vai domājat, ka es to nezināju? - Tagad Čanniss runāja ātri un dusmīgi. Viņa vienaldzības maska bija pārtapusi niknā sašutumā. - Bet tas nav Mūlis, kas mums seko! Tas nav Mūlis!