- Šī pārmaiņa ir jau notikusi, - Pirmais Runātājs vēsi noteica.
Studenta lūpas sakniebās bālganā svītrā. - Tad visam ir beigas. Tā ir galvenā nesaderība ar Plānu. Runātāj, vai es to būtu zinājis, ja būtu dzīvojis... ārpusē?
Pirmā Runātāja balss skanēja nopietni. - Jūs jūtaties pazemots, jaunais cilvēk, jo domājāt, ka zināt un saprotat ļoti daudz, bet piepeši atklājat, ka neesat zinājis pavisam acīmredzamas lietas. Jūs domājāt, ka esat viens no Galaktikas Valdniekiem, bet piepeši atklājat, ka esat soli no iznīcības. Gluži saprotams, ka jums rodas nepatika pret ziloņkaula torni, kurā esat dzīvojis, pret nošķirtību, kādā esat mācījies, pret teorijām, ar kurām esat audzināts.
Arī es esmu pazinis tādas izjūtas. Tas ir normāli. Tomēr bija svarīgi, lai savos veidošanās gados jums nebūtu tieša kontakta ar Galaktiku, lai jūs paliktu šeit, kur saņemat visas zināšanas tīrā veidā un jūsu prāts tiek atbilstoši asināts. Mēs būtu varējuši parādīt jums šo... šo Plāna daļējo neveiksmi jau agrāk, pasargājot jūs no pašreizējā trieciena, bet tad jūs nebūtu pilnībā
izpratis visas kopsakarības tā, kā tās izprotat tagad. Tātad jūs šai problēmai neredzat nekādu risinājumu?
Students papurināja galvu un bezcerīgi atbildēja: - Nekādu!
- Nu, par to es nebrīnos. Paklausieties, ko es jums teikšu, jaunais cilvēk! Jau vairāk nekā desmit gadu mēs virzāmies pa noteiktu ceļu. Tas nav parasts ceļš: tas mums ir uzspiests pret mūsu gribu. Tas ietver maz ticamas iespējas, bīstamus pieņēmumus... Reizēm mēs esam bijuši spiesti pat nodarboties ar individuālām reakcijām, jo tā ir bijusi vienīgā iespēja, kaut gan jūs zināt, ka psihostatistika pēc savas būtības zaudē jēgu, ja to piemēro mazākam skaitam, nevis planētas mēroga aprēķiniem.
- Vai mums ir panākumi? - Students izdvesa.
- Pagaidām uz to nav atbildes. Līdz šim mēs situāciju esam saglabājuši stabilu, bet pirmo reizi Plāna vēsturē ir parādījusies iespēja, ka to var sagraut atsevišķa, parasta indivīda negaidītās darbības. Nelielam cilvēku skaitam mēs esam ietekmējuši apziņu līdz vajadzīgajam stāvoklim; mums ir savi aģenti, taču viņu rīcība ir stingri izplānota. Viņi nedrīkst improvizēt. Tas jums jāsaprot. Un es neslēpšu ļaunāko: ja tiks atklāta mūsu esamība šeit, šajā pasaulē, bojā ies ne tikai Plāns, bet arī mēs paši kā fiziskas būtnes. Kā redzat, mūsu risinājums nav sevišķi drošs.
- Bet tas mazumiņš, ko jūs izklāstījāt, vispār neizklausās pēc risinājuma, tas drīzāk ir izmisīgs minējums.
- Nē. Pareizāk būtu teikt: saprātīgs minējums.
- Kad iestāsies ši krīze, Runātāj? Kad mēs zināsim, vai esam bijuši veiksmīgi?
- Noteikti tuvākā gada laikā.
Students bridi pārdomāja dzirdēto, tad pamāja ar galvu un paspieda Runātājam roku. - Lai nu kā, labi, ka es to zinu!
Viņš pagriezās un izgāja no istabas.
Pirmais Runātājs klusēdams noskatījās, kā loga rūtis kļūst caurskatāmas. Aiz milzīgajiem ēku siluetiem pletās rāmas, bagātīgi zvaigžņotas debesis.
Gads aizritēs ātri. Vai pēc tam kāds no viņiem, no Seldona gudrības mantiniekiem, vēl būs dzīvs?
11. SLEPENĀ PASAŽIERE
Līdz vasaras sākumam pagāja mazliet vairāk par mēnesi. Proti, līdz brīdim, kad Homirs Munns bija uzrakstījis fiskālā gada pēdējo finanšu atskaiti, pārliecinājies, ka valdības norīkotais pagaidu bibliotekārs pietiekami labi pārzina amata smalkākās nianses - to diemžēl nevarēja sacīt par iepriekšējā gada aizvietotāju un veicis nepieciešamos priekšdarbus, lai viņa nelielais kosmosa kuģis “Unimara”, kas bija nosaukts par godu delikātai un romantiskai epizodei viņa dzīvē pirms divdesmit gadiem, izkustētos no ziemas miera.
Munns aizceļoja no Termina, īgnas grūtsirdības pārņemts. Neviens nebija ieradies ostā viņu pavadīt. Tas bija gluži dabiski, jo neviens nebija viņu pavadījis arī iepriekšējo gadu ceļojumos. Munns labi zināja, ka ļoti svarīgi ir darīt visu, lai šis ceļojums nekādi neatšķirtos no viņa agrākajiem lidojumiem, tomēr nespēja nokratīt neskaidru aizvainojuma apjautu. Viņš, Homirs Munns, varonīgi riskē ar dzīvību, mezdamies prātam neaptveramā dēkā, un tomēr ir pamests viens!
Vismaz tā domāja viņš pats.
Un maldījās, jo nākamajā dienā izcēlās liels juceklis gan uz “Unimaras” gan doktora Darella ārpilsētas namā.
Hronoloģiskā ziņā tas vispirms sākās doktora Da-rella namā un sākās ar istabeni Poliju, kuras atvaļinājuma mēnesis nupat bija beidzies. Aizelsusies un izbiedēta viņa noskrēja lejā pa kāpnēm.
Sastapusi krietno doktoru, Polija bezcerīgi pūlējās izpaust savas izjūtas vārdos un, kad tas neizdevās, iespieda viņam rokās papīra aploksni un kubveida priekšmetu.
Negribīgi tos paņēmis, doktors Darells jautāja: - Kas noticis, Polij?
- Viņa ir projām, doktor!
- Kas ir projām?
- Arkādija!
- Kā to saprast: projām? Kur viņa palikusi? Par ko jūs runājat?
Polija piecirta kāju pie grīdas. - Kā lai es zinu? Viņa ir projām, un pazudis ir arī čemodāns un daļa viņas drēbju, un, re, te ir vēstule! Izlasiet taču, nestāviet kā sasalis! Ak jūs, vīrieši!
Doktors Darells paraustīja plecus un atvēra aploksni. Vēstule nebija gara, un pašrocīgi bija uzvilkts tikai stūrainais paraksts “Arkadī”; pārējais teksts bija rakstīts Arkādijas transkribētāja izsmalcinātajā, graciozajā rokrakstā.
“Mīļo tēt!
Man būtu pārāk sāpīgi atvadīties no Tevis personīgi. Es būtu raudājusi kā maza meitenīte, un Tev būtu kauns par mani. Tāpēc es rakstu šo vēstuli, jo gribu pateikt, cik ļoti man tevis pietrūks, kaut arī es pavadīšu brīnišķīgu vasaras brīvlaiku kopā ar tēvoci Homiru. Es pratīšu nevainojami gādāt par sevi un drīz atkal
atgriezīšos mājās. Tikmēr atstāšu Tev kādu savu lietu. Vari to pagaidām paturēt.
Tava mīlošā meita
Arkadī.”
Doktors Darells izlasīja vēstuli vairākas reizes, un apjukums viņa sejā ar katru reizi pieauga. - Vai jūs to izlasījāt, Polij? - viņš stīvi noprasīja.
Polija tūlīt ieņēma aizsardzības pozīciju. - To nu jūs man nevarat pārmest, doktor! Uz aploksnes ir rakstīts “Polijai”, un es nevarēju zināt, ka tā vēstule iekšā ir rakstīta jums. Es neesmu nekāda okšķere, doktor, un visus šitos gadus, kopš pie jums strādāju...
Doktors Darells mierinādams pacēla roku. - Ir jau labi, Polij! Tas nav svarīgi. Es tikai gribēju zināt, vai jūs saprotat, kas ir noticis.
Viņš centās ātri aptvert stāvokli. Nebija jēgas teikt Polijai, lai viņa to aizmirst. Pretiniekam vārds “aizmirst” ir tukša skaņa; tāds padoms tikai piešķirtu notikušajam lielāku nozīmi un izraisītu gluži pretēju efektu.
Tāpēc viņš teica: - Ir nu gan dīvaina meitene! Ļoti romantiski noskaņota. Kopš mēs nolēmām, ka Arkādija šajā vasarā dosies kosmosa ceļojumā, viņa nudien dzīvo kā pa mākoņiem.
- Un kāpēc man neviens neko nav teicis par tādu kosmosa ceļojumu?
- Mēs to izplānojām tad, kad jūs bijāt atvaļinājumā, un pēc tam aizmirsām jums pastāstīt. Viss kārtībā, nekas sevišķs nav noticis.
Tagad Polijas sākotnējās izjūtas pārtapa svētā sašutumā. - Ak nekas sevišķs nav noticis? Tas nabaga bērns ir aizlidojis ar vienu pašu koferi, bez pieklājīgām drēbēm un bez pavadoņa! Cik ilgi viņa būs projām?