- Es jūsu vietā par to neraizētos, Polij. Uz kuģa viņai būs pietiekami daudz apģērbu. Viss ir nokārtots. Esiet tik laipna un paziņojiet misteram Antoram, ka es gribu viņu redzēt! Ak jā, un vai šis ir tas priekšmets, ko Arkādija man atstājusi? - Viņš pagrozīja savādo kubu plaukstās.
Polija izaicinoši atmeta galvu. - To nu es nezinu! Vēstule bija uzlikta tam virsū, un vairāk es neko nevaru pateikt. Ko tu neteiksi, aizmirsāt man pastāstīt! Ja viņas māte būtu dzīva...
Darells ar rokas mājienu viņu pārtrauca. - Lūdzu, pasauciet misteru Antoru!
Antora nostāja šajā jautājumā pilnīgi atšķīrās no Arkādijas tēva viedokļa. Pirmos izteikumus viņš pavadīja ar dūru vīstīšanu un matu plēšanu un pēc tam ļāva vaļu niknumam.
- Augstā Visuma vārdā, ko jūs vēl gaidāt? Ko mēs abi vēl gaidām? Meklējiet monitorā kosmosa ostu un lieciet viņiem sazināties ar “Unimaru”!
- Mieru, Pelleas, viņa ir mana meita.
- Bet tā nav jūsu Galaktika!
- Nomierinieties! Arkādija ir gudra meitene, Pelleas, un viņa visu ir rūpīgi pārdomājusi. Labāk mēģināsim izsekot viņas domu gaitai, kamēr notikušais vēl ir svaigā atmiņā. Vai jūs zināt, kas šis ir par priekšmetu?
- Nē. Vai nav vienalga, kas tas ir?
- Nav vis, jo tas ir skaņu uztvērējs.
- Šis te?
- Tas ir pašgatavots, bet darbojas. Es to pārbaudīju. Vai jūs nesaprotat? Tādā veidā viņa mums darīja zināmu, ka ir noklausījusies mūsu sarunas un plānus. Viņa ir uzzinājusi, kurp Homirs Munns dodas un kāpēc viņš to dara. Un nolēmusi, ka būs aizraujoši lidot viņam līdzi.
- Augstais Visums! - jaunais vīrietis novaidējās. - Otrajam Fondam būs iespēja pārtvert un apstrādāt vēl vienu apziņu!
- Bet Otrajam Fondam nav nekāda iemesla a priori turēt aizdomās četrpadsmitgadīgu meiteni vai uzskatīt viņu par bīstamu, ja vien mēs paši nepievērsīsim viņai uzmanību, piemēram, atsaucot kuģi atpakaļ no kosmosa tikai tādēļ, lai atgrieztu viņu mājās. Vai esat aizmirsis, ar ko mums ir darīšana? Un cik maz vajadzīgs, lai atklātu mūsu darbošanos? Un cik bezpalīdzīgi mēs būtu pēc tam?
- Bet mēs taču nedrīkstam atstāt visu nesaprātīga bērna ziņā!
- Viņa nav nesaprātīgs bērns, un mums nav izvēles. Viņai nebija vajadzības rakstīt vēstuli, tomēr viņa to darīja, lai atturētu mūs no gājiena uz policiju un pazuduša bērna meklējumiem. Viņas vēstule dod mājienu, ka visu šo notikumu var parādīt gluži nekaitīgā gaismā: Munns ir laipni piedāvājis vecam draugam paņemt līdzi viņa meitu līdzi neilgā brīvdienu ceļojumā. Un kāpēc gan ne? Viņš ir mans draugs gandrīz divdesmit gadu. Viņš pazīst Arkādiju kopš dienas, kad es atvedu viņu šurp no Trantora un viņai bija trīs gadi. Tāda situācija izskatās ļoti dabiska un patiesībā pat varētu mazināt aizdomas. Spiegs diezin vai vadātu sev līdzi četrpadsmitgadīgu meiteni.
- Mjā... Un ko darīs Munns, kad atradīs Arkādiju?
Doktors Darells tikko jaušami sarauca uzacis. - To es nevaru pateikt... bet pieļauju, ka Arkādija pratīs tikt ar viņu galā.
Tomēr nams tajā naktī šķita ļoti vientulīgs, un doktors Darells secināja, ka Galaktikas liktenim vairs nav lielas nozīmes, ja apdraudēta ir viņa miesīgās meitas īsā, neaprēķināmā dzīve.
Satraukums uz “Unimaras” sita daudz augstāku vilni, kaut gan skāra mazāku cilvēku skaitu.
Sēdēdama bagāžas telpā, Arkādija atklāja, ka viņai, pirmkārt, labi noder pieredze un, otrkārt, traucē pieredzes trūkums.
Sākotnējo paātrinājumu, tāpat kā vieglo nelabuma sajūtu, kas pavadīja pirmo šķebinošo lēcienu cauri hipertelpai, viņa pārlaida stoiskā mierā. Kā vienu, tā otru viņa bija iepazinusi agrākajos kosmosa lēcienos un bija tiem gatava. Turklāt viņa zināja, ka kuģa bagāžas telpās darbojas ventilācija un varbūt pat iespējams ieslēgt sienu apgaismojumu. Tomēr no apgaismojuma Arkādija atteicās, jo tas, pēc viņas domām, laupītu notikumam krietnu daļu romantikas. Viņa sēdēja tumsā, kā pienākas sazvērniecei, centās elpot pēc iespējas klusi un klausījās sīko trokšņu jūklī, kas ieskāva Homiru Munnu.
Tie bija necili trokšņi, tipiski vienatnē esošam vīrietim. Kurpju švīkstoņa, auduma čaboņa, saskaroties ar metālu, polsterēta krēsla iečīkstēšanās zem cilvēka svara, kontrolpaneļa asie kliksti, viegls plaukstas sitiens pa fotoelementu.
Un tomēr Arkādiju pārsteidza negaidīts pieredzes trūkums. Grāmatfilmās un videofilmās slepenajiem līdzbraucējiem, šķiet, bija neierobežotas spējas ilgstoši palikt nemanītiem. Protams, vienmēr pastāvēja risks kaut ko apgāzt, saceļot troksni, vai nošķaudīties -videofilmās šķavas bija pašsaprotama, gandrīz neatņemama notikumu daļa. To visu Arkādija zināja un centās būt uzmanīga. Viņa saprata arī to, ka nepatīkamus brīžus var sagādāt slāpes un tukšs vēders. Pret tādu iespēju viņa bija nodrošinājusies ar līdzpaņemtajām konservu kārbām. Tomēr daži būtiski apstākļi filmās nekad netika pieminēti, un Arkādija satriekta atklāja, ka slēpties bagāžas telpā, par spīti vislabākajiem nodomiem, viņa spēj tikai ierobežotu laiku.
Turklāt tādā vienvietīgā kosmosa kuģī kā “Unimara” bija tikai viena dzīvojamā istaba, tāpēc zuda pat riskantā iespēja izlavīties no bagāžas telpas, kamēr Munns kavētos citur.
Viņa izmisīgi gaidīja skaņas, kas liecinātu par Mun-na došanos pie miera. Kāds atvieglojums būtu noskaidrot, vai viņš krāc! Tomēr Arkādija vismaz zināja, kur atrodas guļvieta, un pazina matrača čīkstošo protestu zem klātpieliktā svara. Tam sekoja dziļš elpas vilciens un pēc tam žāvas. Arvien garākus klusuma brīžus pārtrauca atsevišķi gultas kraksti, gulētājam sakustoties vai mainot stāvokli.
Bagāžas telpas durvis viegli un klusi padevās pirksta spiedienam, un viņa pastiepa kaklu...
Istabā atskanēja skarba un nepārprotami cilvēciska skaņa.
Arkādija sastinga. Klusumu! Drusciņ, drusciņ vēl klusumu!
Viņa mēģināja izbāzt pa durvīm acis, nepakustinot galvu, taču tas neizdevās. Galva tiecās acīm līdzi.
Protams, Homirs Munns bija nomodā - viņš bija lasījis grāmatu guļvietas rāmajā, nekliedētajā apgaismojumā un tagad platām acīm blenza tumsā, ar vienu roku slepeni taustīdamies zem spilvena.
Arkādija strauji atrāva galvu atpakaļ. Nākamajā brīdī gaisma nodzisa un tumsā spalgi atskanēja Munna trīcošā balss: - Man ir b-blasters, un, zvēru pie G-galak-tikas, es šaušu!
Viņu pārtrauca Arkādijas nelaimīgais sauciens: - Tā esmu tikai es! Nešaujiet!
Var tikai pabrīnīties, cik vārīgs zieds ir romantika. To var pilnīgi sabojāt blasters, ko sažņaudzis rokā nervozs īpašnieks.
Atkal iedegās gaisma - šoreiz visā kuģī -, un Munns izslējās gultā sēdus. Iesirmie mati uz kalsnajām krūtīm un retie vienas dienas rugāji uz zoda piešķīra viņam pavisam neatbilstošu apšaubāma tipa izskatu.
Arkādija iznāca no slēptuves, mēģinādama nogludināt metālisko virsjaku, kurai pēc garantijas pienācās būt neburzīgai.
Apdullis no piepešā satricinājuma, Munns gandrīz izlēca no gultas, bet tad attapās un uzrāva palagu līdz pleciem. - K-kas... k-ko...? - viņš gārdzoši izdvesa un sastinga pilnīgā nesaprašanā.
Arkādija pazemīgi teica: - Lūdzu, atvainojiet mani uz mirkli! Man jānomazgā rokas. - Viņa zināja kuģa telpu izvietojumu un aši aizsteidzās vajadzīgajā virzienā. Kad viņa ar atjaunotu drosmi atgriezās istabā, Munns stāvēja pretī, ietinies rītasvārkos, kuru paba-lojušais audums krasi kontrastēja ar viņa spilgtajām izjūtām.
- Pie V-visuma melnajiem caurumiem, ko t-tu d-dari šeit, uz kuģa? K-kā tu t-te nokļuvi? Ko es t-tagad ar t-tevi lai daru? Kas t-te vispār notiek?