Pričers nespēja kritiski uzlūkot sava valdnieka vājuma izpausmes; to neļāva viņa psihes pakļautais stāvoklis. Tomēr viņš jutās drusku noraizējies un neomulīgi satraukts. - Bet kāds cits izskaidrojums šeit ir iespējams, ser? - viņš jautāja. - Piecas reizes es esmu devies ceļojumā. Jūs pats izplānojāt katru maršrutu. Un nevienu asteroīdu es neatstāju neizpētītu. Ir pagājuši trīssimt gadi, kopš Hari Seldons no vecās Impērijas nodibināja it kā divus Fondus, lai tie kļūtu par aizmetņiem jaunai Impērijai, kurai jāstājas vecās vietā. Simt gadus pēc Seldona Pirmais Fonds - kuru visi ļoti labi zināja - bija pazīstams visā Perifērijā. Simt piecdesmit gadus pēc Seldona - laikā, kad notika pēdējā kauja ar veco Impēriju, - tas bija pazīstams visā Galaktikā. Un tagad ir pagājuši trīssimt gadi, bet kur ir mistiskais Otrais Fonds? Par tādu nav dzirdēts nevienā Galaktikas stūrītī.
- Eblings Miss teica, ka tas esot paturēts noslēpumā. Vienīgi slepenība varot pārvērst tā vājumu spēkā.
- Tik pamatīga slepenība ir iespējama tikai tad, ja nekas tamlīdzīgs vispār neeksistē.
Mūlis pacēla galvu, un viņa lielo acu skatiens bija vērīgs un piesardzīgs. - Nē. Tas eksistē. - Viņš strauji izstiepa kaulaino pirkstu. - Mums ir mazliet jāmaina taktika!
Pričers sarauca pieri. - Vai jūs plānojat ceļot pats? Es laikam to neieteiktu.
- Nē, protams, ne. Jums vajadzēs vēlreiz doties ceļā - pēdējo reizi. Bet šoreiz jūs lidosiet apvienotā komandā kopā ar citu cilvēku.
Iestājās neilgs klusuma brīdis, un tad Pričers skarbi jautāja: - Ar ko, ser?
- Tas ir jauns cilvēks tepat no Kalgana. Beils Čan-niss.
- Es nekad neesmu par viņu dzirdējis, ser.
- Nē, droši vien neesat. Bet viņam ir ass prāts, un viņš ir godkārīgs. Turklāt viņš nav Jaunpievērstais.
Pričera garenais zods mirkli nodrebēja. - Es nesaprotu, kāda tam ir priekšrocība, ser.
- Priekšrocība ir, Pričer. Jūs esat attapīgs un pieredzējis cilvēks. Jūs esat man teicami kalpojis. Bet jūs esat Jaunpievērstais. Jūsu motivācija ir tikai mākslīgi uzspiesta, bezpalīdzīga lojalitāte pret mani. Zaudējot savas sākotnējās, iedzimtās vēlmes, jūs zaudējāt vēl kaut ko - kādu smalku dzinuli, kuru es nevaru aizvietot.
- Es neko tādu nejūtu, ser, - Pričers drūmi atbildēja. - Gluži labi atceros, kāds es biju tajā laikā, kad uzskatīju sevi par jūsu ienaidnieku. Tagad nejūtos ne par matu sliktāks.
- Protams, ne! - Mūļa lūpas savilkās smaidā. - Jūsu spriedums šajā jautājumā diez vai ir objektīvs. Taču šis Čanniss ir godkārīgs, bet tikai pats sevis dēļ. Viņš ir pilnīgi uzticams, bet viņa lojalitāte ir vienīgi pašam pret sevi. Viņš zina, ka viņa dzīves ceļu nosaku es, un ir gatavs visiem līdzekļiem stiprināt manu varu, lai šis ceļš būtu pēc iespējas ilgāks un ceļamērķis pēc iespējas krāšņāks. Ja viņš brauks kopā ar jums, viņa meklējumus veicinās tieši šis papildu stimuls - stimuls pašam sevis dēļ.
- Bet tādā gadījumā jūs tikpat labi varat atcelt manu Jaunpievērstā stāvokli, - Pričers joprojām neatlaidās, - ja uzskatāt, ka tas būtu man uzlabojums. Es taču vairs nevaru kļūt neuzticams!
- Par to nevar būt ne runas, Pričer. Kamēr jūs atrodaties mana rokas stiepiena vai mana blastera attālumā, jums vienmēr ir jābūt un jāpaliek absolūtam Jaunpievērstajam. Ja es šajā mirklī jūs atsvabinātu no tāda stāvokļa, jau nākamajā mirklī es būtu beigts.
Ģenerāļa nāsis sāpīgi notrīsēja. - Es jūtos ļoti apbēdināts, ka jūs tā domājat, ser.
- Man nebija nolūka jūs apbēdināt, taču jūs nevarat zināt, kādas būtu jūsu izjūtas, ja tās brīvi veidotu dabiskā motivācija. Cilvēka prāts pretojas kontrolei. Šī iemesla dēļ parasts hipnotizētājs nespēj hipnotizēt cilvēku pret viņa gribu. Es to spēju, jo neesmu hipnotizētājs, un, ticiet man, Pričer, - tā nepatika, kuru jūs nevarat izpaust un pat nezināt par tās esamību, ir tāda, ar kuru es negribētu sastapties.
Pričers nokāra galvu. Viņu pārņēma iekšēja bezcerība un pagurums. Sakopojis spēkus, viņš jautāja: - Bet kā jūs varat uzticēties tam cilvēkam? Tas ir, uzticēties visā pilnībā, tāpat kā man pēc Jaunpievēršanas?
- Visā pilnībā laikam nevaru gan. Tieši tāpēc jums jālido kopā ar viņu. Redziet, Pričer, - Mūlis atlaidās lielajā atpūtas krēslā, pret kura atzveltni viņa augums atgādināja dīvaini kustīgu zobu bakstāmo, - ja viņam reāli izdotos atrast Otro Fondu un viņš reāli aptvertu, ka tajā nometnē palikt ir izdevīgāk nekā manējā... Vai jūs saprotat?
Pričera acīs iemirdzējās dziļš, patiess gandarījums. - Tas jau ir labāk, ser.
- Tieši tā. Bet atcerieties, ka viņam jāļauj brīva vaļa, cik ilgi vien iespējams.
- Protams.
- Un... hm... Pričer! Tas jaunais cilvēks ir glīts, patīkams un lieliski prot iepatikties. Neļaujiet viņam sevi piemuļķot! Viņš ir bīstams un bez jebkādiem morāles principiem. Nestājieties viņam ceļā, ja neesat gatavs īstam pretsparam. Tas ir viss.
L
Mūlis atkal palika viens. Viņš izslēdza apgaismojumu, un pretējā siena atkal kļuva caurredzama. Tagad debesis bija kļuvušas violetas, un pilsēta pie apvāršņa atgādināja spožu gaismas plankumu.
Kā labā tas viss notiek? Un, ja viņš kļūtu par visas esamības valdnieku - kas notiktu tālāk? Vai tādi cilvēki kā Pričers tāpēc vairs nebūtu stalti, slaidi, pašpārliecināti un stipri? Vai Beils Čanniss tāpēc zaudētu savu glīto ārieni? Vai viņš pats, Mūlis, tāpēc kļūtu citāds nekā pašlaik?
Šīs nolādētās šaubas! Kāds īsti ir mērķis, kāds ir ilgotais ieguvums?
Virs galvas iezibējās vēsā brīdinājuma gaisma. Viņš redzēja cilvēku, kurš bija ienācis pilī, sekoja viņa gaitai un gandrīz pret savu gribu sajuta nācēja emocionālo noskaņojumu plūstam caur savu smadzeņu šķiedrām.
Viņš bez pūlēm pazina nācēju. Tas bija Beils Čanniss. Šajā personā Mūlis redzēja nevis vienveidīgu pakļāvību, bet spēcīga, neskarta un neapstrādāta prāta primitīvo daudzveidību, ko bija ietekmējusi vienīgi Visuma haotiskā dažādība. Tā viļņoja un bangoja. Virspusē virmoja piesardzība - plāna, gluda kārtiņa, bet slēptajos lokos zibēja cinisks, juteklisks raupjums. Un zem tā plūda spēcīga pašlabuma un pašmīlestības straume, ko vietvietām caurstrāvoja cietsirdīga humora vērpetes, bet vēl dziļāk melnēja nekustīga, neizmērojama godkāres dzelme.
Mūlis juta, ka varētu pasniegties un aizsprostot straumi, iztukšot dzelmi, pavērst viļņus citā virzienā, izsmelt esošo plūsmu un radīt jaunu. Bet kāds no tā būtu labums? Ja viņš piespiestu Čannisu dziļā bijībā un apbrīnā noliekt sprogaino galvu, vai tas mainītu viņa paša ķēmīgo izskatu, kas augu dienu liek slēpties savas absolūti pakļautās impērijas iekšienē?
Durvis viņam aiz muguras atvērās, un viņš pagriezās atpakaļ. Siena zaudēja caurspīdīgumu un kļuva necaurredzama; violeto vakara krēslu nomainīja spoži balts kodolgaismas mirdzums.
Beils Čanniss nepiespiesti apsēdās un teica: - Šis gods man nav gluži negaidīts, ser.
Mūlis paberzēja savu milzīgo degunu ar četriem pirkstiem reizē, un viņa pretjautājums skanēja mazliet aizkaitināti: - Kāpēc tā, jaunais cilvēk?
- Laikam jau ierunājās nojauta... Vai arī jāatzīstas, ka esmu klausījies baumās.
- Baumās? Par kurām no vairākiem dučiem jūs runājat?
- Par tām, kuras stāsta par Galaktikas Ofensīvas plāna atjaunošanu. Es loloju cerību, ka tās ir patiesas un varbūt es šajā pasākumā varētu ieņemt atbilstošu vietu.