— Bet vēl nav izžuvušas.
— Nedzirdu, ko tu saki!
— Es nekā neteicu!
Ilgs, netīkams klusums. Kapteinis reizēm mēģina uzjautrināt viņu ar kādu asprātību, taču atbildi nesaņem.
— Tātad tu esi atnākusi mūs pārbaudīt? — viņš joko. — Vai kartupeļu laukā jau esi bijusi?
— Vēl ne, bet es varu iet, ja tev netīk mani redzēt, — kundze atbild.
Šādos vārdos klausīties bija nomācoši, es laikam gan biju saraucis uzacis, lai izrādītu nepatiku. Piepeši atcerējos, ka aiz zināma iemesla gribēju būt vienaldzīgs un salts kā ledus, tāpēc saraucu uzacis vēl vairāk.
Kundze skatījās tieši uz mani un vaicāja:
— Kāpēc tu rauc pieri?
— Ko, vai tu rauc pieri? — jautāja arī kapteinis un piespiesti iesmējās.
Kundze uzreiz to izmantoja, sacīdama:
— Tagad tu dzirdēji gluži labi.
— Rimsties, Lovīz! — kapteinis izsaucas.
Kundzes acis aizmigloja asaras, vēl mirkli viņa stāvēja, tad saliekusies aizskrēja aiz kāda statiņa. Kapteinis viņai sekoja:
— Kas tev noticis, Lovīz, vai tu vari beidzot man to pateikt?
— Nekas, itin nekas! Ej prom! — viņa atbildēja.
Es dzirdēju, ka viņa sāk vemt un vaimanāt: — Ak dievs, palīdzi man!
— Mana sieva šodien jūtas nevesela, tikai mēs abi nesaprotam, kas tā par kaiti, — kapteinis man sacīja.
— Stāsta, ka apkaimē esot izplatījusies kāda dīvaina slimība, — es atbildēju, lai tikai kaut ko teiktu. — Nez kāds rudens drudzis. Dzirdēju par to runājam pastā.
— Tiešam? Dzirdi, Lovīz! — viņš uzsauca sievai. — Apkaime esot kāda dīvaina slimība, būs pielipusi arī tev.
Kundze neatbildēja.
Mēs joprojām krāvām auzas vezumā — statiņu pēc statiņa, līdz beidzot kundzei vairs nebija kur paslēpties. Pēc nelabuma viņa izskatījās gaužām bāla.
— Vai lai es tevi pavadu uz mājām? — kapteinis vaicāja.
— Nē, pateicos, nav vajadzīgs! — viņa atbildēja un devas projām.
Kapteinis palika uz lauka līdz pašam vakaram un palīdzēja mums ievākt ražu.
Bet nu atkal viss bija pagalam! Kapteinis un viņa kundze jutās pavisam nelāgi.
Šīs nesaskaņas nebija tādas, ko ar labu gribu, kā teiktu gudri cilvēki, varētu izlīdzināt. Tā bija nepārvarama nesaderība, nesaderībā pašos pamatos. Galu galā kundze atklāti ignorēja savus sievas pienākumus un vakaros ieslēdzās savā istabā.
Ragnhilda bija dzirdējusi, ka kapteinis aizvainots runājis ar sievu caur durvīm.
Taču šovakar kapteinis bija pieprasījis, lai kundze pirms gulētiešanas ielaiž viņu savā istabā, kur notika pamatīga izskaidrošanās. Viņi abi bija izrādījuši vislabāko gribu, lai varētu saprasties, bet tas nebija iespējams, bija jau par vēlu. Mēs, Nilss un es, sēdējām virtuvē un klausījāmies, ko stāsta Ragnhilda, un es nekad nebiju redzējis Nilsu tik nomāktu.
— Ja arī šoreiz viņi nesapratīsies, tad visam beigas, — viņš sacīja. — Vasarā es domāju, ka mūsu kundze patiesībā pelnījusi krietnu pērienu, bet tagad saprotu, ka viņu apsēdis nelabais. Vai viņa teica, ka atkal grib iet savu ceļu?
Jā, jā, kā tad, — Ragnhilda atbildēja un turpināja savu stāstu. Kapteinis jautājis, vai tik kundze nav saslimusi ar šo jauno kaiti, bet kundze atbildējusi, ka pretīgumu, ko viņa jūtot pret vīru, diezin vai varot saukt par slimību. «Tu pret mani jūti pretīgumu?»
— «Jā, brēcošu pretīgumu. Tava vaina tā, ka tu briesmīgi daudz ēd.» — «Vai tiešām?» kapteinis jautājis. «Bet tā taču nav nekāda vaina, katrs cilvēks ēd tik, cik grib.» — «Bet, kad es ilgi tevī skatos, man kļūst nelabi.» — «Toties dzert es tagad nedzeru, tagad ir daudz labāk, nekā bija agrāk.» — «Nē, nē, daudz sliktāk.» Uz to kapteinis atbildējis: «Patiesību sakot, tev pret mani vajadzētu būt iecietīgākai — par gandarījumu, ka es pret tavu vasaras izdarību arī izturējos iecietīgi.» — «Jā, tas tiesa!» kundze izsaukusies un sākusi raudāt. — «Tas man nedod miera ne dienu, ne nakti, bet es taču tev nekā nepārmetu,» kapteinis sacījis. — «Nepārmet, ne, ne,» kundze atkārtojusi un sākusi raudāt vēl stiprāk. — «Es taču lūdzu tevi atgriezties mājās,» viņš teicis. Tad nu kundzei licies, ka viņš aplam sevi izceļ, viņa mitējusies raudāt, atmetusi galvu un teikusi: «Jā, ja tu mani sauci atpakaļ tikai tās vienas lietas dēļ, tad labāk nebūtu saucis!» — «Kādas lietas dēļ?» viņš vaicājis. «Tu vienmēr dari tikai to, ko gribi, ne par ko citu tu nedomā, tu pat nepieskaries flīģelim, tikai klīsti apkārt kā ēna, un tev nekādi nevar izdabāt. Vakaros tu aizslēdz savas istabas durvis man deguna priekšā. Nu labi, ieslēdzies vien!» — «Vai zini, es tev teikšu, tieši tev nav iespējams izdabāt,» kundze atcirtusi. «Es ceļos un guļos ar vienu vienīgu domu — neatgādināt tev to, kas notika vasarā. Tu apgalvo, ka man nekā nepārmetot.
Tomēr, mīļais draugs, līdzko rodas izdevība, tu man to atgādini. Reiz es pārteicos un nosaucu tevi par Hugo. Ko tu darīji? Tu varēji man palīdzēt un nelikties par to zinis, bet tu tikai saviebies un teici: «Mani nesauc par Hugo!» Es taču pati zinu, ka tevi nesauc par Hugo, un rūgti nožēloju šo pārteikšanos.» — «Tur jau ir tā lieta —vai tu tiešām to rūgti nožēloji,» kapteinis viņu pārtrauca. — «Jā, es ļoti sev pārmetu.» — «Man gan tā neliekas. Manuprāt, tu esi ar sevi ļoti apmierināta.» — «Bet tu? Vai tu domā, ka esi bez vainas?» — «Bet uz tava flīģeļa vēl joprojām ir dažas Hugo ģīmetnes, un es neesmu manījis, ka tu tās gribētu novākt, kaut gan es simtiem reižu esmu licis tev saprast, ka to vēlos, gandrīz vai lūdzis.» — «Ak, tev nedod miera tās ģīmetnes!» viņa atbildējusi. Bet kapteinis atcirtis: «Jā, tikai nepārproti mani, ja tu tās tagad noņem, tam vairs nav nekādas nozīmes, jo esmu simtiem reižu lūdzies, lai tu to darītu. Ja tu pati tās labprātīgi būtu sadedzinājusi pirmajā dienā pēc atgriešanās, tad visa tava rīcība vairs neliktos tik nekrietna. Taču tās vēl joprojām atrodas tavā istabā, tāpat tur mētājas grāmatas ar viņa vārdu. Arī uz tava mutautiņa ir viņa iniciāļi.» — «Tu runā tikai aiz greizsirdības, es nesaprotu, kas tur tik briesmīgs,» kundze teikusi.
«Es nevaru viņu pilnīgi izdzēst no atmiņas, kā tu vēlies, tā uzskata arī mans tēvs un māte. Es taču ar viņu dzīvoju, biju viņa sieva.» — «Viņa sieva?» — «Jā, tā to nosaucu. Ne jau visi skatās uz manām attiecībām ar Hugo tā kā tu,» Tad kapteinis ilgi klusējis, tikai šūpojis galvu. «Un, starp citu, pie visa esi vainīgs tu pats,» kundze atkal ierunājusies. «Tu toreiz aizbrauci līdzi Elīzabetei, lai gan es lūdzu to nedarīt.»
Kapteinis vēl brīdi klusējis, bet tad teicis: «Jā, es toreiz darīju negudri.» — «Jā, tā tas bija,» kundze atbildējusi un sākusi raudāt. «Tu nekā negribi dzirdēt. Tagad tu man visu mūžu pārmetīsi par Hugo, bet pats savu rīcību neatceries.» — «Starpība tikai tā,» kapteinis sacījis, «ka es ar šo sievieti neesmu dzīvojis, nekad neesmu bijis viņas vīrs, kā tev labpatīk izteikties.» Kundze tikai nopūtusies. «Saproti, nekad!» kapteinis izsaucies un uzsitis ar dūri pa galdu. Kundze satrūkusies. «Bet tad es nesaprotu — kāpēc tu mūžīgi viņu lenci, slēpies ar viņu lapenē, nez kādos nostūros?» — «Nē, lapenē slēpies tu,» viņš atbildējis. — «Jā, vainīga vienmēr esmu es!» viņa atcirtusi, — «Elīzabeti es aplidoju tāpēc, ka gribēju atgūt tevi!» Kundze brīdi pārdomājusi, tad pietrūkusies kājās, apskāvusi vīru un teikusi: «Ai, tad taču tu mani mīlēji! Es domāju, ka tava mīlestība beigusies. Tu jau biji vairākus gadus no manis atsvešinājies, vai atceries? Cik nejēdzīgi viss iznācis! Es nezināju... es nedomāju ... Un tu tomēr esi mani mīlējis! Dārgais, tad taču viss atkal ir labi!» — «Apsēdies,» viņš sacījis.