«Nelaime tikai tā, ka kopš tā laika daudz kas ir noticis.» — «Kas tad?» — «Redzi nu, tu jau to visu esi aizmirsusi. Atļauj man vaicāt — vai tu to nožēlo?» Tad kundze atkal kļuvusi salta un sacījusi: «Ak tu domā par Hugo? Kas bijis, tas bijis, to nevar atsaukt.» — «Tā nav atbilde uz manu jautājumu.» — «Vai es to nožēloju?
Bet tu? Vai tad tu nemaz neesi vainīgs?» Tad kapteinis piecēlies un sācis staigāt pa istabu. «Nelaime tā, ka mums nav bērnu,» kundze sacījusi. «Man nav meitas, kuru es varētu audzināt tā, lai viņa kļūtu labāka par mani.» — «Esmu par to domājis,» kapteinis atbildējis. «Varbūt tev ir taisnība!» Un tad viņš nostājies sievai pretī un teicis: «Mums pāri gāzusies smaga lavīna, Lovīz. Bet vai mēs, ja esam palikuši dzīvi, nenovāksim akmeņus, baļķus un gruvešus — visu to. kas gadiem ilgi pār mums gūlies, lai atkal brīvi uzelpotu? Tev taču vēl var būt meita!» Tad kundze piecēlusies, gribējusi kaut ko teikt, bet neuzdrīkstējusies, «Jā,» viņa tikai atbildējusi. — «Tu tagad esi nogurusi un satraukta, padomā par to, ko tev teicu, mazliet vēlāk. Ar labu nakti, Lovīz!» — «Ar labu nakti!»
XI
Kapteinis teica Nilsam, ka tiesības izcirst mežu labprāt atdotu kādam citam vai arī pārdotu visu meža gabalu. Nilss to saprata tādējādi, ka kapteinis negrib laist savā īpašumā svešus cilvēkus. Tātad viņam ar kundzi attiecības nav uzlabojušās.
Mēs joprojām rakām kartupeļus, un, tā kā krietni daudz jau bijām norakuši, tad varējām atvilkt elpu. Tomēr darbu vēl daudz, esam nokavējuši rudens aršanu, un tagad abi ar Larsu Falkenbergu staigājam pakaļ arklam.
Nilss ir liels savādnieks, viņš pēkšņi Evrebē jutās tik nelāgi, ka gribēja uzteikt darbu un braukt projām. Bet viņu atturēja kauns. Nilsam bija visai skaidrs uzskats par darba vīra godu, tas bija pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Zemnieka dēls taču nevarēja izturēties kā klaidonis. Turklāt viņš te bija nostrādājis pārāk īsu laiku, lai savestu kārtībā saimniecību, — tikai šogad, kad viņš bija dabūjis palīgus, varēja daudzmaz kārtīgi saimniekot. Tagad viņš jau varēja saskatīt savu pūliņu augļus. Cik bagāta raža! Arī kapteinis pēc ilgiem gadiem dabūja nopriecāties par bagāto ražu.
Tagad varēs pārdot daudz labības.
Tagad Nilss rīkotos pavisam negudri, pamezdams Evrebi. Viņam tikai visādā ziņā jāaiziet uz savu māju draudzes ziemeļu galā. Viņš izprasījās divas brīvdienas, kad kartupeļi jau bija norakti. Laikam viņu tur mājās gaida kaut kas svarīgs, varbūt jāsatiek sava meitene, tā mēs nodomājam. Nilss atgriezās tikpat mundrs un izveicīgs un no jauna ķērās pie darba.
Reiz mēs sēdējām virtuvē un ēdām pusdienas, pēkšņi ieraudzījām, ka kundze lielā uztraukumā izskrien pa galvenajam durvīm un metas projām pa ceļu. Iznāca kapteinis un sauca: «Lovīz, paklau, Lovīz. uz kurieni tu skrien?» Bet kundze tikai atcirta: «Liec mani mierā!»
Mēs saskatījāmies. Ragnhilda piecēlās no galda, lai sekotu kundzei.
— Jā, tu dari pareizi, — Nilss kā allaž mierīgi noteica. — Bet vispirms ieej viņas istabā un paraugies, vai viņa tas ģīmetnes novākusi.
— Tās tur stāv, kā stāvējušas, — Ragnhilda atbildēja un aizgāja.
Mēs dzirdējām, ka pagalmā kapteinis viņai teica:
— Ej nu pieskati kundzi, Ragnhild! Neviens no mums negribēja pamest kundzi savam liktenim, visi par viņu rūpējās.
Mēs atkal devāmies uz tīrumu. Nilss man teica:
— Viņai vajadzēja novākt tās ģīmetnes. Viņa nerīkojas pareizi, turēdama tas redzamā vietā. Tā ir liela aplamība.
«Ko tu no visa tā sajēdz!» es nodomāju. Turpretī es tik labi pazinu cilvēkus, biju savos klaiņojumos daudz ko mācījies. Es gribēju Nilsu mazliet pārbaudīt, varbūt viņš tikai izliekas.
— Es brīnos, kāpēc kapteinis pats jau sen nav sadedzinājis šīs ģīmetnes, — es sacīju.
— Nē, es arī to nebūtu darījis, — Nilss atteica.
— Kāpēc ne?
— To nāktos darīt nevis man, bet viņai. Brīdi mēs soļojām klusēdami. Tad Nilss sacīja vārdus, kas liecināja par viņa nekļūdīgo nojautu:
— Nabaga kundze! Viņa droši vien nevar atgūties no sava nepareizā soļa, tas viņu salauzis. Cita izskaidrojuma te nav. Ir cilvēki, kas paklūp, atkal pieceļas un mierīgi iet tālāk, neko nebēdādami par zilumiem, bet ir tādi, kas vairs nespēj piecelties.
— Jā, bet man šķiet, ka viņa uz to neskatās pārlieku nopietni, — es iebildu, lai Nilsu tālāk pārbaudītu.
To mēs nezinām, manuprāt, viņa visu laiku bijusi kā apmāta, — viņš atbildēja. — Viņai, protams, jādzīvo vien tālāk, bet varbūt viņai vairs nav nekādas iekšējas saskaņas. Es to īsti neizprotu, bet es domāju saskaņu pašā cilvēkā. Nu jā, viņa, protams, var ēst, smieties un gulēt, tomēr... Es nupat mājās pavadīju vienu tādu pašu pēdējā gaitā.
Es vairs nespēju izlikties salts un gudrs, bet jutos muļķīgs un apkaunots.
— Ak tā? Un viņa nomira?
— Jā. Viņa gribēja mirt. — Tad Nilss pēkšņi sacīja: — Jā, tagad tu kopā ar Larsu ej art. Daudz darba jums vairs nav palicis.
To teicis, viņš aizgāja savu ceļu un es — savu.
Es domāju: «Varbūt viņš runāja par savu māsu, bijis viņu apbedīt. Ak, tu debesu tēvs, ir cilvēki, kas nespēj to pārdzīvot, tas viņus satriec pašos pamatos, tas ir kā revolūcija! Viss ir atkarīgs no tā, cik nocietinājies ir cilvēks. Neko nebēdā par zilumiem, ka sacīja Nilss.» Pēkšņi man kaut kas iešaujas prātā: ja nu tā nav viņa māsa, bet iemīļotā meitene?
Un dīvainas domu asociācijas dēļ es atcerējos savu veļu. Nolēmu aizsūtīt pēc veļas zēnu.
Iestājās vakars.
Pie manis pienāca Ragnhilda un lūdza, lai es paliekot nomodā, viņai esot nemierīga sirds kungu dēļ. Meitene bija stipri satraukta un nokrēslī neuzdrīkstējās sēdēt citur kā man uz ceļgaliem. Tiklīdz viņa uztraucās, tā kļuva maiga un pieglaudīga, maiga un pieglaudīga.
— Vai tu drīksti te palikt? Vai atstāji kādu virtuvē? — es jautāju.
— Jā, virēja dzirdēs, ja zvanīs. Zini, es esmu kapteiņa pusē, visu laiku esmu bijusi.
— Tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis.
— Nieki!
— Tev nu gan vajadzētu aizstāvēt kundzi.
— To tu saki tāpēc, ka viņa ir sieviete, — Ragnhilda atcirta. — Bet tu nezini to, ko zinu es. Kundze izturas nesmuki. Mēs par viņu neliekoties ne zinis, viņa sacīja, ļaujot viņai aiziet postā. Vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Es taču viņu nekad neizlaižu no acīm, staigāju pa pēdām. Vai tad drīkst tik slikti izturēties?
— Es nekā negribu zināt, — es sacīju.
— Vai tu domā, ka es noklausījos? Tu esi jucis! Viņi runāja manā klātbūtnē.
— Ak tā? Labi, paliksim te, kamēr tu drusku nomierināsies, tad iesim lejā pie Nilsa.
Ragnhilda tovakar bija tik maiga un mīlīga, viņa mani apskāva, jo biju izturējies pret viņu laipni. Cik neparasta meitene!
Un tad mēs gājām pie Nilsa.
Es teicu:
— Ragnhilda domā, ka vienam no mums vajadzētu kādu laiku palikt nomodā.
— Jā, tur tiešām ir pavisam bēdīgi, — Ragnhilda iesāka, — ļaunāk nekā jebkad agrāk. Dievs vien zina, ko darīs kapteinis, varbūt arī neies gulēt. Ak, jā, viņa mīl kapteini, un viņš mīl kundzi, tikai viss sanācis tik ļauni. Kad viņa šodien izskrēja no mājas, kapteinis stāvēja pagalmā un man uzsauca: «Pieskati kundzi, Ragnhild!» Un es viņai sekoju. Viņa bija apstājusies aiz kāda koka ceļmalā, stāvēja un raudāja, un man uzsmaidīja. Es gribēju viņu pārvest mājās, bet viņa sacīja — mēs par viņu neliekoties ne zinis, tāpēc esot vienalga, kur viņa atrodoties. «Mani sūtīja kapteinis,» es teicu. — «Vai tiešām viņš to darīja?» viņa jautāja. «Nupat, vai viņš tevi sūtīja nupat?» — «Jā,» es atbildēju. — «Nu tad pagaidi mazliet!» viņa teica. Un tā viņa nostāvēja vēl labu laiciņu. «Ņem tās pretīgās grāmatas, kas mētājas manā istabā, un sadedzini,» viņa ierunājās. «Ai, nē, es pati tās sadedzināšu, bet pēc vakariņām es tev piezvanīšu, un tad tu uznāc augšā,» viņa sacīja. — «Labi,» es atteicu. Un tā man izdevās viņu atvest atpakaļ.