Iedomājieties, viņa ir stāvoklī, — Ragnhilda piepeši sacīja.
Mēs skatījāmies cits uz citu. Nilsa vaibsti it kā izplūda, viņš it kā saduga, acis kļuva miglainas. Kāpēc šie vārdi viņam tā ķērās pie sirds? Lai kaut ko teiktu, es vaicāju:
— Un kundze teica, ka zvanīs pēc tevis?
— Jā, un viņa piezvanīja. Viņa gribēja runāt ar kapteini, bet baidījās un tāpēc vēlējās paturēt mani pie sevis. «Aizdedzini sveci un salasi visas pogas, kas man izbira uz grīdas,» viņa sacīja. Tad viņa pasauca kapteini. Es aizdedzināju sveci un sāku lasīt pogas, tās bija dučiem un dažnedažādas. Ienāca kapteinis. «Es tikai tev gribēju pateikties,» kundze sacīja, «ka tu biji tik labs un sūtīji pēc manis Ragnhildu. Dievs lai tev par to atmaksā!».....
«Labi, labi, mīļais draugs.» Viņš pasmaidīja. «Tu biji tik nervoza.» — «Jā, es esmu nervoza,» viņa atbildēja, «bet gan tas pāries. Nē, nelaime tā, ka man nav meitas, kuru es varētu izaudzināt par labu cilvēku. Manai dzīvei nav nekādas jēgas.» Kapteinis apsēdās uz krēsla. «Nu jā,» viņš teica. — «Tu saki — nu jā? Grāmatās tā rakstīts — ak, šīs pretīgās grāmatas! Ragnhild, ņem tās un sadedzini!» viņa teica. «Nē, tagad es pati tās saplēsīšu un iemetīšu ugunī!» viņa izsaucās. Un tad viņa tiešām sāka plēst grāmatas un mest krāsnī. «Nevajag tā uztraukties, Lovīz,» kapteinis ierunājās. — «Klosterī, man atliek tikai iet klosterī. Bet tur taču mani neņems. Man vairs nav nekādas izejas. Tu domā — ja smejos, es tiešām smejos, bet man ir tik smagi, ka smiekli nenāk ne prātā.» — «Vai tev zobi vairs nesāp.» — kapteinis jautāja. — «Tu taču zini, ka zobi man nemaz nesāp.» — «Nē, to es nezināju.» — «Ak nezināji?» — «Nē.» — «Ak dievs, vai tad tu nesaproti, kas ar mani ir?» Kapteinis tikai raudzījās uz viņu un nekā neatbildēja. «Es taču esmu ... Tu teici, ka man vēl varot būt meita, vai atceries?» Es palūkojos uz kapteini...
Ragnhilda pasmaidīja, pakratīja galvu, tad turpināja: — Dievs lai man piedod, ka es iesmējos, bet kapteiņa seja kļuva tik jocīga, briesmīgi muļķīga. «Vai tad tu agrāk to nemanīji?» kundze jautāja. Kapteinis paraudzījās uz mani un teica: «Ko tu tur pinies kā vista pa pakulām?» — «Es viņu lūdzu salasīt pogas, kas man izbira,» kundze sacīja. — «Nu jau esmu visas salasījusi,» es atbildēju. — «Jau?» kundze vaicāja un piecēlās. «Palūkosim!» Viņa paņēma kārbiņu un ļāva tai izkrist no rokām. Pogas atkal izbira uz grīdas. Tās aizripoja uz visām pusēm — zem galda un pagultē, un pie pavarda. «Nē, kaut kas neredzēts!» kundze izsaucās. Bet viņa tūdaļ uzņēma valodu:
«Padomā tikai, tu neesi pamanījis, ka es — kā ir ar mani!» — «Vai tās pogas nevar palikt uz grīdas līdz rītam?» kapteinis jautāja. — «Jā, kāpēc ne,» kundze atbildēja.
«Baidos tikai, ka varu kādai uzmīt un pakrist. Neesmu vairs tik lokana, pati nevaru tās salasīt, bet labi, lai paliek!» Un viņa sāka glaudīt vīra roku. «Mīļais, mīļais!» viņa sacīja. Kapteinis atvilka roku. «Ak tā, tu man dusmo,» viņa bilda, «bet kādēļ tad tu rakstīji, lai braucu mājās?» — «Mīļā Lovīz, mēs te neesam vieni,» viņš atbildēja. — «Bet tev taču jāzina, kāpēc tu rakstīji!» — «Tāpēc, ka cerēju — viss atkal būs labi.»
— «Bet tā tas nav, vai ne?» — «Nē.» — «Bet ko tu domāji, kad sēdēji un rakstīji?
Vai par mani? Ka atkal vēlies mani redzēt? Es nesaprotu, ko tu tad domāji.» — «Nu jau Ragnhilda visas pogas salasījusi,» kapteinis sacīja. «Ar labu nakti, Ragnhild!»
— Un tad tu aizgāji?
— Jā, bet neuzdrīkstējos aiziet nekur tālu. Ticiet man, kundzei nemaz negribējās, lai es eju projām, tāpēc man vajadzēja palikt viņas tuvumā. Un, ja kapteinis iznāktu un kaut ko iebilstu, es viņam atbildētu, ka nedrīkstu pamest kundzi. Viņš, protams, neiznāca ārā, viņi turpināja savu sarunu. «Es zinu, ko tu domā,» kundze teica. «Var gadīties, ka tu... ka tas nemaz nav tavs bērns,» viņa sacīja. «Tas tiešām tā var būt, bet dievs vien to zina, ar kādiem vārdiem lai izlūdzos tev piedošanu,» viņa turpināja un sāka raudāt. «Ak, dārgais, piedod man, piedod!» viņa sauca un nometās uz ceļiem.
«Tu taču redzēji, ka es aizsviedu prom grāmatas, mutautiņus ar viņa iniciāļiem esmu jau sadedzinājusi, un tur guļ viņa grāmatas, tu pats redzi.» — «Jā, un tur guļ vēl viens mutautiņš ar tiem pašiem iniciāļiem,» kapteinis atteica. «Ak, Lovīz, cik viegli tu domā mani aptīt ap pirkstu!» Kundze jutās sarūgtināta par šiem vārdiem.
«Man žēl, ka tu ieraudzīji šo mutautiņu, to es vasarā būšu paņēmusi līdzi no pilsētas, neesmu vēl paguvusi pārskatīt savu veļu. Bet tam taču nav tik liela nozīme!
Vai ne?» — «Protams, ne,» viņš atbildēja. — «Un, ja tu gribētu mani uzklausīt,» viņa atsāka, «tad dabūtu zināt, ka... ka tas ir tavs bērns. Kāpēc gan lai tas nebūtu tavs? Es tikai to lāgā neprotu izskaidrot.» — «Paliec sēžam!» kapteinis sacīja. Taču kundze bija viņu pārpratusi, viņa piecēlās un teica: «Jā, redzi nu, tu pat nevēlies mani uzklausīt. Bet tagad es tev gribu vaicāt pavisam nopietni: kādēļ tu mani aicināji atpakaļ, kāpēc neatstāji tur, kur biju?» Tad kapteinis sāka runāt par cilvēku, kas uzaudzis cietumā. Ja tādu cilvēku palaižot brīvē, viņš ilgojoties nokļūt atpakaļ. Tā tas esot ar viņu. «Jā, bet es biju pie vecākiem, viņi neizturējās pret mani tik bargi kā tu.
Viņi uzskatīja, ka esmu bijusi ar inženieri precējusies, un mani nenosodīja. Ne jau visi uz. to raugās tā kā tu.» — «Tagad tu vari nopūst sveci, Ragnhilda aizgājusi,» kapteinis sacīja. «Redzi, cik svece kaunīgi deg blakus lampai.» — «Vai manis dēļ?» viņa jautāja. «Vai tā tu domāji? Bet arī tu pats esi vainīgs.» — «Nepārproti mani, es tiešām daudzkārt esmu vainīgs, bet ne jau tu vari mani nosodīt.»
— «Tu tikai negribi atzīties.» — «Nē, es jau teicu, ka esmu vainīgs. Tikai tā nav tā vaina, par kuru tu runā, bet gan sena, sena un jauna! Tā gan! Bet es nepārnesu mājās šo vainu kā dzeguzēnu zem sirds.» — «Tiesa,» kundze atbildēja. «Bet tieši tu visu laiku negribēji, ka es... lai mums būtu bērni, un tāpēc arī es to negribēju, bet tev to vajadzēja zināt labāk. Un tā domā arī mani vecāki. Ja man būtu bijusi meita...» —
«Lūdzu, nepūlies sacerēt aizkustinošu pasaciņu, tā der tikai avīžu pielikumam,» kapteinis viņai teica. — «Jā, bet es runāju taisnību, tu to nevari noliegt.» — «Es jau neko nenoliedzu. Bet tagad, Lovīz, sēdi rāmi un uzklausi mani: tie bērni, tā meita, kas tev tagad tik ļoti ievajadzējusies, — tas viss ir tikai kādu sarunu atbalsis. Tu tajās esi saklausījusies un ceri rast tur glābiņu. Agrāk tu nekad neesi vēlējusies bērnus. Katrā ziņā es to neesmu dzirdējis.» — «Jā, bet tev vajadzēja to labāk zināt.» — «Arī to tu esi tikai nupat dzirdējusi. Taču galu galā tas ir vienalga, var jau būt, ka ar bērniem mēs dzīvotu labāk. To es pats arī tagad saprotu, tikai diemžēl par vēlu. Un tu savā stāvoklī vēl runā, ka,..» — «Jā, žēlīgais dievs! Bet varbūt tieši tu... es nezinu, bet atceries...» — «Es?» kapteinis atvaicāja un pakratīja galvu. «Vispār to vajadzētu zināt mātei, bet šajā gadījumā māte to nezina. Tu, būdama mana sieva, to nezini.» Kundze klusēja. «Vai varbūt zini? Es prasu: zini vai nezini?» Kundze joprojām klusēja, nometās ceļos uz grīdas un raudāja. Ak, es nesaprotu, varbūt es piekrītu kundzei, viņas stāvoklis bija šausmīgs. Es jau gribēju pieklauvēt un iet istabā, kad kapteinis ieteicās: «Tu klusē. Bet tava klusēšana jau ir atbilde. Tā ir tikpat skaidra kā skaļš sauciens.» — «Jā, man nekā vairs nav ko sacīt,» kundze raudādama atteica. — «Es tevi mīlu daudzu īpašību labad, Lovīz, un vispirms tāpēc, ka tu esi patiesa,» kapteinis sacīja. — «Paldies!» viņa atbildēja. — «Pat tagad tu vēl neesi iemācījusies melot.