Piecelies!» Kapteinis palīdzēja viņai piecelties un apsēdināja viņu krēslā, bet žēl bija dzirdēt, kā kundze raudāja. «Apmierinies,» viņš sacīja. «Gribu tev kaut ko jautāt. Varbūt nogaidīsim, paskatīsimies, kāds viņš izskatās, kādas viņam acis, kāda sejiņa?»
— «Jo dievs lai tevi svētī, pagaidīsim! Ak, mans mīļais, mans mīļais, dievs lai tevi svētī!» — «Es mēģināšu samierināties. Tagad tas mani kremt un moka, kremt un moka, bet arī es neesmu bez vainas.» — «Dievs lai tevi svētī! Dievs lai tevi svētī!» kundze atkārtoja. — «Un tevi arī!» kapteinis atbildēja. «Pagaidām ar labu nakti.» Tad kundze uzkrita uz galda un skaļi raudāja. «Kāpēc tu tagad raudi?» — «Tāpēc, ka tu aizej,» viņa atbildēja. «Pirmīt es no tevis baidījos, bet tagad raudu, tāpēc, ka tu aizej.
Vai tu nevari mazliet vēl palikt?» — «Tagad? Pie tevis? Te?» viņš vaicāja. — «Nē, es tikai domāju... ne jau tā... bet es esmu tik vientuļa,» viņa čukstēja. — «Bet es labāk iešu,» kapteinis atteica. «Tu taču sapratīsi, ka patlaban man nav nekādas vēlēšanās te palikt. Pazvani kalponei.» Tad es aizskrēju projām, — Ragnhilda pabeidza savu stāstu.
Pēc brītiņa Nilss jautāja:
— Vai viņi tagad apgūlušies? Ragnhilda to nezināja. Jā, laikam gan, bet tur jau sēž arī virēja un viņus uzmana. Bet, ak, tu pasaulīt, kādā postā kundze nonākusi, viņa gan laikam neguļ!
— Tev vajadzētu aiziet un paraudzīties.
— Labi, — Ragnhilda atteica un piecēlās. — Tomēr, sakiet, ko gribat, man vairāk žēl kapteiņa.
— Tas nemaz nav tik viegli izšķirams, kam taisnība.
— Iedomājieties — dabūt bērnu no tā tipa! Kā gan viņa to varēja! Un pēc tam kundze vēl bijusi pilsētā pie viņa, tā es dzirdēju. Vai tur kāda jēga? Viņai tik daudz to inženiera mutautiņu, un daudz viņas pašas mutautiņu trūkst, viņi tos laikam lietojuši kopīgi. Dzīvot ar tādu tipu, ja pašai ir savs laulāts vīrs!
XII
Kapteinis acīmredzot bija cieši nolēmis pārdot mežu izciršanai. Tagad klaudz un brikšķ visās malās. Rudens ir rēns, zeme nav sasalusi, to var labi art, un Nilss gluži kā sīkstulis izmanto katru minūti, lai atvieglotu darbus nākamajā pavasarī.
Vai mani ar Grīnhusenu arī sūtīs meža darbos? Tad man ienāk prātā, ka biju nodomājis klaiņot pa mežmalu, lāceņu purvājiem un kalniem. Kā paliek ar maniem nodomiem? Turklāt Grīnhusens nav nekāds meža strādnieks, kas derētu kapteinim, viņš jau tikko varēja pakustēt un pavilkt zāģi.
Jā, Grīnhusens vairs nebija tāds kā agrāk, kaut gan grūti saprast, kāpēc. Taču rudie mati tikpat kupli kā jaunībā. Evrebē viņš bija labi atkopies, ēstgriba viņam joprojām bija lieliska. Kā lai viņš nejustos labi! Visu vasaru un rudeni viņš bija kārtīgi sūtījis naudu uz mājām ģimenei un slavēt slavēja kapteini un kundzi, kas tik kārtīgi maksājot un esot labi kungi. Nemaz nevarot salīdzināt ar inženieri, kas esot gatavais gnīda, pat atvilcis divas kronas, ko Grīnhusens godīgi un kārtīgi nopelnījis, — tpū!
Grīnhusens jau šīs divas kronas mierīgi varēja pieciest, bet tāds utizēda, ptū, riebjas pieminēt! Vai kapteinis kaut ko tādu būtu darījis?
Taču Grīnhusens bija kļuvis piekāpīgs un nespēja pat lāgā dusmoties uz kādu.
Tagad viņš būtu ar mieru pat strādāt pie koku pludināšanas un saņemt divas kronas dienā. Vecums un laiks bija aplauzuši Grīnhusenam ragus.
Tā notiek ar mums visiem...
Kapteinis teica:
— Reiz tu ierunājies par ūdensvadu. Vai šogad jau būtu par vēlu sākt darbu?
— Jā, — es atbildēju.
Kapteinis pameta ar galvu un aizgāja.
Kādu dienu, kad es aru uz lauka, pie manis atkal pienāca kapteinis. Viņš šajā laikā staigāja apkārt, visu vērodams arī pats daudz strādāja un neko neizlaida no acīm. Ātri paēdis, viņš gāja atkal ārā, iegriezās šķūņos un kūtīs, gāja uz tīrumiem un pie meža strādniekiem.
— Sāc vilkt ūdensvadu, — viņš sacīja. — Zeme nav sasalusi, vēl ilgi var nesasalt. Kas varētu tev palīdzēt?
— Grīnhusens — es atteicu. — Bet...
— Jā, un Larss. Ko tu gribēji teikt?
— Bet ja uznāk sals?
— Var sākt arī snigt, tad zeme nesasals. Te pie mums zeme katru gadu nemaz nesasalst, — kapteinis sacīja. — Ņem vairākus palīgus, norīko dažus pie rakšanas un dažus pie mūrēšanas. Tu taču šādu darbu esi strādājis arī agrāk?
— Jā.
— Esmu Nilsu brīdinājis, un tev nav jābaidās no nepatikšanām, — viņš teica un pasmaidīja. — Ved zirgu atpakaļ stallī.
Viņa dedzība pielipa arī man, un es tūdaļ grasījos ķerties pie darba, mājup es vairāk skrēju nekā gāju. Kapteinim bija radusies patika ievilkt ūdensvadu, jo ēkas bija nokrāsotas un raža tik bagāta. Turklāt viņš lika nocirst tūkstošiem koku, lai nolīdzinātu savu parādu un vēl dažu labu kronu atlicinātu.
Es uzkāpu paugurā, uzmeklēju to vietu, kuru jau agrāk biju izvēlējies par rezervuāru, izmērīju ar soļiem attālumu līdz mājai. No kalna tecēja lejā strauts, tas bija dziļš un straujš un ziemā nekad neaizsala. Te mums jāuzceļ neliels aizsprosts ar ūdens noteku pavasara un rudens palu ūdeņiem. Jā, Evrebē būs īsts ūdensvads!
Akmeņus mēs varējām dabūt tepat, visapkārt bija daudzslāņains granīts.
Nākamajā dienā darbi ritēja pilnā sparā. Larss Falkenbergs raka grāvi. Grīnhusens un es spridzinājām akmeņus. Šis darbs mums bija pazīstams no Skreijas ceļa būves laikiem.
Labi.
Mēs nostrādājām četras dienas, tad pienāca svētdiena. Es atceros šo svētdienu, debesis bija augstas un skaidras, mežā kokiem lapas nobirušas, pakalnus klāja spirgti zaļi ziemāji, no izcirtuma pacēlās dūmi. Pēcpusdienā Larss Falkenbergs no kapteiņa bija izlūdzies zirgu un ratus, lai aizvestu uz staciju nokauto sivēnu, kas nogādājams uz pilsētu. Atpakaļ braucot, Larss bija apsolījis atvest kapteiņa pastu.
Man ienāca prātā, ka patlaban ir īstais laiks aizsūtīt zēnu pēc manas veļas. Larsa nebija mājās, neviens nedusmosies.
«Paskat tikai, tev ir paši godīgākie nodomi,» es pats sev sacīju, «tu sūti zēnu pēc veļas. Lai gan īstenībā tie nemaz nav godīgi nodomi, tas ir tikai vecums.»
Šī doma mani nomocīja kādu stundu. Nu jā, tas viss jau bija nieki un blēņas, vakars tik brīnum jauks, turklāt vēl svētdiena, darba nekāda, saimes istaba tukša. Vecuma, nespēks? Vai tiešām man grūti uzkāpt pakalnā?
Un es pats devos pēc veļas.
Pirmdienas rītā agri Larss Falkenbergs jau bija klāt. Viņš pasauca mani sāņus, kā to reiz jau bija darījis: vakar tu esot bijis līdumā, bet lai tā būtu pēdējā reize, to iegaumē!
— Tā jau arī bija pēdējā izmazgātā veļa, — es atbildēju...
— Jā, veļa un atkal veļa! Vai tad es pats pa visu rudeni, to tavu sasodīto kreklu nebūtu varējis atnest kaut simtiem reižu?