— Es tev par veļu vairs negribēju atgādināt.
Kā viņš uzodis par manu vakarējo gājienu? To atkal būs pastāstījusi šī tenku vācele Ragnhilda, cits neviens.
Nejauši tuvumā gadījās Nilss. Viņš pavisam mierīgi nāca no virtuves pāri pagalmam, un pēkšņi Larss klupa viņam virsū.
— Tur jau nāk tas otrs mērkaķis, — viņš teica.
— Smiekli nāk, uz tādu paskatoties!
— Ko tu teici? — Nilss vaicāja.
— Ko tu teici? — Larss mēdījās. — Izspļauj labāk burbuli no mutes, lai varētu saprast, ko tu murkšķi, — viņš atcirta.
Tad Nilss apstājās, lai uzzinātu, par ko īsti ir runa.
— Es nekā nesaprotu.
— Ak tā? Tu nesaproti? Bet no rudens aršanas gan tu visu saproti! — Larss atbildēja. — To jau neviens nesaprot labāk par tevi, — viņš vēl piebilda.
Arī Nilss saskaitās un nobālēja. Viņš teica:
— Tu esi īstais muldoņa, Lars! Vai tu reiz nevarētu savaldīt mēli?
— Es — muldoņa? Pats esi gatavais aitasgalva! — Larss kliedza, pat nobālēja. — Esmu dzīvojis Evrebē ilgāk nekā tu un gandrīz katru vakaru dziedājis kungiem! Bet kopš manas aiziešanas te viss iet juku jukām! Jā, tu taču atceries, kā te bija agrāk? — viņš man jautāja.
— Larss te bija tas, kas visu izrīkoja, un darbs gāja no rokas. Pēc tam te pusotra gada strādāja Alberts. Bet tad atnāca Nilss. Un tagad te to vien dzird — jāar un jāved mēsli gan nakti, gan dienu, saime tiek nodzīta līdz beidzamam.
Mēs ar Nilsu vairs nevarējām valdīt smieklus. Taču Larss neapvainojās, viņš pat lepojās, ka radījis jautrību, apmierinājās un smējās līdz ar mums.
— Jā, to es saku skaidri un gaiši, — viņš turpināja.
— Un, ja tu citādi nebūtu puika uz goda, tad tu... — Nu, un kas tad notiktu?
Larss kļuva aizvien mīlīgāks, viņš smējās un teica:
— Tad es tevi aiztriektu ratā.
— Vai gribi iepazīties ar manām dūrēm? — Nilss jautāja.
— Kas šeit notiek? — kapteinis vaicāja, pienācis mums klāt. Viņš jau bija piecēlies, lai gan pulkstenis vēl tikai seši.
— Nekas, — Nilss un Larss reizē atbildēja.
— Kā veicas ar dambi? — kapteinis jautāja. Bet, atbildi nenogaidījis, pievērsās Nilsam, sacīdams: — Zēns mani aizvedīs uz staciju. Man jābrauc uz Kristiāniju.
Grīnhusens un es devāmies taisīt aizsprostu, Larss Falkenbergs — rakt grāvi. Taču mēs visi jutāmies mazliet nomākti. Pat Grīnhusens teica:
— Žēl, ka kapteinis aizbrauc.
Man arī tā likās. Taču kapteinim bija savas darīšanas, jāpārdod baļķi un labība. Bet kādēļ viņš brauca tik agri,... uz rīta vilcienu tik un tā nepaspēs? Vai viņi atkal saķildojušies un viņš grib aizbraukt, iekāms kundze piecēlusies?
Jā, tagad viņi bieži ķildojās.
Bija nonācis pat tiktāl, ka kapteinis un kundze vispār vairs nerunāja viens ar otru, bet, ja vajadzēja pārmīt kādu vārdu, tad lūkojās kaut kur sānis. Dažreiz kapteinis gan ieskatījās sievai sejā un ieteica viņai jaukā laikā iet ārā pastaigāties un reiz pat lūdza, lai viņa paspēlē flīģeli. Bet to viņš laikam darīja tikai saimes dēļ.
Cik tas bija skumji!
Kundze bija klusa un daiļa, viņa bieži stāvēja ārā uz kāpnēm un skatījās uz tālajiem kalniem, viņas vaibsti bija tik smalki un mati mirdzēja kā iesārts zelts. Viņa tagad izskatījās kā jauna, maiga māte. Bet viņa droši vien jutās ļoti vientuļa, nebija nedz viesu, nedz jautrības, nedz mūzikas, tikai bēdas un kauns.
Kapteinis bija solījis pagaidām nest savu nastu, un viņš to arī darīja, cik spēja.
Taču vairāk viņš nespēja. Mājā bija ienākusi nelaime, un vienu nelaimi ir smagāk nest nekā septiņas nastas. Ja kundze dažkārt mazliet iekaisa un aizmirsa būt pateicīga pret kapteini, viņš nodūra acis, paņēma cepuri un izgāja ārā. Par to zināja stāstīt visas kalpones, arī es pats to vairāk reižu biju redzējis, es sapratu — viņš nekad, nemūžam nespēs aizmirst viņas kļūmo soli, tomēr spēja to neatgādināt. Bet vai viņš varēja klusēt, kad viņa lāgiem aizmirsusies sacīja: «Tu taču zini, ka esmu nevesela, tu taču saproti, ka tik ilgi vairs nespēju staigāt kā agrāk?» — «Izbeidz, Lovīz!» viņš atbildēja un sarauca uzacis. Un tad sākās ķilda. «Tu atkal man to atgādini!» — «Nē, tu pati to atgādināji, tu esi zaudējusi savu kautrību, tava krišana tevi padarījusi nekautru.» — «Ak, kāpēc es te atgriezos! Pie vecākiem man bija daudz labāk!» — «Jā, vai arī pie tā kucēna.» —«Tu taču teici, ka viņš reiz tev izlīdzējis? Ja gribi zināt, es labprāt brauktu atpakaļ pie viņa. Hugo ir daudz labāks par tevi.»
Viņa runāja tik nesavaldīgi, pat nebija atbildīga par saviem vārdiem. Viņa mums visiem bija kļuvusi sveša, kļuvusi samaitāta. Falkenberga kundze samaitāta? Nē, varbūt arī ne, dievs vien to zina.
Katrā gadījumā viņa tagad nekautrējās vakaros nākt. virtuvē un uzslavēt Nilsu par viņa jaunību un spēku. Es atkal kļuvu greizsirdīgs un skaudīgs uz Nilsu viņa jaunības dēļ un nodomāju: «Vai visi cilvēki kļuvuši traki, vai tad mēs, vecākie, neesam vairāk cienījami!» Varbūt viņu valdzināja Nilsa nevainība? Varbūt arī viņa pati gribēja uzmundrināties un izskatīties jaunāka par saviem gadiem? Bet vienudien viņa atnāca arī pie aizsprosta — pie Grīnhusena un manis un ilgi tur sēdēja, noraudzīdamās uz mums. Darbs tad kādu pusstundu veicās gaužām viegli, granīts padevās mūsu rokām, mēs mūrējām dambi kā spēkavīri. Bet kundze tikai sēdēja un koķetēja ar acīm. Kāpēc viņa nav atmetusi šo jauno paradumu? Viņas acis šādai rotaļai bija par labu, tas viņai nepiestāvēja. Es domāju: «Vai nu viņa grib atlīdzināt mums par rotaļu ar Nilsu, varbūt uzsākt jaunu rotaļu, kāds būtu pareizais atminējums?» Es pats to nevarēju izšķirt, bet Grīnhusens nekā nesaprata. Kad kundze bija aizgājusi, viņš tikai teica:
— Mūsu kundze taču ir sirsnīga un laba, gluži kā māte. Viņa taču bija atnākusi, lai apjautātos, vai ūdens mums nav par aukstu.
Reiz, kad es stāvēju pie virtuves durvīm, viņa man teica:
— Vai atceries senās dienas mūsu mājās? Tad, kad tu te biji pirmo reizi?
Agrāk viņa to laiku nekad nebija pieminējusi; es tikai atbildēju, ka atceros.
— Tu vedi mani uz mācītāja māju, vai atceries? Tad es nodomāju, ka viņa grib ar mani patērzēt, lai izklaidētos, un gribēju viņai palīdzēt atvieglot sarunu. Es jutos arī aizkustināts un atbildēju:
— Jā, labi atceros. Tas bija lielisks brauciens. Bet beigās kundze bija pagalam nosalusi.
— Nevis es, bet tu. Tu taču man atdevi savu segu. Nabadziņš!
Tas mani vēl vairāk aizkustināja, un es kļuvu pat iedomīgs: tātad viņa mani nebija aizmirsusi, aizritējušie gadi mani nemaz nav tik ļoti pārvērtuši!
— Nē, kundze, jūs maldāties, tā nebija mana sega. Bet vai jūs atceraties, ka mēs ieturējām maltīti kādā ceļmalas mājiņā, zemnieku sieva mums izvārīja kafiju un jūs mani pacienājāt?
Es aptvēru ar rokām stabu un pieslējos pie margām.
Kundzi šī kustība laikam aizskāra, viņai šķita, ka es gatavojos uz ilgāku sarunu.
Turklāt es biju sacījis: «Mēs ieturējām maltīti kādā ceļmalas mājiņā.» Protams, es biju atļāvies pārāk daudz, bet garajos klejojumos biju atradis no smalkas uzvedības.
Pamanījis viņas nepatiku, es tūlīt izslējos, bet bija jau par vēlu. Viņa izturējās tikpat laipni, bet, redzams, sava kļūmīgā soļa dēļ biju kļuvusi aizdomīga un mazākajā neveiklībā saskatīja nepieklājību.
— Jā, jā, — viņa atbildēja. — Ceru, ka tu Evrebē juties tikpat labi kā toreiz.