Tad viņa pamāja ar galvu un aizgāja.
Aizritēja dažas dienas. Kapteinis vēl nebija atgriezies, bet atsūtījis kundzei atklātni ar laipniem vārdiem: viņš cerot būt mājās nākamajā nedēļā un vienlaikus izsūtot krānus, caurules un cementu ūdensvadam.
— Redzi, — kundze sacīja, pienākdama pie manis ar atklātni rokā. — Kapteinis izsūtījis šīs lietas uz tava vārda un lūdz, lai tu tās pārved mājās no stacijas.
Mēs pašā pagalma vidū stāvējām blakām un lasījām atklātni. Neprotu to lāgā izskaidrot — es stāvēju viņai cieši blakām, pieliecis galvu pie viņas galvas, un jutu dziļu iekšēju tīksmi. Izlasījusi atklātni, viņa pavērās manī.
Viņa nevalšķinājās, taču droši vien redzēja, ka mana seja pārvērtusies. Vai arī viņa juta manu tuvumu? Gurdais skatiens pauda maigumu. Viņa bija tik neapdomīga; dzīvība, ko viņa nesa zem sirds, piešķīra viņas skatienam gandrīz pārdabisku dziļumu. Viņa sāka ātri elpot, viņas seja tumši pietvīka, tad viņa apgriezās un lēnām gāja projām.
Es paliku stāvam ar atklātni rokā. Vai viņa man to iedeva? Vai es pats to paņēmu?
— Jūsu atklātne! — es izsaucos. — Lūdzu...
Viņa nepagriezdamās pastiepa roku atpakaļ, paņēma atklātni un devās tālāk.
Šis notikums mani nodarbināja vairākas dienas. Vai man vajadzēja viņai sekot?
Vajadzēja riskēt, pārbaudīt, viņas durvis nebija tālu. Bet kādēļ viņa vispār bija atnākusi ar šo atklātni? Viņa taču varēja man to pateikt mutvārdiem. Atcerējos, ka pirms sešiem gadiem mēs tāpat stāvējām blakām un lasījām kapteiņa telegrammu.
Vai viņa gribēja atkārtot šo ainu, varbūt tā viņu labvēlīgi ietekmēja?
Kad es viņu vēlāk satiku, viņa neizskatījās samulsusi, bija laipna un salta. Man šis atgadījums bija jāaizmirst. Ko gan es no viņas gribēju? Itin nekā!
Šodien pie viņas atbrauca viesi — kāda dāma no kaimiņiem ar savu meitu. Viņas laikam bija dzirdējušas, ka kapteinis aizbraucis, un gribēja kundzi izklaidēt, varbūt bija ieradušās aiz ziņkārības. Viņas tika labi uzņemtas, Falkenberga kundze izturējās pret viņām tikpat laipni kā agrāk un beidzot nospēlēja viņām kaut kādu gabalu uz klavierēm. Kad viešņas taisījās doties mājās, kundze viņas pavadīja un visu laiku nopietni runājās par saimniecību un lopu kaušanu, lai gan viņas galvā droši vien bija pavisam citas domas. Viņa izskatījās tik moža un jautra. «Atbrauciet atkal, katrā ziņā, Sofij.» — «Jā, pateicos. Bet kāpēc jūs nekad vairs nebraucat uz Nedrebi?» — «Es, vai? Nebūtu tik vēls, tad tūlīt brauktu jums līdzi,» — «Bet rītu jau arī ir diena.» — «Jā, ļoti iespējams, ka aizbraukšu pie jums rīt. Vai tu tā esi?» viņa jautāja Ragnhildai, kas viņai bija sekojusi, nesdama šalli. «Nu gan man jāsmejas, tu domā — es salstu?»
Vispār mums visiem bija labāka noskaņa, mūs vairs nenomāca drūmas nojausmas.
Grīnhusens un es mūrējām baseinu, Larss Falkenbergs raka aizvien tālāk un tālāk grāvi. Tā kā kapteinis paliks tik ilgi projām, es gribēju sasparoties, lai līdz viņa pārbraukšanai lielākā daļa darbu jau būtu pabeigta. Tas būtu lieliski, ja ūdensvads jau būtu ievilkts! Viņu šāds pārsteigums ļoti iepriecinātu, jo vakarā pirms aizbraukšanas viņi atkal bija strīdējušies. Kapteinim laikam atkal kaut kas bija dūries acīs, varbūt kundzes istabā vēl mētājās kāda nesadedzināta grāmata. Sarunu kapteinis bija beidzis ar šādiem vārdiem: «Es nocērtu visu mežu, lai nolīdzinātu parādu. Turklāt arī labība ienesīs krietnu summu. Lai nu dievs man piedod, tāpat kā piedodu viņam. Ar labu nakti, Lovīz!»
Ielikuši beidzamo akmeni un visu nocementējuši, Grīnhusens un es gājām palīgā Larsam un sākām rakt katrs savu grāvja gabalu. Darbs veicās labi, vietumis nācās uzspridzināt kādu akmeni vai nocirst koku, bet drīz no baseina līdz pagalmam stiepās gara, melna līnija. Tad mēs atkal gājām atpakaļ un izrakām grāvi vajadzīgā dziļumā.
Galu galā grāvi nerok krāšņumam, bet ūdensvada ielikšanai. Bet galvenais — mums grāvis jāizrok dziļāks par zemes sasaluma joslu. Zemes virskārta jau tagad naktīs sasala. Arī Nilss atmeta citus darbus un nāca mums palīgā.
Vai nu es mūrēju, vai raku — tas bija darbs tikai rokām, taču smadzenes savā bezdarbībā noņēmās ar dažnedažādām iedomām. Ikreiz, atceroties epizodi ar kapteiņa atklātni, es iekšēji it kā jutu gaišu strāvojumu. Bet kādēļ es to vēl atceros? Pietiek! Un es jau arī nebiju viņai sekojis.
Es stāvēju tur, bet viņa, lūk, tur. Es jutu viņas elpu, viņas miesas smaržu. Viņa nāca no tumsas, nē, nē, viņa nebija no šās planētas. Vai atceries, kādas viņai bija acis?
Un ikreiz manī viss sagriezās, man aiztrūka elpa. Atmiņā pazibēja to vietu vārdi, no kurienes viņa varētu būt ieradusies: Uganda, Tananarivo, Honolulu, Venecuela, Atakama. Vai tās bija vārsmas vai krāsas? Es pats to nezināju.
XIII
Kundze pavēl iejūgt zirgus, viņa taisās braukt uz staciju.
Viņa nesteidzas, liek virtuvenei sagatavot ceļamaizi, un, kad Nilss jautā, vai kundze vēlas karieti vai landaueru, viņa brītiņu padomā un tad izvēlas landaueri ar diviem zirgiem.
Viņa aizbrauc. Uz bukas sēž Nilss.
Vakarā viņi atgriežas. Pusceļā griezušies atpakaļ.
Vai kundze ko aizmirsusi? Tagad viņa pieprasīja citus zirgus, jaunu ceļamaizi, viņa tūlīt došoties atceļā. Nilss mēģināja viņu atrunāt, jau metās krēsla, drīz būs tumsa. Bet kundze nepiekāpās. Viņa sēdēja ceļojuma tērpā savā istabā un gaidīja, līdz izpildīs viņas rīkojumus, viņa nekā nebija aizmirsusi un nekā nedarīja, tikai sēdēja un skatījās vienā punktā. Ragnhilda iegāja un jautāja, vai nevarot kaut ko palīdzēt. Nē, pateicos.
Kundze sēdēja, sagumusi uz priekšu, it kā viņu māktu smaga bēdu nasta.
Zirgi bija pārjūgti, kundze izgāja ārā.
Ieraudzīdama, ka Nilss otru reizi taisās viņu vest, kundze iežēlojās un lika braukt Grīnhusenam. Gaidīdama Grīnhusenu, viņa apsēdās uz kāpnēm.
Un tad viņi aizbrauca. Vakars bija jauks, zirgiem nebija karsti.
— Viņa ir galīgi pārvērtusies, — Nilss sacīja. — Es nekā vairs nesaprotu. Es sēdēju uz bukas un braucu, pēkšņi viņa piesit pie lodziņa un lūdz, lai griežu atpakaļ.
Jau pusceļu bijām nobraukuši. Taču viņa ne ar vardu neieminējās, ka tūlīt brauks atpakaļ.
— Varbūt bija kaut ko aizmirsusi?
— Nē jel, — Ragnhilda iebilda. — Viņa uzkāpa savā istabā, un es domāju, ka viņa ņems un sadedzinās tās ģīmetnes, bet tās tur stāv, kā stāvējušas. Nē, viņa mājās itin nekā nedarīja.
Es sekoju Nilsam pāri pagalmam, un viņš teica:
— Nē, ar kundzi ir pavisam ļauni, viņa ir galīgi apjukusi, vairs neapjēdz, ko dara.
Kā tu domā, uz kurieni viņa tagad brauca? Likās, viņa pati to skaidri nezināja. Kad mēs apstājāmies pūtināt zirgus, viņa teica: «Ak, Nils, man ir tik daudz darīšanu, jābūt desmit vietās, taču mājas arī nedrīkstu pamest.» — «Kundzei nevajadzētu sevi tā apgrūtināt un uztraukties,» es teicu. Bet tu jau zini, kāda viņa ir, viņa necieš, ja viņai runā pretī. Viņa palūkojās pulkstenī un atkal lika braukt.
— Vai tas bija ceļā uz staciju?
— Nē, atceļā. Viņa bija ļoti satraukta.
— Varbūt kapteinis viņai rakstījis? Kalps pašūpoja galvu.
— Nē. Nu, dievs vien to zina. Jā, ko es gribēju teikt, rīt ir svētdiena?
— Jā.
— Nē, nekas. Es tikai svētdienā gribēju sameklēt labāku ceļu, pa kuru ziemu vest malku. Esmu par to domājis jau sen. Tagad tas ir vieglāk, vēl nav uzsnidzis sniegs.