Mūžam viņam galvā bija saimniecības rūpes! Darbs viņam bija goda lieta, turklāt viņš gribēja pateikties kapteinim, jo pēc rudens darbiem kapteinis bija krietni paaugstinājis viņa algu.
Tātad pienākusi svētdiena.
Es aizeju līdz pakalnam un apskatu dambi un grāvi, vēl tikai dažas dienas, un ūdensvads būs ievilkts. Biju krietni satraukts un nemaz nevarēju sagaidīt, kad paies svētdiena, lai atkal varētu ķerties pie darba. Kapteinis ne ar vienu vārdu nebija iejaucies ūdensvada vilkšanā, visu uzticējis man, tāpēc nevarēju būt vienaldzīgs, ja iestājas sals un sagandē mūsu darbu.
Pārnācis mājās, ieraudzīju pagalmā landaueru. Zirgi bij izjūgti. «Ap šo laiku kundzei vajadzēja būt atpakaļ, — bet kāpēc Grīnhusens piebraucis landaueru pie galvenajām kāpnēm?» es nodomāju un iegāju virtuvē.
Man pretī izskrēja kalpones. Kundze sēžot landauerā, viņa vēlreiz atgriezusies mājās. Viņi aizbraukuši līdz stacijai, un kundze atkal liekot braukt uz turieni. Vai es to saprotot?
— Varbūt viņa par kaut ko uztraucas? — es jautāju. — Kur ir Nilss?
— Aizgāja uz mežu. Būšot tur ilgi, tā viņš teica. Mājās esam tikai mēs un nekādi nespējam pierunāt kundzi.
— Bet kur ir Grīnhusens?
— Aizgāja pārjūgt zirgus. Bet kundze tikai sēž landauerā un negrib kāpt ārā. Aizej tu, parunā ar viņu!
— Nav jau liela bēda, ja kundze vēlreiz pavizinās līdz stacijai. Par to nav jāuztraucas.
Es devos pie kundzes. Sirds man strauji pukstēja. Cik kundze bija satraukta, laikam viņu pārņēmis izmisums. Es atvēru landauera durvis, sveicināju un teicu:
— Vai jūs, kundze, atļautu, ka šoreiz braucu es?
Viņa mierīgi palūkojās uz mani un atbildēja:
— Nē, kādēļ?
— Grīnhusens droši vien būs noguris, un es domāju...
— Viņš solījās mani vest. Nē, noguris viņš nav. Vai viņš drīz nāks?
— Es viņu neredzu, — es atbildēju.
— Aiztaisi landauera durvis un sameklē viņu, — kundze pavēlēja, tīstīdamās ceļojuma apmetnī.
Es iegāju stallī, Grīnhusens patlaban jūdza citus zirgus.
— Kas īsti notiek, vai tu atkal brauksi? — es jautāju.
— Es, vai? Vai tad man nelika braukt? — Grīnhusens atbildēja un brīdi apklusa.
— Tas liekas tik savādi. Uz kurieni tad kundze brauks, vai tu to zini?
— Nē. Viņa nakts vidū gribēja, lai griežu atpakaļ, bet es aizrādīju, ka mums tas nav pa spēkam. Tad viņa pārgulēja viesnīcā. Bet no rīta atkal teica, ka gribot braukt uz mājām. Un tagad viņa atkal grib braukt uz staciju. Es te neko nesaprotu.
Grīnhusens rīkojās ar zirgiem.
— Kundze lūdza, lai es tevi pasteidzinu.
— Jā, tūlīt nākšu. Tikai jātiek galā ar iejūgu.
— Vai tu neesi pārāk noguris, lai vēlreiz brauktu?
— Nekas, gan jau izturēšu. Viņa man iedeva krietnu dzeramnaudu.
— Vai tiešām? Tūlīt redzams, ka lepna dāma!
— Nu jā.
Tad es sacīju Grīnhusenam:
— Man gan liekas, tev nevajadzētu otrreiz braukt. Viņš pagriezās pret mani.
— Tu tā domā? Jā, varbūt tev taisnība.
Tad atskanēja kundzes balss, — viņa bija pienākusi pie staļļa durvīm:
— Ko tu tur tūļājies? Vai man vēl ilgi būs jāsēž un jāgaida?
— Tūlīt būšu klāt! — Grīnhusens izsaucās un sāka steigšus rosīties. — Tikai streņģes jāsavelk.
Kundze atgriezās pie landauera. Viņa gandrīz skrēja, biezais kažoks traucēja kustības, viņa vicināja rokas, lai nepakluptu. Tas bija bēdīgs skats, šķita, ka vista skraida pa pagalmu un plivina spārnus.
Es atkal piegāju pie kundzes, izturējos pieklājīgi, bet pazemīgi, noņēmu cepuri un lūdzu, lai viņa vairs nedodas ceļā.
— Ne jau tev mani jāved, — viņa atcirta.
— Nē. Bet vai kundze labāk nepaliktu mājās? Tad viņa sadusmojās, nomērīja mani ar skatienu un teica:
— Atvaino, tev šajā jautājumā nav jāmaisās. Tikai tāpēc, ka tu manis dēļ reiz tiki atlaists, tu...
— Nē, nē, ne jau tāpēc! — es izmisis izsaucos, bet neko vairāk nevarēju piebilst. Ja viņa mani saprata šādi, tad viņas acīs nebiju nenieka vērts.
Uz mirkli mani sagrāba niknums, es biju gatavs iebrukt landauerā un ar varu izraut ārā šo stulbo, apjukušo vistu. Droši vien manas rokas bija sažņaugušās, jo viņa bailīgi parāvās atpakaļ. Taču manas dusmas tūdaļ noplaka, es kļuvu pazemīgs, tomēr vēlreiz mēģināju viņu atrunāt:
— Mēs visi uztraucamies, ka jūs braucat prom un mūs atstājat. Mēs izdomāsim, kā jūs izklaidēt, es varu lasīt jums kaut ko priekšā, un Larss taču tik skaisti dzied. Es varbūt varētu šo un to arī pastāstīt. Redzu — nāk Grīnhusens, vai drīkstu teikt, lai viņš iet atpakaļ?
Viņa it kā atmaiga un iegrima domās. Tad viņa sacīja:
— Tu nekā nesaproti. Es braucu pretī kapteinim. Viņš neieradās nedz vakar, nedz aizvakar, bet agri vai vēlu viņam jābrauc. Gribu viņu sagaidīt.
— Ā!
— Tātad ej savu ceļu! Vai te ir Grīnhusens?
Es jutos kā uz mutes sists. Viņai bija taisnība, tas izklausījās tik ticami, es atkal biju izturējies kā stulbenis.
— Jā, Grīnhusens ir atnācis, — es atbildēju.
Tad es uzliku galvā cepuri un palīdzēju Grīnhusenam iejūgt zirgus. Biju tik apjucis un nokaunējies, ka aizmirsu pat atvainoties, tikai skraidīju ap pajūgu, pārbaudīdams, vai viss ir kārtībā.
— Tātad tu mani vedīsi, Grīnhusen? — kundze vaicāja.
— Kā tad! Kurš gan cits? — viņš atbildēja.
Tad viņa ar blīkšķi aizcirta durtiņas, un landauers izripoja no pagalma.
— Vai aizbrauca? — kalpones jautāja, sasizdamas plaukstas.
— Jā, aizbrauca. Viņa grib sagaidīt savu vīru.
Es atkal devos uz dambi. Bez Grīnhusena mums trūka viena cilvēka. Diezin vai mēs, pārējie, pagūsim tikt ar visu galā noteiktajā laikā.
Es sapratu, ka Falkenberga kundze bija mani apvedusi ap stūri, teikdama, ka gribot sagaidīt vīru. Vienalga, zirgi bija atpūtušies, jo nebija nodarbināti tajās dienās, kad Nilss palīdzēja rakt grāvi. Taču es biju izturējies kā nelga. Man vajadzēja bez atļaujas sēsties pašam uz bukas. Nu labi, bet kas būtu līdzēts? Vismaz es nebūta izdabājis visām viņas kaprīzēm. Varētu viņu atturēt. Ak tu mīlestības apstulbotais večuk!
Kundze to visu varbūt darīja ar nolūku, lai atriebtos kapteinim un nebūtu mājās, kad viņš pārbrauc. Viņa visu laiku svārstījās, gribēja gan vienu, gan otru, bet savs nolūks viņai bija. Ak tu vientiesīti, vai tāpēc tu klaiņo apkārt, lai aizstāvētu laulāto pilsoniskās intereses, ja tiem gadās mīlas dēkas? Nu jā! Falkenberga kundze bija kļuvusi tik samaitāta. Šis kļūmīgais solis viņai bija nācis par ļaunu, un vai nav vienalga, kas ar viņu notiek. Viņa bija sākusi arī melot. Vispirms grozīja acis kā kabareja dejotāja un tad nodevās arī meliem. Šodien tie bija nepieciešamības meli, rīt jau viņa melos aiz patikas. Vieniem meliem seko citi. Nu un tad? Dzīve varēja atļauties šādu izšķērdību.
Mēs trīs dienas rakām grāvi, bija palicis vēl tikai neliels gabals. Naktīs bija trīs grādi sals, bet mūs tas netraucēja, mēs tikai rakām tālāk. Grīnhusens bija atgriezies, viņam bija jārok grāvis zem virtuves, pats es raku zem kūts un staļļa, šis darbs man šķita atbildīgāks, bet Nilss un Larss Falkenbergs raka grāvi uz rezervuāru.
Šodien es beidzot ievaicājos Grīnhusenam par kundzi:
— Tātad pēdējo reizi viņa nebrauca atpakaļ uz mājām?
— Nē, viņa iekāpa vilcienā.
— Laikam brauca pretī savam vīram?
Grīnhusens tagad pret mani izturējās ļoti piesardzīgi, šīs divas dienas viņš nebija man bildis ne vārda un tagad tikai atbildēja: