— Tā jau laikam būs. Droši vien viņa to darīja, vīrs taču jāsagaida...
— Es domāju, ka viņa varbūt aizbrauca pie vecākiem uz Kristiansandu.
— Jā, iespējams, — Grīnhusens atbildēja. Šis pieņēmums viņam likās labāks. — Skaidrs, ka viņa aizbrauca pie vecākiem. Jā, jā, drīz viņa atkal būs mājās.
— Vai viņa tā teica?
— Jā, laikam jau drīz. Kapteinis arī vēl nav pārbraucis. Mūsu kundze ir lieliska sieviete. «Te tev būs ēšanai un dzeršanai un arī zirgu barībai,» viņa saka, «un te vēl tev pašam.» Ak, otru tādu kundzi nez vai atradīsi!
Taču kalponēm, kurām viņš vairāk uzticējās, Grīnhusens bija teicis, ka šauboties, vai kundze vairs atgriezīsies. Visu ceļu viņa iztaujājusi Grīnhusenu par inženieri Lasenu, laikam aizbraukusi pie viņa. Jā, pie tāda vīra viņa nepazudīšot, tas dzīvojot bagātībā un greznībā.
Pienāca vēl viena atklātne no kapteiņa uz kundzes vārda, kapteinis lūdza, lai aizsūtot piektdien uz staciju viņam pretī Nilsu, lai neaizmirstot paņemt līdzi kažoku.
Atklātne bija nokavējusies, šodien jau bija ceturtdiena. Starp citu, tas bija laimīgs gadījums, ka Ragnhilda bija iedomājusies izlasīt atklātni.
Mēs sēdējām Nilsa istabā un runājām par kapteini, kā viņš saņems jauno ziņu un vai vispār mums viņam kaut kas jāsaka. Pie šīs apspriedes bija klāt arī visas trīs kalpones. Kundzei jau sen vajadzēja būt Kristiānijā, kad kapteinis bija rakstījis šo atklātni, taču acīmredzot viņas tur nebija, tātad uz turieni viņa nebija braukusi. Tas viss bija vairāk nekā bēdīgi.
Nilss jautāja:
— Vai viņa nav atstājusi vēstuli?
Nē, nevienas vēstules nebija. Ragnhilda turpretī kaut ko bija izdarījusi pati uz savu roku, ko viņai varbūt nevajadzēja darīt. Visas ģīmetnes, kas atradās uz flīģeļa, viņa bija iemetusi ugunī. Vai tas bija prātīgi darīts?
— Nē, nē, Ragnhild!
Viņa vēl pastāstīja, ka pārskatījusi kundzes veļu un izņēmusi visus mutautiņus, kas nebijuši viņas. Viņa kundzes istabā atradusi daudzas svešas mantas: izšūtu somiņu ar inženiera Lasena iniciāļiem, kādu grāmatu ar viņa vārdu, saldumu kārbu ar viņa rokrakstu — to visu viņa bija sadedzinājusi.
Jā, Ragnhilda patiesi bija neparasta meitene. Kas viņai par nekļūdīgu nojautu! Kā viņa varēja vienā mirklī kļūt lēnīga un labdarīga? Viņa, kura mācēja tik labi izmantot sarkano paklāju un atslēgas caurumus.
Man un manam darbam nāca tikai par labu, ka kapteinis iepriekš nebija prasījis pēc pajūga, grāvis jau bija izrakts visā garumā, un cauruļu ielikšanai man Nilss nebija vajadzīgs. Kad vajadzēs aizrakt grāvjus, tad visi vīri būs nepieciešami. Starp citu, atkal bija sācis līt un laiks kļuvis siltāks.
Man tas šajās dienās nāca tikai par labu, ka visus manus prātus nodarbināja ūdensvads, tas mani aizkavēja no uzmācīgām pārdomām. Dažkārt es vienatnē sažņaudzu dūres un mocījos, es izkliedzu mežam savas sāpes, taču aiziet no šejienes nevarēju. Un uz kurieni lai es ietu?
Atgriezās kapteinis.
Viņš tūdaļ izstaigāja visu galveno ēku, ieskatījās saimes istabā un virtuvē, uzkāpa augšstāvā un atkal nonāca lejā, visu laiku paturēdams mugurā kažoku un stulmeņus kājās.
— Kur kundze? — viņš vaicāja.
— Kundze aizbrauca jums pretī, — Ragnhilda atbildēja. — mēs domājām, ka jūs atgriezīsieties kopā.
Kapteinis nokāra galvu. Tad viņš piesardzīgi jautāja:
— Tātad Nilss viņu aizveda? Žēl, ka es neapskatījos stacijā.
Tad Ragnhilda sacīja:
— Kundze aizbrauca jau svētdien. Kapteinis atkal valdīja pār sevi un atteica:
— Svētdien? Tātad viņa gribējusi mani sastapt Kristiānijā. Hm... Mēs esam izmainījušies. Pa ceļam es iegriezos Drammenā, es gribēju sacīt, Fredrikstadā. Vai tev kaut kas ēdams, Ragnhild?
— Jā, lūdzu, galds ir klāts.
— Starp citu, Drammenā es iegriezos aizvakar. Jā, jā, kundze vismaz dabūja pavizināties! Vai mājās viss ir kārtībā? Vai puiši rok grāvi?
— Jau izrakuši. Kapteinis iegāja iekšā.
Ragnhilda tūlīt atbrāzās pie mums un atstāstīja visu vārdu pa vārdam, lai mēs viņu nenodotu. Vēlāk kapteinis iznāca arī pie mums ārā.
— Sveiki, puiši! — viņš sveicināja pēc virsnieku paraduma un bija pārsteigts, ka caurules ieliktas. Mēs jau bijām sākuši tās aizrakt.
— Vareni puiši! — viņš sacīja. — Jūs daudz čaklāk strādājat nekā es!
Pēc tam viņš aizgāja uz dambi. Atgriežoties viņa acis vairs nebija tik skaidras, bet it kā aizplīvurotas. Varbūt viņš tur, vientulībā sēdēdams, bija daudz ko pārdomājis.
Tagad nu viņš te stāvēja, lūkodamies uz mums, ar roku aptvēris zodu. Tas ilga vienu mirkli, tad viņš sacīja Nilsam:
— Mežu es pārdevu.
— Par krietnu cenu, kapteiņa kungs, vai ne?
— Jā, tā ir. Par krietnu cenu. Es ar šo darījumu noņēmos visu laiku. Jūs esat bijuši čaklāki.
— Mēs te bijām daudzi — veseli četri vīri, — es iebildu. Tad viņš mēģināja pajokot un teica:
— Es zinu, cik tu man dārgi izmaksā! Taču viņa balss nemaz neskanēja priecīgi, arī smaids neparādījās. Viņu bija pārņēmusi izklaidība. Brīdi viņš apsēdās uz mālainā akmens, ko bijām izcēluši no grāvja, un vēroja mūsu darbu.
Tad es piegāju pie viņa ar lāpstu rokās, man bija žēl viņa drēbju, un teicu:
— Atļaujiet, es nokašņāšu mālus no akmens.
— Nē, nav jau nekāda nelaime, — viņš atbildēja. Tomēr piecēlās un ļāva man notīrīt akmeni.
Pēkšņi ieraudzīju gar grāvi skrienam šurp Ragnhildu, viņai rokās bija kaut kas balts, kāds papīrs. Viņa drāzās kā vējš. Kapteinis sēdēja un lūkojās uz viņu.
— Jums telegramma, — viņa aizelsusies teica. — Ziņnesis atveda.
Kapteinis piecēlās un pagājās pāris soļu pretī Ragnhildai. Tad viņš paņēma telegrammu un izlasīja.
Mēs tūdaļ redzējām, ka telegramma bija ļoti svarīga. Kapteinis dziļi atvilka elpu.
Tad viņš sāka iet, skriešus devās mājup, paskrējis gabaliņu, viņš pagriezās un uzsauca Nilsam:
— Tūlīt jūdz zirgus! Es braukšu uz staciju. Un skrēja tālāk.
Kapteinis aizbrauca. Mājās viņš bija tikai nedaudzas stundas.
Ranghilda pastāstīja mums par viņa uztraukumu: viņš gribējis iekāpt ratos bez kažoka, aizmirsis sagatavoto ceļamaizi un atplēsto telegrammu pametis uz kāpnēm.
«Nelaimes gadījums,» telegrammā bija rakstīts, «ar jūsu dzīvesbiedri. Policijas priekšnieks.»
Ko tas viss nozīmēja?
— Es jau to noģidu, kad ieraudzīju ziņnesi! — Ragnhilda svešādā balsī sacīja un novērsās. — Jā, droši vien liela nelaime! — viņa vēl piebilda.
— Kāpēc tu tā domā? — es iebilstu un vairākkārt izlasu telegrammu. — Tas nemaz nav tik briesmīgi, paklausies: «Uzaicinu jūs tūdaļ ierasties. Noticis nelaimes gadījums ar jūsu dzīvesbiedri. Policijas priekšnieks.»
Tā bija steidzama telegramma no mazās pilsētiņas, no mirušās pilsētiņas. Jā, šai pilsētiņā nerimtīgi skanēja ūdens šalkoņa, tur bija garš tilts un ūdenskritums. Ja kāds iekliedzās, neviens to nedzirdēja. Tur nebija arī neviena putna...
Visas kalpones nāca pie manis un runāja svešādā balsī, mūs visus bija pārņēmusi nomāktība, man bija jāsaglabā drosme un paļāvība — kundze droši vien būs pakritusi un sasitusies, viņa nebija visai droša uz kājām. Taču viņa, bez šaubām, pati piecēlusies un gājusi tālāk, asinis tikai mazliet tecējušas. Tie policijas priekšnieki ir visai nadzīgi uz telegrafēšanu!