— Nē, nē! — Ragnhilda iebilda. — Tu pats labi zini — ja telegrafē policijas priekšnieks, tad kundze kaut kur atrasta beigta. Cik briesmīgi, nav spēka to izturēt...
Iestājās smagas dienas. Es strādāju kā plēsts, taču bez prieka un aizrautības. Kad beidzot atgriezīsies kapteinis?
Viņš atgriezās pēc trim dienām — kluss un viens pats, — līķis bija aizsūtīts uz Kristiansandu. Kapteinis tikai bija ieradies pārģērbties, pēc tam viņš brauks tur uz bērēm.
Arī šoreiz viņš bija mājās, augstākais, vienu stundu, vajadzēja steigties, lai nenokavētu rīta vilcienu. Es viņu pat nesatiku, jo strādāju pagalmā.
Ragnhilda vaicājusi, vai viņš kundzi vēl sastapis dzīvu.
Viņš pavēries meitenē un saraucis uzacis.
Taču Ragnhilda nepiekāpusies un lūgusi viņai, dieva dēļ, to pateikt. Abas kalpones stāvējušas viņai aiz muguras un izskatījušās tikpat izmisušas.
Tad kapteinis atbildējis, taču tik klusi, it kā runātu pats ar sevi:
— Kad es atbraucu, viņa jau pirms vairākām dienām bija mirusi. Bija noticis nelaimes gadījums. Viņa gribējusi pāriet pāri upei, bet ledus vēl bijis plāns. Nē, ledus nemaz nav bijis, tikai akmeņi, ļoti slideni akmeņi. Starp citu, ledus arī bijis.
Kalpones sākušas vaimanāt, bet kapteinis to vairs neizturējis. Viņš piecēlies, sausi nokāsējies un teicis:
— Labi, meitenes, ejiet ārā! Pagaidi, Ragnhild! Viņš vēlējies runāt ar viņu vienatnē.
— Jā, ko es tev gribēju sacīt. Vai tu noņēmi no flīģeļa dažas ģīmetnes? Nesaprotu, kur tās palikušas!
Tad Ragnhilda atguvusi savu attapību — lai dievs viņu svētī par šiem meliem! — un teikusi:
— Es? Nē, to izdarīja pati kundze.
— Ak tā? Es tikai nesaprotu, kur tās palikušas.
Pēc šiem Ragnhildas vārdiem kapteinim it kā akmens novēlās no sirds.
Pirms aizbraukšanas kapteinis bija pateicis Ragnhildai, lai es neatstājot Evrebi, iekāms viņš nav atgriezies.
XIV
Es neaizgāju no Evrebes.
Strādādams es aizvadīju sava mūža skumīgākās dienas, tomēr ūdensvadu ievilku.
Kad pirmo reizi laidām pa to ūdeni, tas mums visiem bija neliels iepriecinājums un deva iespēju runāt par kaut ko citu.
Pēc tam Larss Falkenbergs aizgāja. Mūsu starpā vairs nebija nekādu nesaskaņu, mēs atkal jutāmies tāpat kā senajās dienās, kad klīdām no mājas uz māju un bijām labi draugi.
Viņam dzīvē veicās labāk nekā dažam labam citam, viņam sirds bija viegla, galva tukša, bet veselība tāda pati kā jaunībā. Tagad viņš gan vairs nedziedāja kungiem, manuprāt, bija sācis mazliet lietišķāk novērtēt savu balsi un samierināties tikai ar stāstīšanu, ka dziedājis gan dejas vakaros, gan kungiem, Nē, par Larsu Falkenbergu nebija jāuztraucas, viņam piederēja neliela saimniecība, divas govis un sivēns un piedevām vēl sieva un bērni.
Bet ko lai iesāk tādi kā es un Grīnhusens? Es varu klaiņot, kur deguns rāda, bet lāga Grīnhusens vairs to nespēj. Viņš tikai var dzīvot uz vietas un strādāt, kamēr viņu atlaiž. Un, dzirdot briesmīgo vārdu «aprēķins», viņš apjuka kā mazs bērns, it kā nupat būtu gals klāt. Taču drīz atguva paļāvību un savu bērna ticību — ne jau uz sevi pašu, bet uz likteni un dieva gribu — un, atviegloti nopūties, teica: «Nekas, gan jau ar dieva palīgu viss nokārtosies.»
Tātad arī par Grīnhusenu nebija jāuztraucas. Viņš jutās lieliski jebkurā vietā un, ja tas būtu atkarīgs no viņa, paliktu tur līdz pat nāves stundai. Mājas viņu nevilināja, bērni bija pieauguši, un pēc sievas arī nebija nekādas vajadzības. Šim vecajam, rudajam palaidnim tagad bija nepieciešama tikai vieta, kur strādāt.
— Uz kurieni tu no šejienes dosies? — viņš man vaicāja.
— Tālu, kalnos, uz Truvatnu, uz mežiem.
Un, lai gan viņš man neticēja, tomēr atbildēja klusi un domīgi:
— Var jau būt.
Kad ūdensvads bija ievilkts, Nilss mani un Grīnhusenu aizsūtīja mežā sagatavot malku, kamēr pārbrauks kapteinis. Mēs iztīrījām mežu pēc koku ciršanas un savācām zarus, darbs bija viegls un patīkams.
— Droši vien mūs abus atlaidīs, kad kapteinis pārbrauks, — Grīnhusens sacīja.
— Tu jau varētu salīgt arī pa ziemu, — es viņam ieteicu. — No šā izcirtuma varēsi savākt daudz malkas un pamazām sazāģēt, savu iztiku nopelnīsi.»
— Parunā tu par to ar kapteini, — viņš atbildēja. Iespēja palikt Evrebē visu ziemu Grīnhusenu ļoti sasparoja. Viņš pats ar sevi vienmēr bija apmierināts. Tātad par Grīnhusenu nevajadzēja uztraukties.
Paliku tikai es. Taču es nekad nebiju ar sevi apmierināts un droši vien nebūšu līdz mūža galam.
Svētdien es nekur neradu miera. Es gaidīju kapteini, šodien viņam vajadzēja pārbraukt. Lai visu vēlreiz pārbaudītu, es devos augšup gar strautu, kas pildīja mūsu rezervuāru, un pie viena apskatīju arī divus mazos dīķus pašā augšā — «Nīlas iztekas».
Atceļā ejot pa mežu, es satiku Larsu Falkenbergu, kas no ielejas devās mājup.
Spīdēja pilns mēness, sarkans un milzīgs, visapkārt bija gaišs. Zemi klāja plāna sniega kārta, bija piesalis un elpot viegli. Larss bija ļoti laipns, viņš bija mazliet iedzēris un runāja bez mitas. Starp citu, es šodien nemaz negribēju viņu satikt.
Es ilgi biju stāvējis pakalnā un klausījies debess un zemes nerimtīgajās šalkās, neviena cita skaņa nebija dzirdama. Tikai lāgu lāgiem kaut kas viegli nočaukstēja — kāda sačokurojusies lapiņa viegli nolidoja no sniegotajiem zariem. Šķita, ka iečalotos mazs avotiņš. Un atkal nevienas citas skaņas, tikai nerimtīgā šalkoņa. Pār mani nolaidās rāms maigums, es uzliku surdīni uz savas kokles.
Larss Falkenbergs gribēja zināt, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Strauts? Rezervuārs? Tīrās blēņas! It kā cilvēki paši nevarētu nest ūdeni! Kapteinim patīk visādi jaunmodīgi izgudrojumi — rudens aršana un tamlīdzīgas aušības. Ka tik, šitā dzīvodams, nenonāk pie ubaga spieķa! Bagāta raža? Jā gan. Bet cik izmaksā tāda un cik cilvēku pie tās vajag? Man un Grīnhusenam vien pa vasaru samaksāta balta nauda! Un kur tad vēl viņam, Larsam, par rudens darbiem!
— Agrāk gan Evrebē bija bagātība un mūzika! Kungi katru vakaru klausījās dziesmās. Bet kas viņiem dziedāja — es par to nemaz negribu runāt, — Larss sacīja.
— Un tagad mežā vairs nav neviena kociņa, tikai celmi vien.
— Pēc dažiem gadiem mežs būs atkal tikpat biezs.
— Pēc dažiem gadiem? Pēc daudziem gadiem, to iegaumē! Uz laukiem ar to vien nepietiek, ja esi kapteinis un tik vien proti kā komandēt. Tagad viņš vairs nav arī draudzes vecākais, neviens negriežas pie viņa pēc padoma.
— Vai tu redzēji kapteini? Vai viņš ir atgriezies? — es Larsu pārtraucu.
— Atgriezies, kā tad, ka atgriezies. Galīgi izģindis. Jā, ko es gribēju prasīt — kad tu domā iet projām?
— Rīt, — es atbildēju.
— Jau rīt? — Larss kļuva visai vēlīgs un sirsnīgi no manis atvadījās. Viņš nebija domājis, ka es tik drīz iešu projām.
— Diezin vai mēs vairs redzēsimies, — viņš teica. — Bet, uz atvadām gribu tev ieteikt, lai tu tā neizšķied vējā savus spēkus, laiks parūpēties par savu kaktiņu. Es tev to saku pēdējo reizi. Nav jau man nekāda lepnā dzīve, bet daudziem iet vēl sliktāk, bet par tevi nav ne runas. Man vismaz ir jumts virs galvas, sieva un bērni, divas govis — viena atnesīsies rudenī, otra — pavasarī, un vēl sivēns. Lūk, visa mana bagātība. Nav ko plātīties, tomēr esmu pats sev kungs, to tu nevari apstrīdēt.