— Jā, tev nav ko žēloties, tu esi izsities uz augšu, — es piekritu.
Larss par šo atziņu kļuva vēl vēlīgāks un sacīja:
— Bet tu jau arī esi ķeneris, ar tevi tikai retais var sacensties. Tu proti visādus darbus, turklāt arī lasīt un rakstīt. Bet tu pats pie visa esi vainīgs. Tev vajadzēja rīkoties tāpat kā man pirms sešiem septiņiem gadiem — apprecēt kādu muižas kalponi, kā es apprecēju Emmu, un nomesties te uz dzīvi. Tad nevajadzētu klaiņāt no mājas uz māju. Es vēl tagad tev dodu tādu padomu.
— Ir jau par vēlu, — es noteicu.
— Jā, tu esi galīgi nosirmojis, diezin vai tu kādu no šejienes meitām vairs varētu dabūt. Cik vecs tu esi?
— Labāk nejautā!
— Nu jā, jauna pie tevis neies. Bet es tev vēl kaut ko gribēju teikt. Panāc man līdzi, varbūt atcerēšos.
Es gāju Larsam līdzi, viņš visu laiku vāvuļoja. Solījās pat runāt ar kapteini, lai iedala arī man tādu pašu līdumu.
— Jocīgi gan, ka es esmu aizmirsis, ko gribēju tev sacīt. Nāc man līdzi uz mājām, varbūt tur atcerēšos.
Viņš bija pati laipnība. Taču man vēl vajadzēja sakārtoties, tāpēc atteicos iet viņam līdzi.
— Šovakar tu kapteini tik un tā vairs nesatiksi.
— Vienalga, bet ir jau vēls, un Emma būs apgūlusies.
— Ja viņa būs apgūlusies, lai guļ vien. Man tā vien šķiet, ka tev pie mums vēl palicis kāds krekls. Paņem to, tad Emmai nebūs jāiet tas gaisa gabals.
— Nē, nē, pasveicini no manis Emmu, — es tagad uzdrīkstējos sacīt.
— Noteikti. Bet ja nu tev tiešām nav laika nākt man līdzi... Vai tu rīt agri ej projām?
Es biju piemirsis, ka šovakar vairs nesatikšu kapteini, un atbildēju:
— Jā, ļoti agri.
— Tad es tūdaļ aizsūtīšu Emmu, lai aiznes tavu kreklu, — Larss sacīja. — Nu tad dzīvo vesels! Un atceries, ko es tev teicu.
Tā mēs šķīrāmies.
Pagājis gabaliņu lejup, es sāku soļot gausāk, īstenībā man ar sakārtošanos nemaz nebija jāsteidzas. Es griezos atpakaļ un gāju atkal augšup mēnesnīcā paklejot. Vakars bija jauks, silts un rāms, visu mežu apņēma maigs miers. Bija aizritējusi kāda pusstunda, tad mani pārsteidza Emma, kas nesa man kreklu.
Otrā rītā nedz Grīnhusens, nedz es uz mežu negājām. Grīnhusens jutās satraukts un man jautāja:
— Vai tu runāji ar kapteini par mani?
— Neesmu ar viņu vispār runājis.
— Nu jā, es jau zinu, ka mani atlaidīs. Bijis viņš krietns saimnieks, tad liktu man skaldīt malku. Bet kur nu! Viņš jau lāgā negrib turēt pat vienu puisi!
— Un to saki tu, Grīnhusen? Tu taču kapteini agrāk slavēt slavēji.
— Jā, slavēju, kad bija par ko slavēt. Tagad gudroju — vai pludināšanas inženierim neatrastos man kāds darbiņš. Tas vīrs jau peld kā niere taukos...
Es sastapu kapteini astoņos un kādu laiciņu ar viņu parunājos. Tad ieradās pāris kaimiņu, droši vien, lai izteiktu līdzjūtību. Kapteinis izskatījās saguris, bet nekādā ziņā satriekts, viņa stāja bija stingra un noteikta. Viņš man jautāja, kur labāk celt lielu šķūni sienam un graudiem.
Tagad Evrebē vairs nebūs nedz nekārtību, nedz sirdēstu, nedz nomaldījušos dvēseļu. Es gandrīz to nožēloju. Neviens vairs uz flīģeļa neliks nepiedienīgas ģīmetnes, bet neviens vairs arī nespēlēs, flīģelis būs mēms, pēdējais akords izskanējis. Te vairs nav Falkenberga kundzes, viņa vairs nesāpina nedz sevi, nedz citus. Nekas šeit vairs nav palicis no agrākā. Diezin vai Evrebē vispār vairs kādreiz atgriezīsies ziedi un līksmība.
— Kaut nu viņš atkal nesāktu dzert, — es saku Nilsam.
— Nē, — viņš atbild. — Manuprāt, viņš arī agrāk nav bijis nekāds dzērājs. Es domāju — kapteinis tikai izlikās par plenci. Nu bet tagad pasaki — vai pavasarī tu atkal atgriezīsies?
— Nē, es te vairs nekad neatgriezīšos. Un tad mēs atvadāmies.
Es arvien paturēšu atmiņā Nilsa garīgo līdzsvaru un godaprātu. Es stāvu un pavadu viņu ar skatienu, kad viņš iet pāri pagalmam. Tad viņš pagriežas un jautā:
— Vai tu vakar biji mežā? Vai sniega tur daudz? Vai pēc malkas var braukt ar ragavām?
— Jā, — es atbildu.
Apmierināts viņš iet uz stalli iejūgt zirgu.
Parādās Grīnhusens, viņš arī iet uz staļļa pusi. Nonācis man blakus, viņš apstājas un saka — kapteinis pats esot viņam piedāvājis darbu mežā.
— «Sazāģē malku, cik vien jaudā, pastrādā te vēl kādu laiku, par algu jau mēs vienosimies!» — «Paldies par jūsu labo sirdi, kapteini» es sacīju. — «Ej pie Nilsa,» viņš norādīja. Tas nu gan ir krietns cilvēks! Daudz tādu vis nav!
Pēc kāda brītiņa kapteinis aicina mani augšā, es ieeju viņa kabinetā. Viņš pateicas man par darbu un iedod aprēķinu. Nu es varētu iet, taču viņš sāk mani izvaicāt par šķūņa celšanu, un mūsu saruna ieilgst. Katrā ziņā pirms ziemsvētkiem neko nevar iesākt, bet, kad pienāks īstais laiks, viņi mani labprāt atkal redzētu. Pēkšņi viņš cieši paveras manī un jautā:
— Bet tu jau laikam nekad vairs Evrebē neatgriezīsies? Es apjuku, tad atbildēju viņam ar tādu pašu skatienu.
— Nē, nekad.
Promiedams es pārdomāju viņa vārdus: vai viņš tiešām ir mani izpratis? Katrā gadījumā viņš man parādījis uzticību, kuru es augsti novērtēju. Lūk, ko nozīmē laba audzināšana!
Uzticība? Šāda uzticība taču nav nenieka vērta! Mana dziesmiņa jau ir nodziedāta. Viņš ļāva man iet un rīkoties pēc sava prāta, jo esmu pilnīgi nekaitīgs. Tā tas ir. Starp citu, man arī nav nekādu slepenu nodomu.
Es apstaigāju visu māju, no visiem ardievodamies — no kalponēm un arī no Ragnhildas. Kad es ar maisu uz muguras gāju pāri pagalmam, kapteinis man no kāpnēm uzsauca:
— Paklau, ja tu dodies uz staciju, zēns tevi var aizvest. Jā, viņš tomēr bija labi audzināts! Es viņam pateicos, bet piedāvājumu noraidīju. Tāds vārgulis vēl nebiju, ka nevarētu aiziet līdz stacijai kājām.
Tagad esmu atkal mazajā pilsētiņā. Ierados šeit tāpēc, ka tai cauri iet ceļš uz Truvatnu un kalniem.
Pilsētiņa ir tāda pati kā agrāk, tikai tagad upi abās pusēs ūdenskritumam klāj plāns, apsnidzis ledus.
Es nopērku pilsētiņā drēbes un ceļam nepieciešamās mantas, arī jaunas kurpes un aiznesu pie kurpnieka pazolēt vecās. Kurpnieks uzsāk ar mani valodas un piedāvā apsēsties. No kurienes es nākot? Un atkal mani apņem šās pilsētiņas noskaņa.
Es aizeju uz kapsētu. Arī te jau viss sagatavots ziemai. Koku stumbri un krūmi aptīti ar salmiem, un trauslāki pieminekļi apsisti ar dēļiem. Dēļi savukārt nokrāsoti.
Tie, kas to darījuši, droši vien sprieduši tā: redzi, te ir piemineklis, ja es to saudzēšu, tas noderēs kā man, tā daudziem maniem pēctečiem.
Pilsētiņā patlaban ir ziemsvētku tirdziņš, es dodos turp. Te ir ragaviņas un slēpes, krējumķērnes un izgriezti koka krēsliņi, sārti dūraiņi, veļas ruļļi, lapsu ādas. Te iereibušu ielejas zemnieku pūlī iejukuši gan lopu uzpircēji, gan zirgu mijēji, jā, pat ebreji ieradušies, lai ieblēdītu kādam kabatas pulksteni ar inkrustācijām, varbūt pat divus uzreiz, kaut gan pilsētiņā naudas nav. Šie pulksteni ir no kādas Alpu zemes, kas pasaulei nav devusi nedz Bēklinu, nedz ko citu, nav devusi itin neko.
Ak šis ziemsvētku tirdziņš!
Toties vakarā pilsētiņa te sagādā izpriecas visiem saviem iedzīvotājiem. Divās zālēs dejo, Hardangerfjorda muzikanti spēlē vijoli — tas izklausās tiešām jauki, nav vārdam vietas. Vijolēm ir tērauda stīgas, tās skan ritmā. Mūzikas skaņas cilvēkus ietekmē dažādi: gan modina nacionālu sajūsmu, gan liek griezt zobus un kaukt aiz skumjām. Nekad mūzikai nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.