Pāri griežas dejās.
Pārtraukumā skolotājs sāk dziedāt:
Ak, sirmā māmuļa! Tu smagā darbā asiņainus sviedrus lēji...
Taču daži trakulīgākie puiši pieprasa tikai dejas. Dejas bez pārtraukuma! Viņi stāv, apskāvuši meičas ap viduci. Neaizkavējiet viņus ar savu dziedāšanu! Skolotājs apklust. Kā — viņi negrib klausīties Vinjī! Balsis «par» un «pret», izceļas strīds.
Nekad dziesmai nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.
Dejas turpinās.
Ielejas meičām mugurā pieci sarkani brunči, bet viņām tas ir tīrais nieks, viņas radušas nest smagumus. Dejas turpinās, visapkārt troksnis, degvīns iekarsē prātus, no šā raganu katla ceļas augšup garaiņi. Trijos no rīta ierodas policists un piesit pie grīdas ar savu nūju. Pietiek! Mēnesnīcā dejotāji izklīst pa pilsētiņu un tās apkārtni.
Pēc deviņiem mēnešiem ielejas meičas uzskatāmi pierāda, ka viņas tomēr bija uzvilkušas mazāk brunču, nekā vajadzēja. Nekad vēl tam apstāklim, ka brunču uzvilkts par maz, nav bijusi tik acīm redzama iedarbība.
Upe tagad ir klusa un sastingusi, skatienu tā nesaista, to sastindzinājis sals. Tiesa, tā joprojām darbina kokzāģētavu un dzirnavas, tā ir un paliek liela upe, taču tai trūkst dzīvības, tā ir apvāzusies ar ledus vāku.
Arī ūdenskritumam neklājas daudz labāk. Bija laiks, kad es stāvēju pie tā, raudzījos lejup, klausījos un domāju — kas notiktu ar manām smadzenēm, ja man būtu jādzīvo šajā nerimtīgajā šalkoņā? Tagad ūdenskritums gandrīz izsīcis un tikai klusi kaut ko urdzina, par šalkoņu to vairs nevar saukt. Tas jau vairs nav ūdenskritums, bet nožēlojamas ūdenskrituma paliekas. Ūdenskritums ir tikpat kā iznīcis, no tā rēgojas ārā lieli akmeņi, vietumis to aizgrēdojuši baļķi. Pa šiem akmeņiem un baļķiem var tikt pāri ūdenskritumam sausām kājām.
Viss ir nokārtots, es atkal stāvu ar maisu uz muguras. Ir svētdiena, laiks ir skaidrs.
Es aizeju pie nesēja uz viesnīcu un atvados, viņš grib mani gabaliņu pavadīt uz augšu gar upi. Šis lielais, labsirdīgais puisis piedāvājas nest manu somu — it kā es pats to nevarētu panest.
Mēs ejam pa upes labo krastu, bet iebrauktais ceļš ved pa kreiso pusi. Mēs soļojam pa taciņu, ko vasarā ieminuši plostnieki, sniegā redzamas arī dažas svaigas pēdas. Mans pavadonis nevar saprast, kāpēc mēs neejam pa īsto ceļu, jo viņš ir visai neatjautīgs. Taču es pa šo taku jau esmu pāris reižu gājis un gribu iet vēl pēdējo reizi.
Tās ir manas pēdas, kas šeit redzamas sniegā.
Es jautāju:
— Tā dāma, par kuru tu runāji, tā, kura noslīka, — vai tas notika kaut kur te?
— Vai tā, kas pagāja zem ūdens? Jā, mēs taisni esam tai vietā. Tas bija briesmīgi, saskrēja cilvēku divdesmit viņu meklēt, arī policisti.
— Ar ķekšiem?
— Nūja. Mēs uzlikām uz ledus dēļus un kārtis, bet tās salūza. Visu ledu izdauzījām. Tur — vai redzi? — Un nesējs apstājas.
Es saskatu tumšu laukumu, kur braukušas laivas un lauzušas ledu. Meklēta slīkone. Tagad viss atkal pārvilcies ar ledu.
Nesējs turpina:
— Beidzot mēs viņu atradām. Paldies dievam, es tev teikšu, ka upe kļuvusi tik sekla. Viņa bija nogrimusi dibenā un iesprūdusi starp diviem akmeņiem. Labi, ka straumes gandrīz nav; pavasarī ūdeņi viņu būtu aiznesuši tālu.
— Vai viņa gribēja tikt pāri upei?
— Jā, te visi iet upei pāri, tikko tā aizsalusi, lai gan tas nemaz nav labi. Pirms divām dienām viens cilvēks jau bija pārgājis. Viņa gāja tieši pa šo taku, pa kuru tagad ejam mēs, bet inženieris braucis no augšteces otrā pusē. Viņš braucis ar velosipēdu.
Viņi ieraudzījuši viens otru, un viņš sasveicinoties pamājis ar roku, viņi taču bija radinieki. Dāma viņu bija pārpratusi, iedomājusies, ka viņš aicina viņu pāri, un sākusi iet pa ledu, tā vismaz inženieris paskaidroja. Inženieris brīdinot uzsaucis, bet viņa nedzirdējusi, taču viņš nevarējis steigties pretī. Kā lai pamet velosipēdu? Turklāt viens cilvēks jau bija gājis pāri pa ledu. Inženieris pastāstīja policistam, kā tas viss noticis, un policists pierakstīja ikkatru viņa vārdu. Jā, viņa tikusi līdz upes vidum un tad ielūzusi. Laikam tur ledus bijis ļoti plāns. Inženieris drāzies ar velosipēdu uz pilsētu, ieskrējis savā kantorī un sācis zvanīt vienā gabalā. Tādu zvanīšanu nekad nebiju dzirdējis. «Upē iekritis cilvēks! Mana māsīca!» viņš kliedza. Mēs skrējām šurp, viņš mums sekoja. Mums līdzi bija tauvas un ķekši, bet nekas nelīdzēja.
Atsteidzās policisti, pēc tam ugunsdzēsēji, viņiem līdzi bija laiva, to viņi ielaida ūdenī un brauca meklēt kopā ar mums. Pirmajā dienā mēs viņu neatradām, atradām tikai otrajā. Briesmīga nelaime, tiesa kas tiesa.
— Tu teici, ka arī kapteinis — viņas vīrs atbraucis?
— Jā, atbrauca. Tu vari iedomāties, kas viņam tas bija par triecienu! Un satriekti bijām mēs visi, visa pilsēta. Inženieris gandrīz vai sajucis prātā, tā runāja pie mums viesnīcā. Bet, kad atbrauca kapteinis, inženieris steigšus aizbrauca augšup gar upi pārbaudīt pludināšanas darbus, jo nespēja vairs runāt par šo drausmīgo nelaimi.
— Tātad kapteinis viņu nesatika?
— Nē. Hm... Patiesībā es lāgā nezinu, — nesējs atbildēja un paskatījās apkārt. — Nē, es neko nezinu, nav jau mana darīšana.
Viņš atbildēja izvairīgi, un es sapratu, ka viņš visu zina. Taču tam vairs nebija nekādas nozīmes, un es viņu vairs neiztaujāju.
— Paldies tev par pavadīšanu! — es teicu un iedevu viņam nelielu dzeramnaudu ziemas kamzolim vai citam apģērba gabalam. Es no viņa ardievojos, jo gribēju, lai viņš dodas atpakaļ.
Taču viņš vēlējās pavadīt mani vēl kādu gabaliņu. Un, lai es viņam to atļautu, viņš piepeši sacīja, ka kapteinis tomēr ticies ar inženieri. Šis vientiesīgais lāga puisis no kalpoņu tērgāšanas virtuvē bija sapratis, ka ar šo māsīcu, kas atbraukusi pie inženiera, viss nav tā, kā vajag, tomēr neko vairāk neatskārta. Toties viņš pats bija pavadījis kapteini augšup gar upi un palīdzējis sameklēt inženieri.
— Kapteinis apgalvoja, ka viņam visādā ziņā jāsastop inženieris, un es viņu pavadīju. «Dīvaini, kādi pludināšanas darbi jāpārbauda, ja upe aizsalusi?» pa ceļam kapteinis man jautāja. — «To es arīdzan nesaprotu,» es atbildēju. Mēs gājām visu dienu līdz pat vakaram. «Varbūt viņš ir šajā sargbūdā,» es teicu, «jo, cik zinu, tajā viņa plostnieki.» Kapteinis nevēlējās, ka es eju viņam līdzi tālāk, un lika, lai es pagaidu, bet pats iegāja būdā. Pēc dažām minūtēm viņš kopā ar inženieri iznāca laukā. Viņi kaut ko sacīja viens otram, to es nesadzirdēju, bet pēkšņi kapteinis atvēzējās — lūk, šitā — un zvēla inženierim tā, ka tas nogāzās gar zemi. Jā, inženierim droši vien zaļš gar acīm sametās. Bet ar to vēl nepietika. Kapteinis uzrāva inženieri augšā un zvēla viņam vēlreiz. Tad viņš pienāca pie manis un teica: «Nu, iesim uz mājām.»
Es iegrimu domās. Mani pārsteidza, ka šis cilvēks, kas ne pret vienu nejuta nedz naida, nedz ļaunuma, negāja inženierim palīgā. Viņš pat stāstīja par to bez jebkādas nepatikas. «Inženieris laikam bijis arī pret viņu skops un nav devis viņam dzeramnaudu,» es nodomāju. «Droši vien izturējies kā slikts saimnieks pret suni. Jā, droši vien.» Tagad man greizsirdība vairs netraucēja pareizi spriest.
— Kapteinis nežēloja dzeramnaudu, — nesējs noteica. — Ar to es samaksāju visus parādus, dieva vārds!
Kad beidzot atbrīvojos no sava ceļa biedra, es arī devos pāri upei pa ledu, bet šoreiz, kā izrādījās, ledus bija pietiekami biezs. Tagad biju nonācis uz lielceļa. Soļoju tālāk un domāju par nesēja stāstījumu. Šis uzbrukums pie plostnieku būdas — ko tas pierāda? Tas tikai pierāda, ka kapteinis ir liels un spēcīgs vīrietis, bet inženieris — slikts sportists ar resnu sēžamvietu. Taču kapteinis bija virsnieks, un to viņš nespēja aizmirst. Varbūt viņam vēl kaut kas ienāca prātā, kā lai es zinu? Upē noslīkusi kapteiņa sieva, kapteinis tagad varēja darīt, ko grib, viņa vairs augšām necelsies.