— Žēl, ka es tomēr nešāvu, — viņš man teica. — Kādēļ jūs esat tik sasodīti piesardzīgs? Vai gribat ilgi dzīvot?
— Priecājos, ja jūs atzīstat, ka esmu par jums prātīgāks, — es atbildēju.
— Tādu nieku dēļ neķildosimies, — viņš piebilda. Tie bija viņa vārdi, nevis mani. Ja viņš grib ķildoties, ar mani lai labāk nesāk. Man jau tad sāka rasties nepatika pret viņa vieglprātību un valdzinājumu. Vakar vakarā, piemēram, mēs ar Magiju, tamulu meiteni, manu draudzeni, pavisam mierīgi gājām pa ceļu, abi bijām jaukā noskaņā. Glāns sēdēja ārā pie būdas un, kad mēs gājām garām, mūs sveicināja un pasmaidīja. Magija viņu redzēja pirmo reizi un ziņkāri mani par viņu iztaujāja. Viņš meiteni tā bija ietekmējis, ka mēs drīz šķīrāmies, aizgājām katrs uz savu pusi.
Kad es to pastāstīju Glānam, viņš apgalvoja, ka tās esot vienīgi manas iedomas.
Bet es to neaizmirsu. Ne jau man viņš uzsmaidīja, kad mēs gājām garām, viņš uzsmaidīja Magijai.
— Ko viņa vienmēr košļā? — viņš man vaicāja.
— Nezinu. Tāpēc taču viņai ir zobi, — es atbildēju.
Man tas nebija nekas jauns, ka Magija pastāvīgi košļā, to es jau sen biju ievērojis.
Taču viņa nekošļāja betelpalmas riekstus, viņas zobi tāpat bija sniega baltumā, viņai bija paradums košļāt visu, kas pagadījās, — gan monētas, gan papīra gabaliņus, gan putnu spalvas. Viņai tikai vajadzēja košļāt — vienalga, ko. Un kas tur peļams? Viņa tik un tā bija ciema skaistule. Glāns mani apskauda, tur tā vaina.
Nākamajā vakarā mēs ar Magiju salabām un par Glānu vairs nerunājām.
III
Atkal pagāja nedēļa, mēs ik dienas devāmies medībās un nošāvām daudz medījumu. Reiz no rīta, kad mēs ar Glānu tikko bijām iegājuši mežā, viņš satvēra mani aiz rokas un čukstēja: «Stāviet!» Tai pašā mirklī viņš pielika šauteni pie vaiga un izšāva. Viņš bija nošāvis jaunu leopardu. Es arī to varēju nošaut, bet šis gods krita Glānam, viņš izšāva pirmais. «Nu gan viņš atkal plātīsies!» es nodomāju. Mēs piegājām pie nošautā zvēra, tas bija uzreiz pagalam, lode saplosījusi kreisos sānus un iestrēguši mugurā.
Man nepatika, ka mani rausta aiz rokas, tāpēc es sacīju:
— Tā es arī varēju izšaut. Glāns paskatījās uz mani. Es atkal sacīju:
— Jūs varbūt neticat, ka es to varētu izdarīt?
Glāns arī tagad neko neatbildēja. Toties viņš atkal rīkojas bērnišķīgi un iešāva beigtajam leopardam galvā. Es jutos kā no mākoņiem nokritis.
— Jā, — viņš paskaidroja, — man nepatīk, ka trāpīju leopardam sānos.
Redzat, šāds vienkāršs šāviens aizskāra viņa godu, viņš vienmēr gribēja izcelties.
Cik gan viņš bija aušīgs! Bet tas mani neskāra, es nemaz nedomāju viņu nodot.
Vakarā, kad mēs atgriezāmies ar nošauto leopardu, mūs apstāja iezemieši. Glāns, starp citu, tikai pateica, ka mēs to nošāvām no rīta, un vairs nelikās ne zinis. Tur bija arī Magija.
— Kas to nošāva? — viņa vaicāja.
— Tu taču redzi divas brūces, mēs to nošāvām šorīt.— Un viņš apgrieza leopardu un rādīja abas brūces, gan sānos, gan galvā.
— Te izgāja mana lode, — viņš teica un rādīja brūci sānos; viņa muļķības dēļ iznāca, ka es esmu trāpījis galvā. Es netaisījos viņa teikto izlabot, kāpēc gan? Glāns pēc tam cienāja iedzimtos ar rīsu šņabi un deva katram, cik vien tas varēja iedzert.
— Viņi abi to nošāvuši, — Magija klusi noteica, tomēr visu laiku skatījās uz Glānu.
Es pavilku meiteni sāņus un sacīju:
— Kāpēc tu visu laiku lūkojies uz viņu? Vai mani tu nemaz neredzi?
— Redzu gan, — viņa atbildēja. — Paklau, vakarā es atnākšu.
Nākamajā dienā Glāns saņēma to vēstuli. Vēstule bija atvesta ar kuģi, bet pēc tam astoņdesmit jūdzes klīdusi apkārt pa sauszemi. Vēstuli bija rakstījusi sievietes roka, un es nodomāju, ka laikam to sūta viņa agrākā draudzene, dižciltīga dāma. Izlasījis vēstuli, Glāns nervozi iesmējās un iedeva ziņnesim dzeramnaudu par piegādāšanu.
Taču drīz viņš kļuva kluss un drūms un visu dienu nedarīja nekā cita, tikai stingi lūkojās vienā punktā. Vakarā viņš piedzērās kopā ar kādu vecu iezemiešu punduri un viņa dēlu, apskāva arī mani un uzstāja, lai es ar viņiem sadzeru.
— Kāpēc jūs šovakar esat tik laipns? — es jautāju. Viņš saka skaļi smieties un teica:
— Te nu mēs abi esam aizmaldījušies līdz pašai Indijai un šaujam zvērus, vai ne?
Vai tas nav smieklīgi? Iedzersim par visas pasaules un visu zemju bagātniekiem, par visām skaistajām sievietēm, gan precētām, gan neprecētām, tuvām un tālām! Ha-hā! Iedomājieties! Precēta sieva piedāvājas vīrietim — precēta sieva!
— Grāfiene! — es dzēlīgi sacīju. To es teicu ļoti dzēlīgi un trāpīju naglai uz galvas. Viņš atņirdza zobus gluži kā suns, tāpēc ka runāju pārliecinoši un trāpīju naglai uz galvas. Tad viņš pēkšņi sarauca pieri, viņam sāka raustīties plaksti, acīmredzot viņš atjēdzās, baidījās, ka izrunājies par daudz, tik svarīgs viņam bija šis nenozīmīgais noslēpums. Bet tieši tad pie mūsu būdas pieskrēja daži bērni, kliegdami:
— Tīģeri, vai, tīģeri!
Pašā ciema nomalē krūmos starp upi un ciematu tīģeris bija noķēris bērnu.
Glānam ar to pietika, jo viņš bija apskurbis un apjucis, viņš paķēra šauteni un skrēja uz brikšņiem, pat cepuri neuzlicis. Bet kāpēc viņš tagad paķēra šauteni, nevis skroteni, ja bija tik drosmīgs? Viņam vajadzēja pārbrist pāri upei, kas bija pat bīstami, lai gan upe tagad pirms lītavām bija gandrīz sausa. Pēc brīža izdzirdēju divus šāvienus, tiem sekoja vēl trešais. «Trīs šāvieni vienam zvēram!» es nodomāju. «Ar diviem šāvieniem var nošaut lauvu, bet tas ir tikai tīģeris!» Tomēr arī šie trīs šāvieni bija veltīgi, bērns jau bija saplosīts un gandrīz aprīts, kad ieradās Glāns. Ja viņš nebūtu tik apskurbis, viņš arī vairs nemēģinātu bērnu glābt.
Visu nakti viņš plītēja un dzēra kaimiņu būdā kopā ar kādu atraitni un viņas divām meitām, ej nu sazini, ar kuru no visām trim.
Divas dienas Glāns ne brīdi nebija skaidrā, pudeles biedru viņam netrūka. Viņš veltīgi mēģināja pierunāt arī mani piedalīties uzdzīvē, pat vairs neapzinājās, ko saka, jo pārmeta man, ka esmu uz viņu greizsirdīgs.
— Greizsirdība jūs padara aklu, — viņš teica. Greizsirdība! Es esot greizsirdīgs!
— Vai jūs maz saprotat, ko runājat? Es esot greizsirdīgs! Uz jums? Par ko tad es varētu būt greizsirdīgs?