— Nē, nē, protams, jūs neesat greizsirdīgs, — viņš atbildēja. — Starp citu, es šodien satiku Magiju. Viņa kā vienmēr košļā, mute vien kust.
Es savaldīju mēli un aizgāju.
IV
Mēs atkal gājām medībās. Glāns juta, ka ir mani apvainojis, un lūdza, lai es viņam piedodot.
— Galu galā man viss apnicis, — viņš teica. — Cik labi būtu, ja jums misētos un jūs trāpītu man pakausī.
«Laikam gan grāfienes vēstule nedod viņam miera,» es nodomāju un atbildēju:
— Ko sēj, to pļauj.
Ar katru dienu viņš kļuva arvien drūmāks un klusāks, vairs nedzēra un nebilda ne vārda; vaigi viņam iekrita.
Reiz es piepeši aiz sava loga izdzirdu balsis un smieklus, paraudzījos ārā un ieraudzīju, ka Glāns atkal bezrūpīgi triec ar Magiju. Viņš lika lietā visu savu pievilcību. Magija acīmredzot nupat bija iznākusi no mājas un Glāns viņu gaidījis.
Viņi pat nekautrējās stāvēt un ķiķināties tieši zem mana loga!
Es sāku trīcēt pie visām miesām, paķēru bisi, uzvilku gaili, bet tūlīt nolaidu ieroci. Es izgāju ārā un paņēmu Magiju aiz rokas; klusēdami mēs devāmies ārā no ciemata. Glāns tūdaļ ielīda savā ūķī.
— Kāpēc tu atkal ar viņu runā? — es Magijai vaicāju. Viņa neatbildēja.
Man kļuva smagi, sirds tik strauji pukstēja, ka es tikko varēju paelpot Nekad es Magiju nebiju redzējis tik skaistu kā tobrīd, tik skaistu nebiju redzējis pat nevienu balto meiteni, tāpēc aizmirsu, ka viņa ir tamulu meitene, viņas dēļ aizmirsu visu pasauli.
— Atbildi — kāpēc tu ar viņu runā? — es atkārtoju.
— Man viņš patīk, — viņa atbildēja.
— Vai viņš tev patīk labāk par mani?
— Jā.
Nu jā, viņš viņai patīk labāk, bet vai es esmu sliktāks? Vai tad es vienmēr neesmu pret viņu izturējies labi, vai neesmu viņai devis naudu un dāvanas? Bet ko darījis viņš?
— Viņš par tevi zobojas, saka, tu vienmēr gremojot kā govs, — es teicu.
To viņa nesaprata, un es paskaidroju, ka viņai ir paradums visu bāzt mutē un košļāt un Glāns tāpēc par viņu zobojas. Tas viņu ietekmēja vairāk nekā viss cits, ko es biju sacījis.
— Paklau, Magij, — es turpināju, — tev jākļūst manai uz visiem laikiem. Vai tu to negribi? Es visu esmu pārdomājis, es ņemšu tevi līdzi, kad braukšu prom no šejienes, es tevi apprecēšu, vai dzirdi, un mēs aizbrauksim uz manu zemi un dzīvosim tur. Nu, vai gribi?
Šie vārdi viņu arī ietekmēja, viņa kļuva līksma un visu laiku tērgāja bez mitas.
Glānu viņa pieminēja tikai vienu reizi, viņa vaicāja:
— Vai Glāns arī brauks ar mums kopā?
— Nē, nebrauks. Vai tev žēl? — es jautāju.
— Nē, nē, — viņa steigšus atbildēja. — Es priecājos. Glānu viņa vairs nepieminēja, un es nomierinājos. Kad es viņu aicināju pie sevis, viņa nāca.
Kad viņa pēc pāris stundām aizgāja, es uzrāpos pie Glāna un pieklauvēju pie plānajām niedru durvīm. Viņš bija mājās. Es teicu:
— Es atnācu pateikt, ka rīt labāk neiesim medībās.
— Kāpēc ne? — Glāns vaicāja.
— Tāpēc, ka negalvoju par sevi, varu pārskatīties un ielaist jums lodi pakausī.
Glāns nekā neatbildēja, un es norāpos lejā. Pēc šāda brīdinājuma viņam rīt nevajadzētu iet medībās. Bet kāpēc viņš atvilināja Magiju zem mana loga un ar viņu kūvējās? Kāpēc viņš nebrauca atpakaļ, ja vēstule viņu aicināja? Velti cerēt! Viņš staigāja apkārt, zobus sakodis, un lāgiem skaļi iesaucās: «Nemūžam! Nemūžam! Lai tad mani labāk nogalina!»
Bet nākamajā rītā — pēc tam, kad es iepriekšējā vakarā biju viņu brīdinājis, — Glāns tomēr stāvēja pie manas gultas un sauca:
— Celieties, celieties, veco zēn! Laiks ir brīnišķīgs, kā radīts medībām. Bet vakar jūs sarunājāt muļķības.
Pulkstenis vēl nebija pat četri, bet es tūdaļ piecēlos un saģērbos. Kāpēc viņš neievēroja manu brīdinājumu? Es pielādēju bisi viņa acu priekšā. Turklāt laiks nemaz nebija brīnišķīgs, kā viņš teica, tieši otrādi, līņāja, tātad viņš atklāti par mani ņirgājās.
Taču es nelikos to manam un klusēdams gāju viņam līdzi.
Visu dienu mēs noklaiņojām pa mežu, katrs ar savam domām kaudamies. Mēs nekā nenošāvām, laidām medījumus garām, jo mūsu domas bija nodarbinātas pavisam ar ko citu. Sākot ar pusdienas laiku, Glāns turējās man mazliet pa priekšu, it kā gribēdams mani izaicināt, lai izpildu savu nodomu. Viņš gāja tieši pret manas bises stobru, taču arī šo izsmieklu es pacietu. Vakarā mēs atgriezāmies mājās, nekas nebija noticis. Es domāju: «Varbūt viņš tagad pierausies un liks Magiju mierā!»
— Šodien bija mana mūža garākā diena, — Glāns sacīja kad bijām pienākuši pie būdas.
Pēc tam mēs nepārmijām vairs ne vārda.
Nākamajās dienās viņa noskaņa bija aplam drūma, laikam tās pašas vēstules dēļ.
«Es to nevaru izturēt! Nē, nevaru izturēt!» viņš naktīs reizēm izsaucās. Tas bija dzirdams visā būdā. Viņš savā nomāktībā vairs pat neatbildēja uz saimnieces laipnajiem jautājumiem un pa miegam sāka vaidēt. «Viņa sirdsapziņa nav tīra!» es nodomāju. «Bet kāpēc viņš nebrauc uz mājām? Laikam taču lepnums neļauj, viņš negrib atgriezties, ja reiz viņam parādītas durvis!»
Ar Magiju es tikos katru vakaru, Glāns vairs ar viņu nerunāja. Es ievēroju, ka viņa nekā nekošļā, vairs nemaz nekošļā, es nopriecājos un nodomāju: «Viņa vairs nekošļā, tātad par vienu trūkumu mazāk, un es viņu tāpēc mīlu divkārt vairāk!» Reiz viņa vaicāja par Glānu, vaicāja ļoti piesardzīgi. Vai viņš esot slims? Vai varbūt aizbraucis?
— Ja viņš nav izlaidis garu vai aizbraucis, tad droši vien guļ savā migā. Man vienalga. Man viņš apriebies.
Bet, kad mēs pienācām pie būdas, tad ieraudzījām Glānu, viņš gulēja uz mašas, salicis rokas aiz pakauša, un stingi raudzījās debesīs.
— Re, tur jau viņš guļ, — es teicu.
Magija tūdaļ piesteidzās pie viņa, iekams es paguvu viņu atturēt, un priecīgi sacīja:
— Es vairs nekošļāju, redzi! Neko, ne spalvu, ne monētu, ne papīra gabaliņu.
Glāns tik tikko uz viņu paskatījās un atkal sāka blenzt debesīs, bet es ar Magiju aizgāju. Kad es viņai pārmetu, ka viņa lauzusi savu solījumu un runājusi ar Glānu, viņa atbildēja, ka tikai gribējusi viņu pārsteigt.
— Ak tā, pārsteigt? Vai tu viņa dēļ atmeti košļāšanu? — es jautāju.
Viņa neatbildēja. Kas vēl nebūs — viņa man neatbildēs?
— Vai dzirdi, tu viņa dēļ atmeti košļāšanu?
— Nē, nē, — viņa atbildēja, — tevis dēļ.
Tā es arī domāju. Kādēļ lai viņa kaut ko darītu Glāna dēļ?
Magija apsolīja vakarā atnākt pie manis, un viņa atnāca.
V
Viņa atnāca desmitos, es izdzirdēju viņas balsi ārā. Viņa veda pie rokas bērnu un ar to skaļi runāja. Kāpēc viņa nenāk iekšā, un kāpēc viņai līdzi bērns? Es vēroju viņu, un man sāka likties, ka, skaļi runādama ar bērnu, viņa dod kādam signālu, redzēju arī, ka viņa nenovērš acu no jumta — no Glāna loga. Varbūt viņš pamājis vai devis pa logu kādu zīmi, izdzirdis lejā viņas balsi? Tik daudz es arī saprotu, ka, runājot ar bērnu, nav jāskatās augstu gaisā.
Es jau gribēju doties ārā un satvert viņu aiz rokas; taču tai pašā brīdī viņa palaida vaļā bērnu, pameta to stāvam, bet pati nāca iekšā pa būdas durvīm. Viņa ienāca priekšnamā. Nu, beidzot es viņu krietni sapurināšu!