Juhanness pielec kājās, četrrāpus izlien ārā no alas un klausās. Lejā uz taciņas brikšķ zari un čaukst lapas.
— Viktorija!
— Jā! — viņa atsaucas. Viņš skrien viņai pretī.
— Vai, man bail! — viņa saka. Viņš parausta plecus un atbild:
— Es nupat tur biju. Nāku tieši no turienes.
Viņi ieiet alā. Viņš norāda, lai viņa apsēžas uz akmens, un saka:
— Uz tā paša akmens sēdēja milzis.
— Vai, nerunā, tālāk nestāsti! Vai tev nebija bail?
— Nē.
— Tu teici, ka viņam ir tikai viena acs, bet viena acs taču ir troļļiem.
Juhanness pārdomā.
— Viņam bija divas acis, bet ar vienu aci viņš bija akls. Viņš pats tā teica.
— Un ko vēl viņš teica? Nē, labāk nestāsti!
— Viņš jautāja, vai es negribot viņam kalpot.
— Lai dievs pasargā! Tu taču nepiekriti?
— Es nepiekritu, bet galīgi arī neatteicos.
— Vai tu esi traks? Gribi, lai tevi iesloga šai alā?
— Pats nezinu. Pasaulē arī nekā laba nav. Klusums.
— Kopš atbraukuši tie pilsētnieki, tu tikai ar viņiem vien kopā turies, — Juhanness saka.
Klusums.
Juhanness pārdomā.
— Bet es esmu stiprāks par viņiem, es divas reizes pēc kārtas aiznestu tevi uz krastu. Es varētu tevi noturēt uz rokām veselu stundu. Palūk!
Viņš paņem meiteni rokās un paceļ augšup. Meitene apķeras viņam ap kaklu.
— Laid mani, tu esi piekusis.
Viņš noliek meiteni zemē. Viņa saka:
— Bet Oto arī ir stiprs. Un viņš pat kāvies ar lieliem cilvēkiem.
Juhanness šaubīdamies vaicā:
— Ar lieliem cilvēkiem?
— Jā, pilsētā.
Klusums. Juhanness apsver.
— Jā, tad jau skaidrs. Es zinu, kas man tagad jādara, — viņš saka.
— Kas tad?
— Es pieteikšos pie milža.
— Ai, tu esi traks, vai dzirdi! — Viktorija sauc.
— Nu un tad? Man tagad vienalga. Es pieteikšos. Viktorija meklē izeju.
— Bet varbūt viņš vairs te nenāks?
— Nāks gan, — Juhanness atbild.
— Šurp? — meitene aši vaicā.
— Jā.
Viktorija pieceļas un dodas uz izeju.
— Nāc, iesim labāk ārā!
— Nav nekur jāsteidzas, — Juhanness saka, kaut gan arī pats ir nobālējis. — Milzis nāk tikai naktī. Tieši pusnaktī.
Viktorija nomierinās un atkal grib apsēsties uz akmens. Taču Juhannesam jau ir grūti savaldīt briesmoni, ko pats izsaucis, tāpēc alā palikt ir bīstami.
— Ja tu gribi iet ārā, tad iesim, te, augšā, ir viens akmens ar tavu vārdu. Es tev parādīšu.
Viņi izrāpjas no alas un atrod akmeni. Viktorija jūtas lepna un laimīga.
Aizgrābtais Juhanness asarām acīs saka:
— Kad manis vairs te nebūs, tu paskatīsies uz šo akmeni un iedomāsies mani.
Atcerēsies ar labu prātu.
— Noteikti, — Viktorija atbild. — Bet tu taču atgriezīsies?
— Ko var zināt? Varbūt neatgriežos.
Viņi lēnām iet mājup. Juhanness tikko valda raudas.
— Nu ardievu! — Viktorija saka.
— Es tevi pavadīšu vēl gabaliņu.
Viņa tik bezsirdīgi un ātri atvadījās — tas Juhannesu aizvaino, skar viņa patmīlu.
Viņš spēji apstājas un taisnās dusmās saka:
— Klausies, ko tev teikšu, Viktorija! Neviens nemūžam nebūs pret tevi tik labs kā es! Neviens! To tu iegaumē!
— Oto arī pret mani ir labs, — meitene iebilst.
— Ak tā? Nu tad ej pie viņa! Klusēdami viņi paiet dažus soļus.
— Par mani nav ko raizēties. Es dzīvošu cepuri kuldams. Tu vēl nezini, ko man apsolīja par atlīdzību.
— Nē. Ko tad apsolīja?
— Pusvalsti. Tas ir viens.
— Un tu dabūsi pusvalsti?
— Un bez tam arī princesi. Viktorija apstājas.
— Tas nu gan nav tiesa, vai ne?
— Tā milzis solīja. Klusums.
— Diezin kāda viņa izskatās? — Viktorija klusi nosaka.
— Ak dievs, viņa ir visskaistākā pasaulē! Kurš tad to nezina!
Viktorija ir satriekta.
— Un tu gribi viņu precēt? — viņa vaicā.
— Protams, kāpēc ne? — viņš atbild. Bet, redzēdams, ka Viktorija tiešām ir aizkustināta, viņš piebilst: — Bet var gadīties, ka dažreiz es parādos virszemē.
Ierodos ciemos.
— Bet viņu tu neņem līdzi! — meitene lūdzas. — Kam tev viņa te vajadzīga?
— Jā, es nākšu viens pats.
— Vai vari to apsolīt?
— Jā, to es varu. Bet kāda tev tur daļa? Tev taču tas ir vienalga.
— Tā nerunā, vai dzirdi! — Viktorija atbild. — Viņa tevi droši vien nemīl tik stipri kā es.
Juhannesa sirdī ielīst silts prieks. Aiz laimes un mulsuma par Viktorijas vārdiem viņš varētu vai zemē ielīst. Viņš neuzdrīkstas paskatīties uz meiteni un novēršas. Tad viņš paceļ no zemes zaru, noberž tam mizu un iesit ar zaru sev pa roku. Beidzot viņš apjukumā sāk svilpot.
— Vai, nu man laiks iet mājās, — viņš saka.
— Ardievu! — meitene atbild un sniedz viņam roku.
II
Dzirnavnieka dēls aizbrauca uz pilsētu. Viņš ilgi palika projām. Viņš gāja skolā un daudz mācījās, izauga, kļuva liels un spēcīgs, uz virslūpas viņam parādījās pūkas.
Līdz pilsētai bija tālu, braucieni turp un atpakaļ maksāja dārgi, un taupīgais dzirnavnieks daudzus gadus lika dēlam palikt pilsētā gan ziemu, gan vasaru.
Juhanness cauras dienas urbās grāmatās.
Nu jau viņš bija pieaudzis, viņam palika astoņpadsmit, tad divdesmit gadu.
Un tad kādā pavasara pēcpusdienā viņš nokāpa no kuģa. Pilī bija uzvilkts karogs par godu kunga dēlam, kas arī ieradās brīvdienās ar to pašu kuģi; uz piestātni viņam bija atsūtīts pretī pajūgs. Juhanness sveicināja pilskungu, pilskundzi un Viktoriju. Cik liela izaugusi Viktorija! Viņa neatņēma Juhannesa sveicienu.
Viņš vēlreiz pacēla cepuri un dzirdēja, ka meitene vaicā brālim:
— Paklau, Ditlef, — kas tas tāds, kas mūs sveicina? Brālis atbildēja:
— Tas ir Juhanness, dzirnavnieka dēls.
Viktorija pameta uz viņu skatienu, bet trešo reizi Juhanness vairs nesveicināja.
Pajūgs aizbrauca. Juhanness devās uz mājām.
Ak, tu pasaulīt, cik maza bija viņu mājiņa! Juhanness vairs nevarēja ieiet iekšā nepieliecies. Vecāki viņu sagaidīja ar svētku cienastu. Viņu pārņēma dziļš saviļņojums. Te viss bija dārgu un aizkustinošu atmiņu apdvests. Labie, sirmie vecīši — tēvs un māte — sniedza viņam pēc kārtas roku un apsveica ar atgriešanos.
Vēl tai pašā vakarā viņš apstaigāja salu un visu apskatīja. Pakavējās pie dzirnavām, pie akmeņlauztuves, aizgāja līdz dambim, kur reiz bija ķēris zivis.
Skumīgi viņš klausījās pazīstamo putnu dziesmās, putni jau bija savijuši kokos ligzdas; viņš apmeta pat līkumu, lai apskatītu lielo skudru pūzni mežā. Skudras bija pazudušas, pūznis izmiris. Juhanness pabikstīja to, bet tajā vairs nebija dzīvības zīmju. Tā klaiņodams, viņš pamanīja, ka pilskunga mežs ir stipri izcirsts.
— Nu, vai vēl pazini vecās vietas? — jokodamies jautāja tēvs. — Vai redzēji strazdus, savus senos paziņas?
— Pazinu, bet ne visas. Mežs ir izcirsts.
— Mežs nav mūsu, bet pilskunga. Ne jau mums jāskaita viņa koki. Ikvienam ir vajadzīga nauda, bet pilskungam vajag ļoti daudz naudas, — tēvs atbildēja.