Dienas nāca un aizritēja, gaišas, līksmas dienas, jaukas, bērnības atmiņu apdvestas stundas, kad viss aicina atgriezties pie zemes un tīrajām debesīm, sauc atpakaļ lauku ārēs un kalnos.
Juhanness gāja pa ceļu uz pils pusi. No rīta viņam iedzēla lapsene, un virslūpa bija uztūkuši. Ja viņš satiks kādu no kungiem, tad tikai pasveicinās un ies tālāk. Taču nevienu nesastapa. Pils dārzā viņš ieraudzīja kādu dāmu un, pienācis klāt, sveicinādams dziļi palocījās un tūlīt gāja tālāk. Tā bija pilskundze. Ejot garām pilij, viņa sirds, tāpat kā sendienās, stipri pukstēja. Baltā māja ar daudzajiem logiem un skarbais, augstprātīgais pilskungs joprojām iedvesa viņam bijīgu cieņu. Viņš nogriezās uz kuģu piestātni.
Tur viņš satika Ditlefu un Viktoriju. Juhanness jutās nelāgi — varbūt viņiem liksies, ka viņš sekojis. Turklāt viņam bija uztūkusi virslūpa. Viņš palēnināja gaitu, šaubīdamies, vai iet tālāk. Tomēr viņš gāja. Jau no tālienes viņš sveicināja un, iedams viņiem pretī, turēja cepuri rokās. Abi klusējot atņēma sveicienu un lēnām pagāja viņam garām. Viktorija gan pavērās viņā. Viņas seja it kā notrīsēja.
Juhanness turpināja ceļu. Viņu bija pārņēmis satraukums, par to liecināja pat viņa gaita. Cik liela izaugusi Viktorija, pilnīgi pieaugusi jaunava, un cik skaista! Viņas uzacis virs deguna gandrīz saplūda kopā un atgādināja divas smalkas samta strēmelītes. Acis bija daudz tumšākas, kļuvušas tumši zilas.
Iedams mājup, Juhanness iegriezās pa taku, kas izlocījās cauri mežam tālu no pils dārza. Neviens nevarēs teikt, ka viņš seko pils bērniem pa pēdām. Viņš uzkāpa pakalnā un apsēdās uz akmens. Putni dziedāja aizrautīgi un kaisli, tie sauca un vilināja cits citu, lidoja ar zariņiem knābīšos. Gaisā vēdīja saldena smarža no melnzemes, plaukstošiem pumpuriem un trūdošiem kokiem.
Taču Juhanness gribot negribot atkal ieraudzīja Viktoriju — no pretējās puses viņa nāca tieši uz šo pakalnu, kur viņš sēdēja.
Juhannesu pārņēma bezspēcīgas dusmas, viņš vēlējās būt kaut kur tālu, tālu projām. Šoreiz viņa noteikti domās, ka viņš gribējis viņu satikt. Vai atkal jāsveicina?
Varbūt raudzīties uz otru pusi, izlikties, ka nav viņu pamanījis? Viņam taču ir uztūkusi lūpa.
Bet, kad Viktorija bija pienākusi klāt, viņš piecēlās un noņēma cepuri. Viņa pasmaidīja un palocīja galvu.
— Labvakar! Esiet sveicināti mājās! — viņa sacīja. Šķita, ka viņas lūpas atkal mazliet notrīs, taču viņa ātri savaldījās.
— Tam pat grūti ticēt, bet es tiešām nezināju, ka tu nāksi šurp, — Juhanness taisnojās.
— Protams, jūs to nevarējāt zināt, — viņa atbildēja. — Man pēkšņi ienāca prātā nākt uz šo pusi.
Ai, un viņš bija sacījis Viktorijai «tu»!
— Cik ilgi jūs šeit paliksiet? — viņa vaicāja.
— Visu brīvlaiku.
Viņš atbildēja ar mokām, Viktorija uzreiz likās tik tāla. Kādēļ tad viņa bija sākusi sarunu?
— Ditlefs stāsta, ka jūs esot ļoti čakls, Juhannes. Jūs tik labi mācoties. Un viņš saka arī, ka jūs rakstot dzejoļus. Vai tas tiesa?
Viņš atbildēja īsi un izvairīgi:
— Tas nav nekas sevišķs. Dzejoļus raksta visi.
Nu viņa droši vien ies projām, jo nekā vairs nebilda.
— Tīrais negals, šorīt man iedzēla lapsene, — viņš ierunājās, rādīdams uz savu lūpu. — Tāpēc lūpa tā uzpampusi.
— Jūs pārāk ilgi neesat bijis mājās, lapsenes jūs vairs nepazīst.
Viņu sadzēlusi lapsene, bet Viktorijai tas vienalga. Nu protams. Tur viņa stāvēja un ripināja uz pleca sarkanu saulsargu ar apzeltītu rokturi, par citiem viņai bija maza bēda. Bet viņš šo lepno, cienījamo jaunkundzi bija nesis uz rokām ne vienreiz vien!
— Arī es pats lapsenes vairs nepazīstu. Agrāk tās bija manas draudzenes, — viņš atbildēja.
Taču Viktorija nesaprata viņa vārdu dziļo jēgu un nekā neatbildēja. Ak, bet jēga bija tik dziļa!
— Es daudz ko te vairs nepazīstu. Pat mežs ir izcirsts. Viņas seja apmācās.
— Tad jums te negribēsies dzejot, — viņa sacīja. — Bet ja nu jums ienāktu prātā veltīt vienu dzejoli man? Nē, ko es runāju! Nu jūs dzirdat, cik maz es no tā saprotu.
Aizskarts viņš lūkojās uz zemi un klusēja. Meitene viņu laipni izzobo, runā augstprātīgus vārdus, lai redzētu, kā tie viņu ietekmēs. Taču veltīgi — visus šos gadus Juhanness nebija tērējis laiku tikai ar pantu kalšanu, viņš izlasījis daudz vairāk grāmatu nekā citi.
— Nu labi, mēs droši vien vēl satiksimies. Uz redzēšanos!
Viņš pacēla cepuri un, nekā neatbildējis, aizgāja.
Ak, ja viņa zinātu, ka tikai viņai vienīgai viņš bija veltījis savus dzejoļus, itin visus, pat to par nakti un to par malduguni, kas plīvo pār purvu. Viņa nemūžam to neuzzinās.
Svētdien atnāca Ditlefs un aicināja Juhannesu uz salu. «Man atkal būs jāairē,» Juhanness nodomāja, tomēr piekrita doties līdzi. Lai gan bija svētdiena, gar piestātni pastaigājās tikai daži cilvēki. Visapkārt valdīja klusums, pie debesīm spoži spīdēja saule. Piepeši no jūras — no tās attālajām salām atskanēja mūzika. Pasta kuģis, apmetis plašu loku, piestāja pie steķiem, uz klāja spēlēja orķestris.
Juhanness atsēja laivu un apsēdās pie airiem. Šajā žilbajā dienā viņš bija tādā kā vēlīgā un pacilātā noskaņā, un mūzikas skaņas auda gaisā plīvuru no ziediem un zelta vārpām.
Bet kur kavējas Ditlefs? Viņš stāv un skatās uz kuģi un pasažieriem, it kā gaidīdams kādu. «Es te ilgāk vairs nesēdēšu pie airiem, kāpšu krastā,» Juhanness nodomāja un sāka griezt laivu atpakaļ.
Pēkšņi viņam gar acīm pazibēja kaut kas balts, viņš dzirdēja noplunkšķam ūdeni.
No kuģa atskanēja daudzbalsīgs izmisuma kliedziens, bet tie, kas stāvēja krastā, ieplestām acīm skatījās un rādīja ar pirkstu uz vietu, kur pazuda baltais stāvs. Mūzika apklusa.
Juhanness acumirklī metās palīgā. Viņš rīkojās pilnīgi instinktīvi, bez pārdomām, bez svārstīšanās. Viņš nedzirdēja, ka uz kuģa māte kliedza: «Mana meitiņa, mana meitiņa!» Viņš neredzēja neko. Nezaudēdams laiku, viņš izlēca no laivas ūdenī un ienira dziļumā.
Dažus mirkļus viņš nebija redzams, tikai tur, kur viņš pazuda, uz ūdens parādījās apļi, un visi saprata, ka viņš meklē. Vaimanas uz kuģa nerimās.
Tad viņš atkal iznira — mazliet tālāk, vairākas asis no nelaimes vietas. Visi klaigāja un rādīja ar pirkstu: «Nē, te, te, nevis tur!»
Viņš vēlreiz ienira.
Atkal mokpilnas gaidas, uz kuģa klāja nerimstoši vaimanāja kāda sieviete un kāds vīrietis lauzīja rokas. Novilcis svārkus un kurpes, no klāja ūdenī metās kāds cilvēks — stūrmanis. Viņš rūpīgi izmeklēja to vietu, kur meitene bija nogrimusi, un visi lika cerības tikai uz viņu.
Tad virs ūdens atkal parādījās Juhannesa galva — vēl tālāk nekā iepriekš, daudzas asis tālāk. Viņš bija pazaudējis cepuri, viņa galva saulē spīdēja kā ronim.
Varēja redzēt, ka viņš peld ar pūlēm, ka kaut kas viņu traucē, ka viena roka viņam aizņemta. Pēc mirkļa viņš jau turēja zobos savu atradumu — tā bija slīkone. No krasta un no kuģa klāja atskanēja apbrīnas pilni saucieni, droši vien šos saucienus dzirdēja arī stūrmanis, jo pabāza galvu ārā no ūdens un paraudzījās apkārt.
Beidzot Juhanness nokļuva līdz laivai, kas bija aiznesta sāņus. Viņš ielika meiteni laivā un pēc tam ierausās arī pats; tas viss notika pāris minūtēs. Cilvēki krastā redzēja, ka viņš noliecas pār meiteni, pārplēš viņai uz muguras kleitu, tad satver airus un no visa spēka sāk irties pie kuģa. Kad nelaimīgo uzvilka uz klāja, tur atskanēja daudzbalsīgs, gaviļains «urā!».