— Kā jums ienāca prātā viņu meklēt tik tālu? — Juhannesam vaicāja.
Viņš atbildēja:
— Es pazīstu dibenu. Tur ir straume. Es to atcerējos. Cauri pūlim spiedās kāds kungs nāves bālumā, viņš krampjaini pasmaidīja, viņa acīs bija asaras.
— Uzkāpiet uz klāja! — viņš sauca. — Es gribu jums pateikties. Mēs esam jums lielu pateicību parādā. Tikai uz mirkli!
Un svešais kungs, joprojām bāls kā nāve, pazuda pūlī.
No kuģa nolaida trapu. Juhanness uzkāpa uz klāja.
Ilgi viņš tur nepalika. Pateica savu vārdu un adresi. Kāda sieviete apskāva slapjo Juhannesu, bālais, galīgi apjukušais kungs iespieda viņam rokā savu pulksteni.
Juhanness iegāja kajītē, kur divi vīri noņēmās ap slīkoni, viņi teica:
— Viņa nāk pie samaņas. Sirds jau pukst!
Juhanness palūkojās uz slīcēju — gaišmataina meitene īsā kleitā, kas mugurpusē pārplēsta. Tad kāds uzlika Juhannesam galvā cepuri un izvadīja viņu ārā.
Viņš nekādi vairs neatcerējās, kā ticis krastā un kā izvilcis malā laivu. Viņš tikai dzirdēja vēlreiz atskanam «urā!», un, kad kuģis sāka kustēties, uz klāja atkal skanēja jautra mūzika. Viņam pārskrēja aukstas, taču svētlaimīgas trīsas, viņš pasmaidīja, viņa lūpas viegli noraustījās.
— Tātad mums šodien no brauciena nekas neiznāks, — Ditlefs sacīja. Viņš izskatījās neapmierināts.
Klāt pienāca Viktorija un spēji iesaucās:
— Vai tu esi traks! Ejiet mājās un pārģērbieties sausās drēbēs!
— Tas nu gan ir svarīgi — deviņpadsmit gadu vecumā!
Juhanness devās uz mājām. Viņam ausīs vēl skanēja mūzika un skaļie «urā!» saucieni. Viņu steidzināja uzbudinājums. Viņš pagāja garām savai mājai un cauri mežam sasniedza akmeņlauztuvi. Te viņš uzmeklēja sev vietiņu saulgozī. Viņa drēbes kūpēja. Viņš apsēdās. Taču svētlaimīgs, nevaldāms satraukums laupīja viņam mieru. Viņš bija laimes pārpilns. Nometies ceļos, viņš, karstām asarām ritot, pateicas dievam par šo dienu. Viktorija stāvēja krastā, dzirdēja «urā!» saucienus! «Ejiet mājās un pārģērbieties sausas drēbēs!» viņa sacīja.
Viņš apsēdās un vairāk reižu līksmi iesmējās. Jā, viņa redzēja, ka viņš veic šo varoņdarbu, ar lepnumu viņu vēroja, kad viņš glāba slīcēju. «Viktorija, Viktorija! Vai tu maz zini, cik pilnīgi es tev piederu ikkatru savas dzīves mirkli! Es gribētu būt tavs kalps, tavs vergs, novākt visus šķēršļus tavā ceļā. Ak, es ilgojos skūpstīt tavas mazās kurpītes, jūgties tavā karietē, saltās dienās likt šķilas tavā kamīna! Zelta šķilas tavā kamīnā, Viktorija!»
Viņš pavērās apkārt. Neviens viņu nedzirdēja, viņš bija viens pats. Viņš joprojām turēja rokā dārgo pulksteni — tas tikšķēja, tas gāja.
«Paldies, paldies, tev, dievs, par šo labo dienu!» Viņš noglāstīja apsūnojušos akmeņus, noglāstīja kritušos zarus. Viktorija viņam neuzsmaidīja. Nē, viņa tā nemēdz darīt. Viņa tikai stāvēja piestātnē, un liegs sārtums ielija viņai vaigos. Ja viņš uzdāvinātu Viktorijai šo pulksteni — varbūt viņa pieņemtu šādu balvu?
Saule rietēja, karstums kritās. Juhanness tikai tagad juta, ka ir galīgi izmircis, un viegls kā spalva skriešus aizskrēja uz mājam.
Pilī bija sabraukuši viesi, draugi un paziņas no pilsētas, augas dienas tur dejoja un līksmoja. Apaļajā tornī visu nedēļu plīvoja karogs.
Bija siena laiks, bet ar zirgiem braukāja jautrie viesi, un siens palika neievākts.
Pļauja vispār nebija sākusies, jo kalpa puišiem vajadzēja aizstāt gan kučierus, gan airētājus, un zāle pļavās nokalta.
Bet dzeltenajā viesistabā nerimtīgi skanēja mūzika...
Tajās dienās sirmais dzirnavnieks apturēja dzirnavas un aizslēdza māju. Viņš bija mācījies no rūgtās pieredzes. Bija gadījies, ka vesels bars jautru pilsētnieku bija iebrukuši pie viņa un joka pēc sagandējuši labības maisus. Naktis bija gaišas un siltas, tās mudināt mudināja uz palaidnībām. Kad bagātais kambarkungs bija jauns, viņš reiz ieradās dzirnavās, nesdams bļodā skudru pūzni, un iemeta skudras graudos.
Kambarkungs jau bija vecs un rāms, bet tagad pilī viesojās Oto, viņa dēls, kam arī prāts nesās uz visādiem stiķiem un niķiem. Par viņa trakulībām klīda visādas valodas...
Klau, mežā atskanēja pakavu dipoņa un saucieni. Tur jādelēja jaunie viesi, zirgi bija notriekti vienās putās. Jātnieki pieauļoja pie dzirnavnieka mājas un sāka dauzīt ar pātagām durvis. Aploda bija pavisam zema, taču viņiem iegribējās iekļūt pa durvīm jāšus.
— Labdien, labdien! — viņi auroja. — Mēs ieradāmies pie jums ciemos!
Dzirnavnieks par šo iedomu tikai pazemīgi smaidīja. Tad jaunie cilvēki steigšus nolēca no zirgiem, piesēja tos un palaida dzirnavas.
— Kausā nav graudu! — dzirnavnieks kliedza. — Jūs sabojāsiet dzirnakmeni!
Briesmīgajā grandoņā neviens viņa balsi nesadzirdēja.
— Juhannes! — dzirnavnieks no visa spēka iesaucās. No akmeņlauztuves atskrēja Juhanness.
— Viņi saberzīs manus dzirnakmeņus! — tēvs kliedza, rādīdams uz viesiem.
Juhanness lēnām piegāja pie jaunajiem cilvēkiem. Viņš bija krīta baltumā, dzīslas deniņos bija pietūkušas. Viņš pazina Oto, kambarkunga dēlu, kas tagad nēsāja kadeta formu, tam līdzi bija vēl divi jaunekļi. Viens no tiem smaidot sveicināja Juhannesu, gribēdams visu griezt par labu.
Juhanness nekliedza un nedraudēja, viņš tikai gāja tālāk. Viņš devās tieši pie Oto.
Pēkšņi viņš ieraudzīja divas jātnieces izjājam no meža, viena no tām bija Viktorija.
Viņai mugurā bija zaļš jātnieces tērps, un viņa jāja uz pilskunga baltās ķēves.
Viktorija nesteidzās klāt, bet, pieturējusi zirgu, pārlaida visiem jautājošu skatienu.
Juhanness spēji pagriezās, uzkāpa uz dambja un atvēra aizvaru. Grandoņa pamazām norima, dzirnavas apstājās.
Oto iesaucas:
Lai maļ! Kāpēc tu tās apstādināji? Lai maļ, es tev saku!
Vai tu palaidi dzirnavas? — jautāja Viktorija. Jā, — Oto smiedamies atbildēja. — Kādēļ tās apstājušas? Kāpēc nemaļ?
— Tāpēc, ka ir tukšas, — Juhanness aizžņaugtā balsī atbildēja. — Vai saproti? Dzirnavas ir tukšas.
— Tās taču ir tukšas. Vai dzirdi? — arī Viktorija piebilda.
— Kā lai es to būtu zinājis? — Oto taisnodamies smējās. — Bet atļaujiet jautāt: kāpēc tās ir tukšas? Vai aizmirsies iebērt graudus?
— Kāp zirgā! — uzsauca viens no Oto biedriem, lai izbeigtu šo sarunu.
Viņi uzlēca zirgos. Pirms aizjāšanas viens no jaunekļiem Juhannesam atvainojās.
Viktorija palika beidzamā. Pajājusi kādu gabaliņu, viņa pagrieza zirgu atpakaļ.
— Esiet tik laipns un atvainojieties savam tēvam mūsu vietā! — viņa sacīja.
— Kadets gan varēja pats atvainoties, — Juhanness atbildēja.
— Jā, jums taisnība, tomēr... Viņam galva pilna visādu izdomu... Es, liekas, jūs sen neesmu redzējusi, Juhannes.
Juhanness pavērās viņā, neticēdams savām ausīm. Vai viņš nepārklausījās? Vai tiešām viņa aizmirsusi pērno svētdienu — viņa triumfa dienu!
Viņš atbildēja:
— Es jūs pagājušajā svētdienā redzēju piestātnē.
— Ak jā, — viņa tūdaļ atbildēja. — Cik labi, ka jums izdevās palīdzēt stūrmanim! Meiteni taču atrada, vai ne?
Viņš atbildēja strupi, juzdamies aizskarts:
— Jā. Meiteni mēs atradām.
— Bet varbūt, — viņa turpināja, it kā viņai šī doma tikai nupat būtu ienākusi prātā, — varbūt jūs viens pats... Nu, vai nav vienalga. Jā, es ceru, ka jūs atvainosieties mūsu vietā savam tēvam. Ar labu nakti!