Smaidīdama viņa pamāja ar galvu un, pievilkusi pavadu, aizjāja.
Kad Viktorija vairs nebija redzama, Juhanness satraukts un aizvainots arī devās uz mežu. Pēkšņi viņš ieraudzīja Viktoriju stāvam pie koka. Atspiedusies pret stumbru, viņa elsoja.
Vai viņa nokritusi no zirga? Vai sasitusies?
Juhanness gāja viņai klāt un jautāja:
— Kas jums noticis?
Viņa panācās pretī, izstiepa rokas, viņas acis mirdzēja. Taču viņa tūlīt apstājās, rokas noslīga, un viņa atbildēja:
— Nē, man nekas nav noticis, es palaidu zirgu pa priekšu un pati gāju kājām... Juhannes, neskatieties tā uz mani! Tur, pie dambja, jūs stāvējāt un raudzījāties uz mani. Ko jūs gribat?
— Ko es gribu? Es nesaprotu... — viņš izstomīja.
— Cik jums plata roka! — viņa pēkšņi sacīja un uzlika savu roku uz Juhannesa delnas. — Lūk, te, kur sākas plauksta. Un kā jūs esat iededzis, pavisam brūns!
Viņš sakustējās, gribēja satvert viņas roku. Taču viņa, pacēlusi svārku malu, sacīja:
— Nē, nē, man nekas nav noticis. Es tikai gribēju iet kājām mājup. Ar labu nakti!
III
Juhanness atkal aizbrauca uz pilsētu. Un aizritēja dienas un gadi, ilgs laiks, ko aizpildīja saspringts darbs un sapņi, mācības un dzejošana. Viņam uzsmaidīja laime, viņš uzrakstīja dzejoli par Esteri — «jūdu meiteni, kura kļuva Persijas karaliene»; šo darbu iespieda, un viņš pat saņēma honorāru. Otrs dzejolis — «Mīlestības maldu takas», kas bija sarakstīts mūka Venda vārdā, sagādāja viņam popularitāti.
Kas tad ir mīlestība? Vēja šalkas rožu ceros, nē, liesma, kas kvēlo asinīs.
Mīlestība ir velnišķīga mūzika, tās skaņas liek lēkāt pat sirmgalvja sirdij. Tā gluži kā mārpuķīte atveras, tuvojoties naktij, un gluži kā anemone no vieglākās vēsmas sakļauj ziedlapiņas un novīst, ja tai pieskaras.
Tāda ir mīlestība.
Tā var cilvēku pazudināt, atgriezt dzīvē un atkal iededzināt viņam savu kauna zīmi. Šodien tā ir vēlīga pret mani, rīt — pret tevi, bet parīt jau pret citu, tāpēc ka tā ir nepastāvīga. Tomēr tā var uzspiest tev neizdzēšamu zīmogu un degt gaišās liesmās līdz tavai nāves stundai, tāpēc ka tā ir mūžīga. Kas tad īsti ir mīlestība?
Ak, mīlestība — tā ir vasaras nakts ar zvaigžņotām debesīm un zemes smaržu.
Bet kādēļ tā jaunekli mudina meklēt nomaļas takas un laupa sirmgalvim mieru viņa vientuļajā istabiņā? Ak, mīlestība, tu pārvērt cilvēka sirdi ziedošā dārzā un netīrā mēslainē, krāšņā un nekautrīgā dārzā, kam augsni baro noslēpumainības un netiklības atkritumi.
Vai tā neliek mūkam naktī iezagties pa aizslēgtiem dārza vārtiem un caur logu skatīties uz guļošajiem? Vai tā nedara neprātīgu klostera māsu un neaptumšo prātu princesei? Vai tā nenoliec karaļa galvu līdz zemei, tā ka viņa mati slauka ceļa putekļus, un viņš murmina nepieklājīgus vārdus un smejas, un izkar mēli.
Tāda ir mīlestība.
Nē, nē, tā mēdz būt arī pavisam citāda, un to nevar salīdzināt ne ar ko pasaulē.
Pavasara naktī tā nolaidās zemes virsū, un jauneklis ieraudzīja acis — divas acis.
Viņš skatījās tajās un nespēja novērsties. Viņš skūpstīja maigas lūpas, un viņam šķita, it kā viņa sirdī sastaptos divi spīdekļi — saule un zvaigzne. Viņu apskāva maigas rokas, un viņš neko vairs nedz dzirdēja, nedz redzēja.
Mīlestība — tas ir radītāja pirmais vārds, pirmā doma, kas uzdzirkstīja viņa prātā.
Un, kad viņš sacīja: «Lai: top gaisma!» — tad tapa mīlestība. Un viss, ko viņš radīja, bija lielisks, nevienu savu radību viņš negribētu atsaukt atpakaļ nebūtībā. Un mīlestība kļuva par visas pasaules pirmsākumu un visas pasaules valdnieci, bet uz visām tās takām klājas ziedi un asinis, ziedi un asinis.
Septembra diena.
Šī aklā ieliņa ir viņa tīkamākā pastaigas vieta. Juhanness staigā pa to uz priekšu un atpakaļ tāpat kā pa savu istabu, jo viņš te nekad nesastop pretimnācējus, bet abpus ielas stiepjas dārzi, kuros koki ietērpti sarkana un dzeltena lapu rotā.
Kā varēja gadīties, ka šo ceļu gāja Viktorija? Kāpēc viņa to izvēlējusies? Viņš nebija pārskatījies, tā tiešām bija viņa, un vakar vakarā, kad viņš pavērās ārā pa logu, tā laikam arī bija viņa, kas gāja garām.
Juhannesa sirds strauji pukstēja. Viņš zināja, ka Viktorija ir pilsētā, viņš bija to dzirdējis. Taču dzirnavnieka dēls nesagājās ar tām aprindām, ar kurām satikās viņa.
Arī ar Ditlefu viņam nebija nekā kopīga.
Viņš saņēmās un devās dāmai pretī. Vai viņa Juhannesu pazīs vai ne? Cēla un domīga viņa gāja savu ceļu — lepni paceltu galvu uz slaidā kakla.
Viņš sveicināja.
— Labdien! — viņa klusi atbildēja.
Viņa negrasījās apstāties, un viņš klusēdams pagāja viņai garām. Viņa kājas saļodzījās. Ieliņas galā viņš, kā parasti, pagriezās atpakaļ. «Es iešu, skatīšos uz zemi un nepacelšu acis,» viņš nodomāja. Tikai pēc soļiem desmit viņš pacēla acis.
Viņa bija apstājusies pie kāda skatloga.
Ko lai dara — vai jānogriežas tuvākajā sānielā? Kādēļ viņa tur stāv? Tas bija maza, nabadzīga veikaliņa skatlogs, kurā juku jukām bija izlikti sarkanu ziepju gabali, stikla burka ar putraimiem un dzēstas pastmarkas.
Varbūt paiet vēl kādus desmit soļus un tad griezties atpakaļ?
Pēkšņi Viktorija uz viņu paskatījās un devās viņam pretī. Viņa gāja ātri, it kā spēji saņēmusi drosmi, un, sākot runāt, viņai aizrāvās elpa. Viņa saspringti smaidīja.
— Labdien! Cik jauki, ka es jūs sastapu!
Ak dievs, kā viņa sirds dauzījās, tā nevis pukstēja, bet trīsēja. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet spēja tikai pakustināt lūpas. No viņas tērpa, no viņas dzeltenās kleitas, no viņas dvašas vēdīja viegla smarža. Šai mirklī viņš vēl nebija paspējis ielūkoties viņai sejā, tikai pazina viņas trauslos plecus un slaido, šauro delnu uz saulsarga turekļa. Tā bija viņas labā roka. Pirkstā bija gredzens.
Pirmajā mirklī viņš vēl neattapās un nenojauta nelaimi. Tikai viņas roka likās brīnum daiļa.
— Esmu jau veselu nedēļu pilsētā, — viņa turpināja, — bet jūs neesmu redzējusi. Ak jā, reiz es jūs redzēju uz ielas, kāds man teica — tas esot jūs. Jūs esat kļuvis tik vīrišķīgs.
Viņš nomurmināja:
— Es zināju, ka jūs esat pilsētā. Vai ilgi te paliksiet?
— Ne, ne visai ilgi. Dažas dienas. Man jābrauc atpakaļ uz mājām.
— Pateicos jums, ka varēju jūs te sastapt! — viņš teica.
Klusums.
— Jā, es laikam esmu apmaldījusies, — viņa beidzot sacīja. — Es dzīvoju kambarkunga namā. Uz kurieni iziet šī iela?
— Vai drīkstu jūs pavadīt? Viņi gāja tālāk kopā.
— Vai Oto patlaban ir mājās? — viņš iejautājās, lai nebūtu jāklusē.
— Jā: mājās, — Viktorija īsi atbildēja.
No kādiem vārtiem iznāca daži vīrieši, viņi nesa pianīnu un aizsprostoja ietvi.
Viktorija parāvās pa kreisi, uz mirkli piekļāvās ar plecu savam ceļabiedram.
Juhanness pavērās viņā.
— Lūdzu, atvainojiet! — viņa nočukstēja.
No šā pieskāriena viņam pāršalca saldkairas trīsas, viņas elpa mirklīgi noglāstīja viņa vaigus.
— Redzu, ka jums pirkstā ir gredzens, — viņš sacīja un it kā vienaldzīgi pasmaidīja. — Vai jūs var apsveikt?