Ko viņa atbildēs? Juhanness lūkojās viņā, viņš aizturēja elpu.
— Un jūs? — viņa vaicāja. — Vai vēl neesat pārmijis gredzenus? Ak jā, patiesībā jau... Bet kāds stāstīja... Patlaban par jums dzird tik daudz, raksta pat avīzēs.
— Esmu publicējis dažus dzejoļus, — viņš atbildēja. — Jūs laikam gan neesat tos lasījusi?
— Bet vai tā nebija vesela grāmata? Man likās...
— Jā, bija arī neliela grāmatiņa.
Viņi nonāca pie kāda laukumiņa, un, lai gan Viktoriju gaidīja kambarkunga mājā, viņa tomēr nesteidzās, bet apsēdās uz sola. Juhanness palika stāvam.
Pēkšņi viņa pastiepa roku un teica:
— Sēdieties arī jūs!
Un tikai tad, kad viņš bija apsēdies, Viktorija atlaida viņa roku.
«Tagad vai nekad,» viņš nodomāja. Viņš mēģināja runāt izsmējīgā un vienaldzīgā tonī, pasmaidīja, paskatījās apkārt.
— Ak tad jūs esat saderinājusies un man, savam kaimiņam, par to nebilstat ne vārda!
Viņa kaut ko apsvēra.
— Ne jau par to es šodien gribēju ar jums runāt, — viņa atbildēja.
Juhanness uzreiz kļuva nopietns un klusi sacīja:
— Es jau tāpat visu sapratu. Klusums.
Tad viņš turpināja:
— Es visu laiku zināju... lai kā censtos, vienalga... ne jau es... Es esmu tikai dzirnavnieka dēls, bet jūs... Tur nekā nevar grozīt. Es pat nesaprotu, ka uzdrīkstos sēdēt te jums blakām un vēl šādi runāt. Man jūsu priekšā būtu jāstāv kājās vai jātup uz ceļiem. Tas būtu pareizi. Taču es sēžu... Droši vien arī visiem maniem prombūtnes gadiem ir sava nozīme. Esmu kļuvis drosmīgāks. Es apzinos, ka neesmu vairs bērns un jūs mani nevarat iemest cietumā, pat ja to vēlētos. Tāpēc esmu kļuvis drosmīgāks.
Neturiet tādēļ uz mani ļaunu prātu, bet es labāk klusēšu.
— Nē, runājiet! Sakiet visu, ko gribējāt teikt!
— Vai drīkstu? Visu, ko gribu? Tad arī jūsu gredzens man nevar aizliegt to darīt?
— Nē, — viņa klusi atbildēja, — tas jums neko neaizliedz.
— Vai tiešām? Vai tā ir patiesība? Dievs lai jūs svētī, Viktorija! Vai es neesmu pārklausījies? — viņš pielēca kājās un pieliecās, lai redzētu viņas seju. — Vai gredzens neko nenozīmē?
— Apsēdieties! Viņš atkal apsēdās.
— Ak, ja jūs zinātu, ka nemitīgi esmu domājis par jums visu šo laiku! Ak dievs, nevienu mirkli man prātā nebija citas domas! Lai es satiku ko satikdams, runāju ar ko runādams, visa plašā pasaule man dzīvoja tikai vienā vienīgā cilvēkā. Šis cilvēks bijāt jūs. Visu laiku mani neatstāja doma: Viktorija ir visskaistākā un viscēlākā būtne zemes virsū, un viņu es pazīstu! Turklāt es domās jūs vienmēr godāju par Viktorijas jaunkundzi. Es ļoti labi sapratu, ka esmu jums tālāks nekā jebkurš cits. Bet es jūs pazinu, un tas man nozīmēja ārkārtīgi daudz, es pat zināju, kur jūs dzīvojat. Varbūt arī jūs mani šad tad iedomājāt? Protams, jūs par mani nedomājāt! Bet es bieži vakaros, sēdēdams savā istabā, domāju: ja nu jūs mani tomēr atceraties? Un mani pārņēma svētlaime, es rakstīju jums, Viktorijas jaunkundz, dzejoļus un par savu pēdējo naudu pirku ziedus, nesu tos mājās un liku vāzē. Visi mani dzejoļi ir veltīti jums, izņemot nedaudzus, kuri nav publicēti, Bet jūs droši vien nemaz neesat lasījusi arī tos, kas ir iespiesti. Tagad esmu sācis rakstīt lielu grāmatu. Ak dievs, cik ļoti esmu jums pateicīgs, jo jūs piepildāt manas dienas un naktis — un tā ir mana vienīgā laime.
Katru mirkli es kaut ko dzirdu un redzu, kas atgādina jūs. Jūsu vārdu esmu uzrakstījis uz griestiem, es guļu un skatos uz to. Bet meitene, kas uzkopj manu istabu, nevar šo vārdu ieraudzīt, jo esmu to uzrakstījis nelieliem burtiem un tikai pats varu salasīt. Tas man sagādā īpašu prieku.
Viktorija aizgriezās, izvilka no ņiebura papīriņu.
— Redzat, — viņa, aprauti elpodama, sacīja. — Es to izgriezu un paglabāju.
Neslēpšu — es to vakaros pārlasu. Pirmo reizi man šo dzejoli parādīja tēvs, es paņēmu avīzi un piegāju pie loga, lai izlasītu. «Kur ir? Es nevaru atrast,» es sacīju un šķirstīju avīzi. Taču patiesībā es to ieraudzīju tūlīt un jau biju paspējusi izlasīt. Es jutos tik laimīga!
No papīriņa dvesmoja viņas ādas smarža. Viņa atlocīja šo avīzes izgriezumu un parādīja viņam — tas bija viens no viņa pirmajiem dzejoļiem, četri īsi panti, kas veltīti viņai — jātniecei uz baltā zirga. Tā bija neviltota un aizkustinoša atzīšanās, kas nāca no pašām sirds dzīlēm, nevaldāms jūtu uzbrāzmojums, kas strāvoja no katras rindas gluži kā zvaigžņu margojošā gaisma.
— Jā, — viņš sacīja. — To es esmu sacerējis. Tas jau ir tik sen, toreiz bija nakts, es rakstīju dzejoļus un aiz mana loga šalca apses. Vai tiešām jūs to atkal paslēpjat? Paldies! Jūs to atkal paslēpāt. Ak! — viņš apmulsis nočukstēja, un viņa balss bija tikko dzirdama. — Iedomājieties tikai, jūs sēžat man tik tuvu! Es pieskaros ar roku jūsu rokai, no jums strāvo siltums. Bieži, kad es vienatnē domāju par jums, man bija vēsi no saviļņojuma, bet tagad ir silti. Kad es pēdējo reizi biju mājās, jūs izskatījāties tik skaista, bet tagad esat kļuvusi vēl skaistāka. Acis, uzacis vai smaids — nē, es nezinu, viss kopā, jūs pati!
Viktorija smaidīja un lūkojās uz viņu, acis pievērusi, tās mirdzēja tumši zilas aiz garajām skropstām. Vaigi viņai sārtoja. Šķita, ka no viņas izstaro laimība, ar neapzinātu rokas kustību viņa pavadīja Juhannesa vārdus.
— Paldies! — viņa sacīja.
— Nē, Viktorij, nepateicieties man! — viņš atbildēja.
Visa viņa dvēsele tiecās viņai pretī, viņam gribējās runāt vēl un vēl, taču tie bija juceklīgi teicieni, viņš jutās kā apreibis.
— Bet ja jūs, Viktorij, mani kaut mazliet mīlat... Es zinu, ka tas nevar būt, bet sakiet, ka tā ir, kaut arī tas nav tiesa. Lūdzu, lūdzu! Ak, tad dodu jums solījumu, ka es kaut ko sasniegšu, sasniegšu gandrīz neiespējamo. Jūs pat nenojaušat, ko es varu sasniegt. Reizēm es jūtu, ka manī slēpjas milzum daudz neizmantota spēka. Bieži tas laužas uz āru. Naktīs es pieceļos un staigāju pa istabu šurp un turp, jo mani vajā vīzijas. Es neļauju gulēt savam kaimiņam blakus telpā, viņš dauza pie sienas. Rīta agrumā viņš ienāk pie manis un nikni rājas. Bet kāda man daļa gar viņu, neliekos ne zinis, es tik daudz esmu domājis par jums, ka man liekas — jūs esat pie manis. Es pieeju pie loga un sāku dziedāt; jau svīst gaisma, aiz loga šalc apses. «Saldu dusu!» es saku austošajai dienai. Bet to es saku jums. «Tagad viņa guļ,» es domāju, «saldu dusu! Lai dievs viņu svētī!» Un tad es eju gulēt. Un tā tas notiek katru nakti. Tomēr es nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tik skaista! Tagad, kad jūs aizbrauksiet, es jūs atcerēšos tādu, kāda jūs esat patlaban. Es jūs tik skaidri redzēšu...
— Bet vai jūs nebrauksiet uz mājām?
— Nē. Neesmu vēl pabeidzis darbu. Nē, es braukšu, protams, braukšu. Tūlīt pat. Es gan vēl neesmu pabeidzis darbu, bet es darīšu visu, ko jūs gribat. Vai jūs reizēm pastaigājaties pils dārzā? Vai vakaros izejat laukā? Tad es varētu uz jums paskatīties, jūs sveicināt, neko vairāk neuzdrīkstos cerēt. Bet, ja jūs mani kaut mazliet mīlat, ja neesmu jums pretīgs, tad... Dariet man to prieku... Zināt, ir tāda palma, talipota palma, tā zied vienreiz mūžā, bet zaļo līdz septiņdesmit gadiem. Taču tā uzzied tikai vienu reizi. Un tagad ziedu arī es. Jā, es sadabūšu naudu un aizbraukšu uz mājām. Es pārdošu visu, ko jau esmu uzrakstījis, es patlaban rakstu lielu grāmatu, to es pārdošu — jau rīt, visu, ko jau esmu uzrakstījis. Man par to diezgan labi samaksās. Vai jūs vēlaties, lai es braucu uz mājām?
— Jā.