Выбрать главу

— Paldies! Paldies! Piedodiet, ja loloju pārdrošas cerības, bet kāda svētlaime ir ticēt neiespējamībai! Šī ir laimīgākā diena manā mūžā...

Viņš noņēma cepuri un nolika to sev blakām.

Viktorija pavērās apkārt. Ielas viņā galā parādījās kāda dāma, mazliet tālāk — sieviete ar grozu.

Viktorija satrūkās, palūkojās savā pulkstenī.

— Vai jums jāiet? Pasakiet man kaut ko, iekams aizejat, ļaujiet man dzirdēt jūsu... Es jūs mīlu, lūk, tagad esmu to pateicis. No jūsu atbildes atkarīgs, vai es... Esmu pilnīgi jūsu varā... Atbildiet man!

Klusums.

Viņš nodūra galvu.

— Nē, neatbildiet! — viņš lūdza.

— Šeit ne. Es atbildēšu jums tur, mājās. Viņi devās tālāk.

— Runā, ka jūs precēšot to meiteni, meiteni, kuru jūs izglabāt. Kā tad viņu sauc?

— Vai jūs domājat Kamillu?

— Jā, Kamillu Seieri. Runā, ka jūs viņu precēšot.

— Ak tā? Kādēļ jūs to vaicājat? Viņa taču vēl ir bērns. Esmu bijis pie viņiem, tā ir liela un bagāta māja, īsta pils, tāda pati kā jūsējā. Esmu tur bijis vairākas reizes. Bet viņa vēl ir tīrais bērns.

— Viņai jau ir piecpadsmit gadu. Esmu viņu redzējusi, esam tikušās pie paziņām. Viņa man ļoti patika. Burvīga meitene!

— Bet man ne prātā nenāk viņu precēt, — Juhanness teica.

— Tiešām?

Viņš paraudzījās uz Viktoriju. Viņa seja samācās.

— Bet kādēļ jūs ierunājāties par viņu? Vai gribat manu uzmanību pievērst citai?

Viņa sāka iet ātrāk, bet nekā neatbildēja. Jau bija klāt kambarkunga māja. Viņa satvēra Juhannesu aiz rokas un ievilka sev līdzi pa parādes durvīm un vilka augšup pa kāpnēm.

— Es taču negribu iet iekšā, — viņš izbrīnījies sacīja. Viņa piespieda zvaniņu, pagriezās pret Juhannesu, viņas krūtis cilājās.

— Es jūs mīlu, — viņa sacīja. — Vai jūs saprotat? Es mīlu jūs.

Pēkšņi viņa ātri novilka viņu atkal lejā — trīs četrus pakāpienus, apskāva un noskūpstīja. Viņš juta, ka viņa trīc.

— Es mīlu jūs, — viņa atkārtoja.

Augšā pavērās durvis. Viņa izraisījās no skavām un uzskrēja pa kāpnēm.

IV

Nakts atkāpjas, jau trīsuļo sidrabaina rītausma, nāk zilpelēks septembra rīts.

Dārzā klusi šalc apses. Atveras logs, pa to izliecas ārā cilvēks un kaut ko dzied.

Viņam mugurā nav svārku — šis neprātis vakarnakt apskurbis no laimes.

Pēkšņi viņš atskatās — pie durvīm klauvē. «Iekšā!» viņš sauc. Ienāk viņa kaimiņš.

— Labrīt! — Juhanness saka ienācējam.

Tas ir vecāks vīrs, bāls un nikns, rokās viņam lampa, tāpēc ka gaisma tikko svīst.

— Gribu jums vēlreiz aizrādīt, Mellera kungs, Juhannes Mellera kungs, ka jūs uzvedaties nepiedienīgi, — kaimiņš ērcīgi saka.

— Jums taisnība, — Juhanness atbild. — Bet saprotiet, es esmu kaut ko uzrakstījis, tas nāca pats no sevis, redzat, to visu es naktī uzrakstīju, šī nakts man bija laimīga. Bet tagad esmu pabeidzis. Es atvēru logu un sāku dziedāt.

— Jūs sākāt aurot, — kaimiņš izlabo. — Kā drīkst tā kliegt pilnā rīklē? Vēl taču ir nakts.

Juhanness paķer papīrus, kas izmētāti pa galdu, veselu žūksni papīra lapu, lielāku un mazāku.

— Paraugieties! — viņš sauc. — Savu mūžu man nav tā veicies ar rakstīšanu.

Visu it kā apmirdzēja zibens uzliesma. Reiz es redzēju, kā zibens skrien pa telegrāfa vadu — gluži kā ugunīga šautra. Arī manī šonakt uzliesmoja tāds zibens. Ko lai es daru? Esmu pārliecināts, ka jūs man vairs nedusmosiet, kad izstāstīšu, kā tas notika.

Es sēdēju te un rakstīju, ne reizi nepiecēlos no krēsla, atcerējos jūs un izturējos klusi.

Bet tad pienāca mirklis, kad es visu aizmirsu, šķita, ka krūtis pārplīsīs, es tad droši vien piecēlos, varbūt arī naktī piecēlos un pat sāku staigāt pa istabu. Es jutos tik laimīgs.

— Naktī gan es neko nedzirdēju, — kaimiņš saka. — Bet tik agrā stundā taisīt vaļā logu, turklāt aurot pilna rīklē — tā ir tīrā bezkaunība.

— Ja, jums taisnība, tā, protams, ir bezkaunība. Bet es taču jums paskaidroju, kā tas gadījās. Es pārlaidu neparastu nakti. Vakar es piedzīvoju kaut ko ārkārtēju. Es gāju pa ielu un sastapu savu laimi, vai dzirdat — sastapu savu zvaigzni un savu laimi!

Vai saprotat? Un viņa mani noskūpstīja. Viņai tik sārtas lūpas. Es viņu mīlu! Viņa mani noskūpstīja, un viņas skūpsts mani apreibināja. Vai jūs kādreiz ir pārņēmušas tādas trīsas, ka vairs nevarat izrunāt ne vārda? Es nevarēju izrunāt ne vārda, bet sirds man sita tik spēcīgi, ka es drebēju. Es pārskrēju mājās un acumirklī aizmigu, aizmigu, sēžot uz krēsla. Vakarā es pamodos. Manā dvēselē viss virmoja no sajūsmas, un es sāku rakstīt. Ko es rakstīju? Lūk, te tas ir! Mani pārņēma lieliska, vēl nepieredzēta sajuta, es atrados paradīzē, mana dvēsele atvērās kā zieds saules staros, eņģelis man sniedza vīnu, es to izdzēru, tas bija skurbinošs vīns, un es to dzēru no granāta kausa.

Vai es varēju dzirdēt sitam pulksteni? Vai varēju redzēt, kā mana lampa nodziest? Lai dievs dod, ka jūs mani saprastu! Es to atkal pārdzīvoju no jauna, atkal gāju kopā ar savu mīļoto pa ielu, un visi gājēji pavadīja viņu ar skatieniem. Mēs iegājām parkā un satikām karali, es aiz prieka noņēmu cepuri un palocījos līdz zemei, un karalis pavadīja viņu, manu mīļoto, ar skatienu, tāpēc ka viņa ir tik cēla un daiļa. Mēs gājām atpakaļ uz pilsētu, un visi skolas bērni noraudzījās viņai pakaļ, jo viņa ir tik jauna un ģērbusies gaišā kleitā. Tad mēs nonācām pie sarkanās akmens mājas un iegājām iekšā. Es sekoju viņai pa kāpnēm un gribēju nomesties viņas priekšā ceļos. Pēkšņi viņa mani apskāva un skūpstīja. Tas notika vakarvakarā, pavisam nesen. Vai gribat zināt, ko esmu uzrakstījis? Esmu uzrakstījis mūžīgu himnu priekam un laimei. Man šķita, ka laime visā savā smaidošajā kailumā guļ manā priekšā un stiepj man pretī rokas.

— Es negribu vairs ar jums runāt, — kaimiņš dusmīgi, it kā cerību zaudējis, atbild. — Bet esmu jūs brīdinājis, un tā ir pēdējā reize.

Juhanness viņu aptur pie durvīm.

— Pagaidiet vēl mazliet! Ja jūs būtu redzējis — nupat jūsu seju it kā apmirdzēja saule. Kad jūs pagriezāties, gaisma no šīs lampas skāra jūsu pieri. Un es ieraudzīju, ka jūs vairs neesat dusmīgs. Jā, tiesa kas tiesa, es atvēru logu, es pārāk skaļi dziedāju. Es biju priecīgs un brālīgi visus mīlēju. Tā dažkārt notiek. Saprāts klusē. Man vajadzēja iedomāties, ka jūs vēl guļat...

— Visa pilsēta vēl guļ.

— Jā, vēl ir agrs. Es jums gribu kaut ko uzdāvināt. Vai pieņemsiet no manis šo dāvanu? Tā ir cigarešu etvija, sudraba, man pašam to uzdāvināja. To man uzdāvināja kāda meitenīte, kuru es reiz izglābu. Lūdzu! Tajā var ielikt divdesmit cigaretes. Jūs negribat ņemt? Ak tā, jūs nesmēķējat, bet jums vajadzētu sākt. Vai es rīt drīkstu ieiet pie jums un atvainoties? Es labprāt kaut ko darītu, lūgtu, lai jūs man piedodat...

— Ar labu nakti!

— Ar labu nakti! Tagad es likšos gulēt. Es jums to apsolu. Jūs vairs nedzirdēsiet nevienu skaņu no manas istabas. Turpmāk es vairāk uzmanīšos.

Kaimiņš aizgāja.

Juhanness piepeši atkal atvēra durvis un sauca viņam nopakaļ:

— Jā, es taču braukšu projām! Es jūs vairs netraucēšu, jau rīt braukšu projām. Aizmirsu to pateikt.

Viņš neaizbrauca. Viņu aizkavēja dažādi iemesli: vajadzēja vēl kaut ko nokārtot, kaut ko nopirkt, ar kādu norēķināties, tā pagāja vēl viena diena un pienāca vakars.